Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PA PĀVILA PĒDĀM GRIEĶIJĀ

03paul

Sv. Pāvils, GIOTTO di Bondone, 1290, Upper Church, San Francesco, Assisi, © Web Gallery of Art

Mans nedēļu ilgais brauciens uz Grieķiju šopavasar bija veca parāda nolīdzināšana. Pirms gadiem 40 mani kā Padomju varai neuzticamu cilvēku nelaida pat uz Grieķijas kaimiņvalsti Bulgāriju.

Teikšu atklāti: ne jau nu gluži apustuļa Pāvila dēļ devos šinī manam vecumam un veselībai pagrūtajā braucienā. Braucu galvenokārt tādēļ, lai redzētu antīkās kultūras pieminekļus, kas bija man liegts jaunībā: Atēnās Delfos, Olimpijā un citur.

Tomēr pirms došanās ceļā rūpīgi pārlasīju Jaunās Derības tekstus, kas stāsta par Pāvila kristīgo misiju Grieķijā. Biju arī jau agrāk „Latvijas Luterānī” pieminētajā klosteru centrā Meteorā. Bet šoreiz par Salonikiem (Tesaloniku), Korintu, Atēnām.

Kaut neesmu profesionāls teologs, mani vienmēr saistījusi apustuļa Pāvila spilgtā personība. Viņš it kā simbolizē visu vēl nesašķeltās baznīcas pirmo gadu tūkstoti. Arī mums, luterāņiem, Rīgā taču ir Pāvila baznīca, Pētera–Pāvila baznīca arī pareizticīgajiem. Un nesen mirušā Romas katoļu pāvesta saukšanās Jāņa Pāvila II vārdā taču arī nebija nejauša.

Apustuļu darbos (21:39) Pāvils sevi sauc par Mazāzijas novada Kilikijas pilsētas Tarsas pilsoni, kas cēlies no Benjamiņa ciltij piederīgās jūdu ģimenes. Pasaulē viņš nācis 6. vai 7. gadā pēc Kristus dzimšanas.

Metamorfoze – kā sākumā niknais kristiešu vajātājs Sauls pārvērtās par svēto Pāvilu – saistījusi gan teologu, gan vēsturnieku, gan rakstnieku un mākslinieku uzmanību. Viņam pasaulē veltītas daudzas baznīcas, viņš bieži tēlots gleznās, skulptūrās. Ne tikai pareizticīgajā Grieķijā, bet arī Sinaja pussalā, Itālijā un daudzviet citur. Minēšu tikai viņam celto baziliku Romā (S.Paolo fuori le Mura).

Savos četros kristīgās misijas braucienos no 47. līdz 61. gadam viņš bijis gan Maķedonijā, Grieķijas salās, Mazāzijā, Itālijā, gan Jeruzālemē, gan Romā, gan Sirakūzās Sicīlijā, gan Kipras un Krētas salās, gan Antiohijā, Tīrā, Sidonā un citās Mazāzijas pilsētās.

Veicis pa sauszemi un ūdeni apmēram 4000 km garu maršrutu. Devies pāri kalniem, tuksnešiem, cietis slāpes, izsalkumu, vajāšanas, līdz beidzot ap 67. gadu pēc Kristus gājis bojā kristīgā mocekļa nāvē Romā. Jau 4. gs. pēc Kristus dzimšanas par godu Pāvilam celtas bazilikas un baznīcas.

Tesalonikos (Salonikos) Pāvils nonāk 49. gada vēlā rudenī. Viņa ceļabiedri ir Sīla un Timotejs. Pilsētu 315. gadā pirms Kristus dibinājis Kasandrs, nosaukdams to savas sievas Tesalonikas vārdā. Kopš 168. gada pirms Kristus tā ir brīvpilsēta (librae conditionis) romiešu pārvaldībā, un te arī prokonsula sēdeklis. Pilsētā ir apmēram 220000 iedzīvotāju, un tam laikam tas ir daudz. Tā ir svarīgs satiksmes un tirdzniecības centrs, jau no 2. gs. pirms Kristus tai piešķirtas monētu kalšanas tiesības.

Protams, no senās grieķu agoras (tautas sapulces vietas) un romiešu laika foruma, tāpat no romiešu būvētā ceļa Via Regia te tagad tikai drupas un atmiņas. Impozants ir arī mūsu skatītais Baltais tornis netālu no krastmalas, tāpat pieminekļi, kas pauž Maķedonijas Aleksandra slavu.

Pilsētā bijusi sena un plaša jūdu diaspora un sinagoga netālu no ostas. Es apzināti šinī rakstā nelietoju vārdu ebreji, jo Jaunās Derības tekstos, ko citēju, taču pastāv tikai apzīmējums – jūdi. Pāvils ierodas sinagogā pie saviem ciltsbrāļiem un trīs sabatus pēc kārtas tiem sludina savu pārliecību. Viņš izskaidro Svētos Rakstus, Kristus ciešanas un augšāmcelšanos no miroņiem, nobeigdams ar apgalvojumu: „Kristus ir Jēzus, ko es sludinu.” (Ap.d. 17:3–4)

Pilsētā viņš pārliecina galvenokārt grieķus un dižciltīgas cilmes sievietes. Toties jūdi ir pārsvarā sadusmoti, apsūdz viņu nemiera celšanā un romiešu ķeizara autoritātes graušanā. Kristieši, lūk, sludinot, ka ķēniņš ir Jēzus. Apsūdzības vēršas ne tikai pret Pāvilu, bet arī pret viņa mājvietas saimnieku Jazonu.

Pēc šādas neviesmīlīgas uzņemšanas ticības brāļi sūta apdraudēto Pāvilu uz citu Ziemeļgrieķijas pilsētu Beroju. Te, tiešām, panākumi ir lielāki, un vēl tagad tiek rādīta apustuļa Pāvila sprediķošanas vieta. Vēlāk pa jūru Pāvils tiek aizvests uz Atēnām.

Necitēšu īpaši abas vēlākās Pāvila vēstules tesaloniķiešiem, kas rakstītas laika posmā no 51. līdz 53. gadam Korintā. Jaunās Derības uzmanīgam lasītājam tās labi pazīstamas. Kas šinīs vēstulēs šķiet galvenais? Pāvils aicina atgriezties no elkiem un kalpot patiesajam Dievam. Draudze Tesalonikos varētu kļūt par priekšzīmi citiem ne tikai Maķedonijā, bet visā Ahajā (Grieķija).

Bet vai tā notiek? Dažs uztvēris ziņu par Kristus otrreizēju atnākšanu kā aicinājumu pamest darbu un sākt laisku, dīkdienīgu dzīvi. Bet tā tas nav domāts. Pāvils te izsaka bieži citēto formulējumu: kas nestrādā, tam nebūs ēst. Tā Kunga otrreizējās atnākšanas dienu neviens nezina. Tā var atnākt gluži negaidīti kā zaglis naktī – tēlaini pamāca Pāvils.

Ne Pāvils pats, ne viņa palīgi, piemēram, Timotejs nav devuši pilsētniekiem sliktu dzīves paraugu. Tie pūlējušies, cik varējuši, un nav dzīvojuši uz pilsētnieku rēķina. Pāvilam, tāpat kā citiem Kristus apustuļiem, gan būtu bijušas tiesības – prasīt pret sevi lielāku cieņu. Bet viņš to nav darījis, lolodams un saudzēdams vēl jauno kristiešu draudzi kā māte bērnus.

Īpaši Pāvilam sāp, ka gan grieķiem, gan jūdiem Kristum pievēršanās dēļ jācieš no saviem ciltsbrāļiem; bet tāda jau ir pasaules alga. Pāvils aicina nedzīvot izlaidīgu dzīvi, bet sekot Pāvila un viņa ceļabiedru paustajam. Pats viņš ne vienmēr spēj būt tesaloniķiešu vidū, jo ticība jāsludina arī pārējiem pasaulē.

Viņa vēstulēs paustais ir viņa paša dziļākā pārliecība: „Jo mūsu sludināšanas pamatā nav maldu vai netīru un negodīgu nolūku, bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums Evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.” (1.Tes. 2:3–5) Lepni skan atziņa: „Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.” (1.Tes. 5:6–7)

Tanī pašā vēstulē rodams samērā mīklains Pāvila teiciens: „Mēs, pirmām kārtām es, Pāvils, esam gribējuši ne vienu reizi vien jūs apmeklēt, bet sātans mūs aizkavēja.”(2:18–19) Kas te būtu domāts? Tesalonikos Pāvils tomēr ieradies pēc 7 gadu prombūtnes, un arī tad gaisotne pilsētā ne vienmēr viņam bijusi draudzīga. Te gan viņš sastop divus vīrus, kas kļūst viņam uzticami līdz mūža galam. Viens no tiem ir Sekunds, kas viņu pavada pēdējā misijas braucienā un Aristarhu un tiek apcietināts Romā līdz ar Pāvilu.

Pārdomājot iepriekš rakstīto, rodas vienkāršs, bet pamatots jautājums: kādēļ Pāvilam Salonikos vismazāk sekotāju bija starp jūdiem. Kā ierindas kristietis, lajs, es to saprotu tā.

Pirmkārt, jūdi noliedza Kristus augšāmcelšanos, kas ir pati kristietības būtība. Otrkārt, samērā nelielā, daudz cietusī, gudrā un kareivīgā jūdu tauta gaidīja savu Mesiju. Bet vai tāds bija sludinātais Kristus, kas bija atnācis pie visām tautām, mācījis žēlastību un nepretošanos ļaunumam ar varu? Pragmatiskie jūdi tādēļ palika pie vecās bauslības, kas neteica, ka, saņemot sitienu pa vienu vaigu, jāpagriež arī otrs…

No Berojas Ziemeļgrieķijā Pāvils ar kuģi devies uz Atēnām. Ceļš ildzis kādas 12 dienas. Nonācis Atēnās, viņš te gaidījis ierodamies savus ticības biedrus Sīlu un Timoteju.
Mūsdienu Atēnas, protams, būtiski atšķiras no Pāvila redzētām ķeizara Nērona valdīšanas laikā (37–68). Sevišķi tās uzplaukst ilgajā ķeizara Adriāna valdīšanas laikā.

Imperators Adriāns no 124. līdz 131. gadam vada Atēnās plašus celtniecības darbus. Adriāna arka, kas skatāma vēl šobrīd, ir netālu no Olimpijas Zeva tempļa. Bet tas jau ir laiks pēc Pāvila. Atēnās sastopas hellēņu laika un kristietības kultūra. Līdzās, piemēram, antīkajam Hefestionam atrodas Svēto apustuļu baznīca.

Par Pāvila uzturēšanos Atēnās stāsta Apustuļu darbu 17. nodaļa. Gaidot no Maķedonijas savus palīgus, viņš iepazīstas ar pilsētu. Viņš iedegas dusmās, redzot, cik pilsēta ir pilna dažādu elku. Viņš sarunājas gan ar jūdiem sinagogā, gan arī ar grieķiem agorā. Daži epikūriešu un stoiķu filozofi viņu nosauc pat par pļāpu.

Citi viņu aicina uzstāties areopagā: „Vai mēs nevarētu dabūt zināt, kas tā par jaunu mācību, ko tu sludini? Jo tu runā mūsu ausīm svešas lietas; tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir. Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.”(Ap.d. 17:21)

Pāvils tiešām uzstājies areopagā un, būdams arī diplomāts, viņš sākotnēji uzteic šķietamo atēniešu dievbijību. Jo, staigādams pa pilsētu, viņš atradis altāri ar uzrakstu: „Nepazīstamam Dievam.” It kā atēnieši gluži instinktīvi būtu nojautuši Pāvila sludinātā Kristus atnākšanu.

Pāvils gan atēniešiem uzsver, ka kristiešu Dievs nemājo rokām celtos tempļos. Jo Viņš pats ir visa Radītājs, visam dod dzīvību un elpu. Dievība nav līdzīga zeltam, sudrabam, akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. Kristus augšāmcelšanās ir liecība, ka Dievs valda pār visas pasaules likteņiem.

Bet Atēnas atšķirībā no citām līdz šim apmeklētajām Pāvila pilsētām ir, kā mēs mūsdienās teiktu, kultūras un intelekta pārsātinātas. Atēnieši, protams, pazīst Platona mācību par dvēseles nemirstību, bet tie netic miroņu miesīgas augšāmcelšanās iespējai. Zināmas sekmes Pāvila sludināšana tomēr Atēnās gūst, jo kristietībai pievēršas vairāki pilsētnieki, tostarp areopaga loceklis Dionisijs.

Šis Dionisijs Areopagits vēlāk kļuvis par Atēnu svēto un visu tiesnešu patronu. Pēc dažām ziņām viņš gājis vēlāk bojā kristīgā mocekļa nāvē. Viņa attēls Atēnās redzams freskās Svētajam Dionisijam veltītajā klosterī.

Mūsdienu Atēnās ir gan agrās kristietības laika, gan Bizantijas laika, gan arī vēlāka laika pareizticīgo baznīcas. 1887. gadā likti pamati Apustuļa Pāvila baznīcai, kas vēlākos gadus vairākkārt paplašināta. Ar 1923. gadu iedibināts īpašs vakara dievkalpojums, atzīmējot apustuļa Pāvila kādreizējo uzstāšanos Romas ķeizara laika areopagā. Īpašu atēniešiem veltītu Pāvila vēstuli mēs Jaunajā Derībā neatrodam. Varbūt tāda bijusi, bet vēstures gaitā noklīdusi.

Visnozīmīgākā, šķiet, tomēr bijusi Pāvila ilgstošā uzturēšanās Korintā. Ja Atēnās viņš pavada tikai pāris nedēļas, tad Korintā pusotru gadu. Arī abas apjomīgās vēstules korintiešiem pieder būtiskākajiem tekstiem, kas publicēti Jaunajā Derībā. Korintā viņš arī sacerējis Vēstuli romiešiem. Ja Salonikos pilsētas svētais patrons ir Demetrijs, bet Atēnās Dionisijs Areopaits, tad Korintā tāds ir Pāvils pats.

Mūsdienu Korintā no 2000 gadu vecajiem arhitektūras pieminekļiem, protams, maz kas saglabājies. Saglabājušās arhaiskās Apolona tempļa drupas antīkās Korintas ostā. Senā Akrokorintas pils stāvā kalnā un mūsdienu Korintā ir divas dažādas lietas. Kā apskates objekts tagad tiek rādīta tā sauktā apustuļa Pāvila kancele. Jaunākajos laikos celtas vairākas Pāvilam veltītas baznīcas.

Kā no Atēnām Pāvils nokļuvis Korintā, skaidri nav zināms. Iespējams pa zemes ceļu, varbūt arī pa jūru. Korinta lielā mērā atšķiras no Atēnām. Te nav Atēnu akadēmiski intelektuālās gaisotnes, toties Korinta jau sākotnēji bijusi liels tirdzniecības centrs, atslēga Peloponesas tirdzniecībai ar pārējo Grieķiju.

Te sastapušies dažādu rasu un dažādu uzskatu pārstāvji. Pilsētai ir kolonijas un apmetnes pat tālu no Korintas: Sirakūzās, Korfū, Poseidonijā un citur. Korintu it kā dibinājis leģendārā Herakla pēctecis Alets. 146. gadā pirms Kristus Korintu iekaro romieši, kas to pašu pārvērš par koloniju. Izpostīta tiek senā grieķu pilsēta un jaunās pilsētas izdzīvotāju sastāvu veido gan grieķi, gan romiešu brīvlaistie vergi, gan romiešu kara veterāni un cilvēki no dažādām malām.

Visai daudzpusīgs un reizē pretrunīgs bijis senais pilsētas dievu panteons. Te ir tempļi Apolonam, Afrodītei, Poseidonam, Dionisam, Hermejam, Asklēpijam, kā arī no Āzijas nākušajiem Astartes u.c. kultiem. Korintai vienmēr bijusi plaša osta. Tagadējais tikai 6 km garais un visai šaurais Korintas kanāls, kas atklāts tikai 1893. gadā, gan nekādu monumentālu iespaidu neatstāj.

Korintā Pāvils sastop kādu no Pontas cēlušos jūdu vārdā Akvila un viņa sievu Priskillu. Šis telšu taisītāju pāris kādreiz dzīvojis Itālijā, bet tad no turienes izraidīts. Tā kā arī Pāvila tēvs bijis telšu taisītājs, Pāvils tiem piepalīdz viņu profesionālajā darbā, līdztekus sludinot Kristus mācību. Vēlāk viņam sludināšanā palīdz no Maķedonijas atbraukušie Sīla un Timotejs.
Kristietību pieņem sinagogas priekšnieks Krisps līdz ar savu namu, tāpat vēl citi korintieši.

Tomēr kristīgās misijas sekmes jūdu vidū, redzams, nav bijušas lielas, jo kā gan tad jāsaprot Pāvila teiktais: „Bet, kad tie pretojās un zaimoja, viņš, drēbes izkratījis, tiem sacīja: „Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es iešu pie pagāniem.” (Ap. d. 18:7)
Kādu nakti Korintā Pāvils redz Dieva sūtītu parādību, kas aicina nebīties un neciest klusu, bet turpināt kristīgās misijas darbu.

Pāvilam Korintā nākas stāties romiešu prokonsula Jūnija Galliona priekšā, kurš, starp citu, ir romiešu filozofa Senekas brālis. Jūdi apsūdz Pāvilu bauslības pārkāpšanā, bet tolerantais un iecietīgais Gallions šo sūdzību noraida, teikdams, ka ticības lietās viņš nejauksies. No Korintas Pāvils vēlāk dodas uz Mazāziju un tur Efezā sacer savas abas vēstules korintiešiem.

Ojārs Zanders

Leave a Reply