Kristus apsmiešana, Couly II NOUAILHER, 1540, The Hermitage, St. Petersburg, © Web Gallery of Art
Kur domā palikt tie, kuri nevien atstāj bez ievērības kristietības postu un neaizlūdz, bet pat smejas par to, raugās ar labpatiku, tiesā, aprunā, dzied un stāsta par sava tuvākā grēkiem. Un tomēr tie drīkst bez bailēm un kauna iet baznīcā, klausīties misi, sacīt lūgšanas, uzskatīt paši sevi — un arī tikt uzskatīti — par dievbijīgiem kristiešiem?
Tiem gan būtu vajadzīgs, lai tur, kur vienreiz tiek lūgts par viņu tiesātajiem, aprunātajiem un apsmietajiem, par viņiem pašiem aizlūgtu divas reizes. Ir iepriekš pasludināts, ka būs šādi ļaudis — kā slepkava pie Kristus kreisās rokas un visi tie, kuri Kristu pie krusta zaimoja Viņa ciešanās, trūkumā un postā, Lk. 23:36—39, ka tiem visvairāk vajadzīga palīdzība.
Ak, Dievs! Cik akli, cik neprātīgi mēs, kristieši, esam kļuvuši! Kad pienāks gals šai dusmībai, Debesu Tēvs? Mūsu trakās, miesīgās kārības novedušas tik tāku, ka izsmejam, zaimojam un tiesājam kristiešu nelaimes, par kurām mums vajadzētu lūgt, kad esam sapulcējušies baznīcā un misē.
Kad turki posta pilsētas un zemes, samaitā ļaudis, izposta baznīcas, tad atzīstam, ka kristietībai nodarīts liels ļaunums; tad mēs sūdzamies, aicinām ķēniņus un firstus uzsākt cīņu. Bet, kad ticība iet bojā, mīlestība apdziest, Dieva Vārds tiek aizmirsts un visdažādākie grēki gūst virsroku, — tad neviens pat nedomā cīnīties.
Jā, pāvests, bīskapi, priesteri, garīdznieki, kuriem būtu jāizcīna garīgā cīņa ar šiem garīgajā ziņā, daudzkārt ļaunākajiem turkiem, jābūt karavadoņiem un karognesējiem šajā cīņā, — tie paši ir šādu turku un velnišķo karapulku vadītāji un priekšgājēji — gluži kā Jūda, kas vadīja jūdus, kad tie sagūstīja Kristu, Mt. 6:47.
Tie, kuriem vajadzēja būt labākajiem apustuļu, bīskapu un priesteru vidū, ir Kristu nonāvējuši; tāpat kristietībai visvairāk kaitē tie, kuriem to vajadzētu aizsargāt; un tie vēl paliek tik neprātīgi, ka tomēr grib stāties pretī turkiem.
Un tā — paši aizdedzinājuši māju un aitu kūti, ļaudami tai sadegt līdz ar avīm un visu pārējo, tie tomēr domā par vilku krūmos. Tāds ir šis laiks, tāda ir alga, kuru esam nopelnījuši ar savu nepateicību pret bezgalīgo žēlastību, kuru Kristus mūsu labā izcīnījis ar savām dārgajām asinīm, grūto darbu un rūgto nāvi.
Luters