Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

“KOLOSIEŠU ĶECERĪBA”

sculptu2

Esi noslēpumains, Paul GAUGUIN, 1890, Musée d’Orsay, Paris, © Web Gallery of Art

No vēstures un arheoloģijas pētījumiem ir zināms, ka 4. un 5. gadsimtā pirms Kristus Kolosa bija liela un bagāta pilsēta, tā atradās uz svarīga tirdzniecības ceļa. Tajā laikā, kad apustulis Pāvils rakstīja Vēstuli kolosiešiem 1. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas, pilsētas komerciālā un sociālā loma jau sāka nedaudz samazināties.

Tomēr vēl 2. un 3. gadsimtā pēc Kristus Kolosa bija ievērojama kosmopolītiska pilsēta, kurā kopā sadzīvoja atšķirīgas kultūras un reliģijas.

Pāvils Vēstulē kolosiešiem uzrunā Kolosas kristiešu draudzi kā uzticīgus brāļus un māsas Kristū (1:2). Viņš sirsnīgi pateicas Dievam, ka Kolosu ticīgie bija paklausījuši apustuliskajam Evaņģēlijam (1:4–6). Lielākā daļa ziņu, ko apustulis Pāvils bija saņēmis no Kolosas draudzes, bija iepriecinošas. Taču bija arī tādas ziņas, kas Pāvilam darīja raizes.

Viņš bija dzirdējis par kādu jaunu mācību, kas nesen bija ieviesusies draudzē. Šī mācība cilvēkiem šķita gana pievilcīga, tomēr tā bija maldu mācība. Pāvils bija pārliecināts: ja šī mācība netiktu atvairīta un noraidīta, tā varētu novest kolosiešus pie Evaņģēlija zaudēšanas un garīgiem maldiem.

Teologi šo maldu mācību ir nodēvējuši par “kolosiešu ķecerību”. Lai arī maldu mācība šajā vēstulē nav tikusi izklāstīta plašāk un pamatīgāk, tās saturs ir nojaušams no neparastajām frāzēm, kuras lieto apustulis Pāvils; tās, šķiet, bijušas daļa no maldu mācītāju leksikas. Apustulis Pāvils bija noraizējies, ka šī ķecerība ir radusi atsaucību Kolosas draudzē.

Pētnieku starpā valda domstarpības par to, kāda šī ķecerība bijusi. Daži pat apšauba, vai tāda vispār bijusi. Tie uzskata, ka problēma bijusi tikai ar aplamām tendencēm, nevis konkrētām mācībām. Viņi to skaidro tādējādi, ka jaunie – nesen pie ticības nākušie – Kolosas kristieši ir sākuši just spēcīgus kārdinājumus apkārtējas sabiedrības ietekmē.

Tas esot bijis ārējs spiediens, kas mudinājis viņus piemēroties apkārtējai videi – spiediens no plaši izplatītām un populārām reliģijām (kā jūdu, tā arī pagānu izcelsmes). Savukārt apustulis Pāvils cenšas šo ārējo spiedienu atvairīt, norādot, ka viņu ticībai nav vajadzīgi nekādi papildinājumi.

Vienalga, vai tā bijusi tikai slikta tendence, vai konkrēta ķecerība, Kristus Evaņģēlijs bija apdraudēts un apustulim Pāvilam to nācās aizstāvēt. Pāvils no sirds rūpējās, lai šo Kristum atgūto cilvēku ticība paliktu skaidra un nesagrozīta:

„Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši.” (1:21–23)

Viltīgā filozofija

Pāvils šo kolosiešu ķecerību nosauc par “filozofiju” (2:8), kura balstīta uz “tradīciju” (gr. paradosis). Šī filozofija tika sniegta tā, it kā tā dotu īstenās zināšanas (1:18,23). Apustulis šeit atstāsta maldu mācītāju lietotos vārdus un frāzes: pilnības sasniegšana, īstās zināšanas, Dieva noslēpumi, atziņas pilnība utt.

Šie ķeceri sludinājuši arī par ekstātiskām vīzijām, eņģeļu pielūgšanu, pazemību, kā arī askētisku savas miesas mocīšanu. Un to visu viņi dēvēja par īsto “gudrības mīlestību” (filozofiju), un mācīja, ka tā ir balstīta uz “pasaules pirmspēkiem” (2:20).

Tāpat apustulis Pāvils atsaucas uz ēdienu ierobežojumiem, uz sabatu un citiem jūdu kalendāra priekšrakstiem, kas liek domāt, ka šo maldu mācību ietekmējis arī jūdaisms. Šai ķecerībai bijis raksturīgs askētisms un misticisms, kur nozīmīga loma ierādīta eņģeļiem un varām, kas tika uzskatīti par tādiem kā “komunikācijas kanāliem” starp Dievu un cilvēku.

Šī “filozofija” nebija viendabīga mācība, bet apvienoja sevī dažādas ietekmes. Tā, piemēram, tajā ir manāmi pagānisko mistēriju kultu elementi: apsolītas tika apslēptas un pilnīgas zināšanas, kā arī līdzdalība īpaši izredzēto elitē. Garīgās pilnības un gaismas valsts sasniegšanai tika pieprasīts strikts un askētisks dzīves veids, savas miesas mērdēšana un pašpazemošanās.

Turpretī kristīgo ticību šie maldu mācītāji attēloja kā nepilnīgu, kuru nepieciešams papildināt ar jaunām zināšanām, jaunām atklāsmēm un jauniem darbiem. Iespējams, ka tiešā veidā viņi nenostājās pret Kristus atklāsmi, bet gan sludināja, ka tā nav pietiekama un ka ir jādodas tālāk garīgo atziņu ceļos.

Mēs varam iedomāties, ka šāda sludināšana iesēja Kolosas kristiešos šaubas. Viņi noteikti sāka uzdot jautājumu: vai tiešām pietiek ar ticību krustā sistajam Jēzum? Kolosieši gan bija noticējuši Jēzum un Viņa nestajai glābšanai, bet gāja laiks, un viņi savā ticībā pagura, tie joprojām juta savu grēcīgumu un nepilnību, domādami, ka varbūt ir kāds labāks veids, kā sasniegt pilnību. Pirmās ticības sajūsma un dedzība tiem jau bija pagājusi: varbūt šie jaunie sludinātāji piedāvāja jaunas atklāsmes, spēcīgākas emocijas vai ekstātiskus pārdzīvojumus?

G_002_QuestGnosis

Tāds bija izaicinājums, kas bija mests Evaņģēlija ticībai: vai pietiek ar vienkāršu ticību, ka Kristus ir paveicis pilnīgu pestīšanas darbu? Varbūt ir vajadzīgas vēl kādas zināšanas un darbi? Apustulim nācās atspēkot šos jautājumus un šaubas, parādot, ka Kristus atklāsme ir nesalīdzināmi pārāka pār citām atklāsmēm, zināšanām un praksēm.

Daudzie teologu mēģinājumi rekonstruēt šo ķecerību ir palīdzējuši noskaidrot šīs vēstules tapšanas apstākļus. Taču zināšanas par visām ķecerības niansēm, šķiet, tā arī neizdosies iegūt.

Neatkarīgi no tā, kāda šī maldu mācība sākotnēji bijusi, svarīgākais tomēr ir apustuļa Pāvila atbilde. No šīs atbildes mēs varam mācīties, kādā veidā Pāvils apgāž maldu mācību, pasludinot Kristus Evaņģēlija patiesību.

Cīņa pret maldu mācībām un par Evaņģēlija patiesību ir norisinājusies viscaur kristīgās baznīcas pastāvēšanas vēsturei. Šī cīņa nav beigusies arī šodien, kad ticību un baznīcas mācību apdraud visdažādākās ietekmes, kas apšauba Evaņģēlija glābjošo spēku.

Arī mums šī cīņa ir aktuāla, tāpēc mācīsimies no apustuļa Pāvila, ka vienīgais īstenais ierocis šai cīņā ir nemitīga atgriešanās no grēkiem un palikšana Kristus glābšanas pilnībā. Tās pašas zāles, kas bija derīgas kolosiešu kristiešiem, ir derīgas arī mums šodien.

Pāvila atbilde uz “kolosiešu ķecerību”

Tātad apustuļa Pāvila vēstule kolosiešiem ir atbilde uz ķecerības draudiem, ar ko sastapušies šie kristieši. Pāvils tos brīdina uzmanīties, lai šīs maldu mācības sludinātāji viņus “nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu” (2:8).

Pāvils norāda, ka šīs cilvēku mācības jeb “tradīcijas”, kas šķiet tik pievilcīgas ar savu senatnīgumu, noslēpumainību un mistiku, nav nekas cits kā cilvēku izdomājumi. Tās nav salīdzināmas ar Kristus dievišķo mācību, kuru kolosieši ir saņēmuši.

Apustuļa Pāvila doma ir apmēram šāda: Ja jums patīk mistērijas un noslēpumi, ko sola pagāniskie kulti, tad meklējiet šeit – ticībā Kristum jums ir dots vislielākais noslēpums. Kristus nav līdzīgs gnostiķu noslēpumam, kas tiek atklāts tikai dažiem t.s. garīgai elitei.

Kristus ir Dieva atklātais “noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem” (1:26). Dievs ir atklājis savu godību Kristū un Viņā ikviens cilvēks var kļūt pilnīgs. (1:28) Tātad Kristus ir šī dievišķā noslēpuma saturs un Viņā “ir apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības” (2:3).

Kristus ir neredzamā Dieva attēls (1:15), Viņā mājo visa Dieva pilnība miesīgi (2:9). Pāvils māca, ka ticīgajiem, kas Kristībā ir savienoti ar Kristu, ir dota visa dzīvības pilnība. Tāpēc kolosiešiem pilnība nav jāmeklē nekur citur, kā vienīgi Viņā. Pilnība (gr. pleroma) ir atrodama tikai un vienīgi Kristū. Ļoti iespējams, ka vārdu “pilnība” Pāvils ir ņēmis no maldu mācītāju leksikas. Bet Pāvils ir ņēmis šo vārdu un ielicis to pareizā, kristīgā kontekstā.

Pāvils nekautrējas izmantot ķeceru lietotos vārdus ar zināmām korekcijām. Bet pret pašiem maldu mācītājiem apustulis vēršas ļoti skarbi: Tie, kas lepojas ar debešķīgām vīzijām un atklāsmēm ārpus Kristus, ir iedomīgi un uzpūtušies savā miesas prātā! Acīmredzot šie cilvēki lepojās ar to, ka viņus vada kāda augstāka gudrība. “Jā,” Pāvils saka, “bet tā nav garīga, bet miesīga gudrība!” Ja viņi lepojas, ka pazīst dievišķo pilnību un nesludina Kristu, tad tie var būt tikai pilni ar uzpūtību!

Šādām lietām “gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai” (2:23). Garīgās lietās ļaunākie maldi un pašapmāns rodas tad, kad cilvēki ir atsvešinājušies no Kristus un sāk nodarboties ar „pašizdomātu” dievkalpošanu.

Neturas pie Galvas

Šie cilvēki, kas “uzdarbojās” Kolosas draudzē katrā ziņā bija pārliecināti, ka arī viņi ir kristieši. Taču Pāvils tiem velta visskarbāko nosodījumu: viņi bez pamata kļuvuši iedomīgi savā miesas prātā un nav turējušies pie draudzes Galvas, dzīvības un vienotības devēja – Kristus (2:18–19).

Atbildot uz kolosiešu ķecerību, apustulis Pāvils sludina mācību par Kristus diženumu un pārākumu pār visu radību. Slavas dziesmā, kas atrodama vēstules sākumā, viņš apliecina Kristu kā radīšanas Kungu.

“Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” (1:15–17)

Turklāt vēl Kristū Dievs ir sagādājis grēciniekiem glābiņu: “Jūs, kas bijāt miruši savos pārkāpumos un savā neapgraizīšanā, Viņš līdz ar to darījis dzīvus, piedodams mums mūsu pārkāpumus; Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta. Tā Viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām. ” (2:13–15)

Būtu muļķīgi, ja kolosieši ļautos šo ķeceru maldiem, kas mācīja, piemēram, ka ir jāpielūdz eņģeļi un ka tie ir nepieciešami kā starpnieki cilvēka un Dieva attiecībās. Pāvils skaidri pasludina, ka Kristus ir vienīgais starpnieks, kas spējis atjaunot grēka sarautās attiecības un “atbruņojis visas pretvaras”.

Tas, ko Pāvils sauc par varām un pasaules pirmspēkiem, bija spēcīgi turējis kolosiešus savā varā. Šie pasaules pirmspēki Kristus spēkā bija uzvarēti un pakļauti Viņa varai. Tāpēc apustulis Pāvils pamudina ticīgos: “Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības.” (2:20)

Ar Kristus nāvi Dievs ir atbruņojis šīs dumpīgās un dēmoniskās pretvaras un atņēmis tām varu pār kristiešiem. Kristus tās ir atklāti kaunā licis un uzvaru pār tām svinējis, ka kristiešiem vairs nav jādzīvo šo pasaules pirmspēku kalpībā un to likumos, bet jādzīvo jauno, apslēpto Debesu dzīvi (3:3).

Ar skatu uz Debesīm

Jau ar vēstules ievadvārdiem apustulis Pāvils vērš ticīgo acis uz mūžīgās dzīvības cerību, kas mums dota Kristus dēļ. Kristū “Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā” (1:13). Tā kā Dievs mūs ir “darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā”, tad šīs pasaules dzīvē un ticības ceļā mums jābūt pacietīgiem un izturīgiem (1:12).

Dievs ir nolicis mums cerību debesīs (1:5), un uz turieni mums ir jātiecas: “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (3:1–2)

Īstenībā ticīgie jau tagad ir līdz ar Kristu miruši grēkam un augšāmcēlušies jaunai dzīvei. Tātad Kristū pestīšana ir notikusi un pabeigta. Pagaidām šī pestīšana gan ir apslēpta ticībā un cerībā, bet reiz tā atklāsies visiem redzami un nepārprotami. To Pāvils uzsver pret tiem maldu mācītājiem, kas pilnību meklē kaut kur citur – bauslības priekšrakstos, vīzijās, mistēriju kultos vai īpašās zināšanās, nevis Kristū.

Tālab apustulis Pāvils atkal un atkal atgādina, ka Kristus ir paveicis pilnīgi visu, kas nepieciešams cilvēka glābšanai no grēka, velna un nāves. Kā tādiem, kas ir miruši grēkam un augšāmcēlušies jaunai dzīvei, kristiešiem tagad ir jātiecas pēc tā, kas ir augšā. Jau savā šīszemes dzīvē viņi ir sākuši dzīvot apslēpto Kristus dzīvi.

Pāvils atgādina kolosiešiem, ka Kristū ir apslēpta visas atziņas un gudrības pilnība, tāpēc viņiem nekas jauns nav jāmeklē. Kad mēs lasām apustuļa Pāvila vēstuli kolosiešiem, mums allaž ir jāpatur prātā mērķis, kādēļ Pāvils raksta šo vēstuli. Viņa mērķis bija stiprināt kolosiešu ticību un atvairīt maldus, kas apdraudēja Evaņģēliju.

Un Pāvils zina (un māca mums) tikai vienu veidu, kā pasargāt ticīgos no maldiem un ķecerības, proti – vienkārši stiprināt viņu ticību Kristum, sludinot viņiem Evaņģēliju: „Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā!” (2:6)

Uģis Sildegs

Leave a Reply