Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

MELĪGS GARS

8lastjud

Ģeķīgi cilvēki rīkojas bīstamā veidā – it īpaši tie, kuri domā tapt svēti ar saviem darbiem un sasniegt ko īpašu; viens māca mest krustu; otrs sevi aizsargāt ar vēstulēm; kāds cits steidzas pie gaišreģiem; viens meklē šo, otrs to, lai tikai izbēgtu no  nelaimes un justos drošs.

Nav jāstāsta, kādi velnišķīgi rēgi valda šajā spēlē ar buršanu, vārdošanu, māņticību; tas viss notiek tādēļ, ka vienīgi Dieva Vārds viņiem nav vajadzīgs, tam viņi neuzticas. Te Dieva Vārdam un abiem pirmajiem baušļiem tiek darīts liels negods – ka pie velna, cilvēkiem vai radības tiek meklēts tas, kas meklējams un atrodams vienīgi pie Dieva, caur skaidru, šķīstu ticību, paļāvību, priecīgu apņēmību un Viņa svētā Vārda piesaukšanu.

Te nu pats skaidri vari redzēt, vai tā nav liela, neprātīga aplamība. Šiem ļaudīm nāktos ticēt velnam, cilvēkiem un radībai, sagaidīt no tiem to labāko. Kā gan lai žēlīgais, uzticamais Dievs atlīdzina to, ka cilvēks netic un neuzticas Viņam pat tik, cik citiem cilvēkiem un velnam, kaut arī Dievs taču nevien apsola palīdzību  un savu klātbūtni, bet arī pavēl to no Viņa vien gaidīt, kā arī dod dažādus iemeslus un pamudinājumus šādai ticībai un paļāvībai uz Viņu?

Vai tas nav bēdīgi un nožēlojami, ka velns vai cilvēks, tiek paaugstināts pār Dievu un vērtēts augstāk nekā pats Dievs? Mums patiesi būtu jākaunas un ticībā jāņem piemērs no tiem, kuri uzticas velnam vai cilvēkiem. Jo, ja velns, kas taču ir ļauns, melīgs gars, tur visu to cilvēku ticību, kuri saistīti ar viņu, cik daudz vairāk visžēlīgais, patiesais Dievs turēs mūsu ticību, ja Viņam uzticēsimies?

Bagāts vīrs uzticas savai naudai un mantai un paļaujas uz to, un tā viņam palīdz: mēs negribam uzticēties un paļauties uz dzīvo Dievu, ka Viņš grib un var mums palīdzēt. Ir teiciens: manta dod drosmi; un patiesi, tā ir, kā Baruhs 3:17 saka: “Kas sudraba mantas sakrāj un zeltu, uz to tie cilvēki paļaujas,” bet daudz lielāka ir drosme, kuru dod augstākā un mūžīgā manta, uz kuru paļaujas nevis cilvēki, bet Dieva bērni.

Un, ja nu neviena no šīm nelaimēm nepiespiestu mūs piesaukt Dieva vārdu un Viņam uzticēties, – pilnīgi pietiktu ar grēku vien, lai mums būtu nepieciešams vingrināties šajā darbā. Jo grēks mūs ielencis ar trīskārt lielu un spēcīgu karapulku.

Pirmā ir mūsu pašu miesa; otrā ir pasaule; un trešais ir ļaunais gars: caur tiem tiekam nemitīgi dzīti un kārdināti, ar tiem Dievs dod mums iemeslu nepārtraukti darīt labus darbus, tas ir, cīnīties ar šiem ienaidniekiem un grēkiem. Miesa meklē prieku un mieru; pasaule meklē mantu, labumu, varu un godu; ļaunais gars – augstprātību, slavu un labpatiku pašam pie sevis un citu ļaužu nonicināšanu.

Un visas šīs lietas ir tik spēcīgas, ka katra no tām pati par sevi ir pietiekama, lai pieveiktu cilvēku, un tās mēs nespējam uzvarēt nekā citādi, kā vien ar Dieva svētā Vārda piesaukšanu stiprā ticībā, kā Salamana Pamācībās 18:10 sacīts: “Tā Kunga vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts.”

Tāpat Dāvids Psalmā 116:18 saka: “Es pacelšu svētības kausu un piesaukšu tā Kunga vārdu.”; un Ps. 18:4: “Es piesaukšu to Kungu, kas augsti teicams, un tad es tikšu pestīts no saviem ienaidniekiem.”

Šie darbi un dievišķā Vārda spēks mums kļuvuši sveši – tādēļ, ka neesam pie tiem pieraduši, nedz arī nopietni cīnījušies pret grēkiem un Viņa Vārds nav bijis mums vajadzīgs. Tas nozīmē, ka esam vingrinājušies tikai mūsu pašizdomātajos darbos, kurus spējam darīt pašu spēkiem.

Luters

Leave a Reply