Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

GRĒCINIEKA TAISNOŠANA

st_paul

Sv. Pāvils, Nicolas TOURNIER, 1626, Musée des Augustins, Toulouse, © Web Gallery of Art

Visu cilvēku netaisnīgums

Mūsdienu rietumos valdošais uzskats par cilvēku sniedzas atpakaļ līdz pat senā grieķu filozofa Aristoteļa laikam. Aristotelis, tāpat kā lielākā daļa mūsdienu filozofu, antropologu un sociologu, domāja, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs.

Bībele nostājas pret šādu filozofisku spriedumu, apgalvojot pretējo – cilvēks pēc savas dabas ir ļauns un samaitāts. Šis spriedums nav pamatots cilvēka prāta atziņās, bet dievišķajā atklāsmē. Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem ir sniedzis lielisku šīs mācības apkopojumu:

„Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst, Dieva bijības nav viņu acu priekšā! (Rom. 3:10–18)

Pavirši pārlasot šos pantus, varētu šķist, ka Pāvils šeit ir citējis kādu konkrētu Vecās Derības tekstu. Tomēr, uzmanīgāk iedziļinoties, atklājas, ka tas ir meistarīgs audums, ko veido vairāki Vecās Derības panti. Tie visi ir kārtīgi apkopoti, lai parādītu, ka visu cilvēci nomoka pilnīgs taisnības trūkums.

Galvenā doma Pāvila sacītajā ir tā, ka Dieva priekšā pilnīgi nevienam cilvēkam nav vispār nekādas taisnības. Sadaļas, kuras varētu minēt zem šā galvenā virsraksta, varētu būt trīsdaļīgs iedalījums grēkos, kas darīti domās, vārdos un darbos. Pēdējā pantā Pāvils norāda uz galveno iemeslu cilvēka grēcīgumam, proti – „Dieva bijības trūkumu”.

Pāvila citātu apkopojums sākas ar apgalvojumu, ka galvenā cilvēka problēma ir bezgalīgi dziļais izpratnes trūkums un nožēlojamā nespēja novērtēt to, kas Dievs ir un ko Viņš ir darījis grēcinieku labā. Citējot dziesminieku Dāvidu, Pāvils saka: „Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.”

Sapratnes trūkums jeb dziļā neizpratne parādās tajā, ko cilvēki saka. Viņu mēle liecina par ļaunumu, kas slēpjas grēcinieka prātā un sirdī: „Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma.”

Nepareizas domas un viltīgi vārdi ved pie bezdievīgas un bieži vien varmācīgas darbības: „Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst.” Visas šīs nožēlojamās lietas raisās no kopējas saknes: „Dieva bijības nav viņu acu priekšā!”

No iepriekš sacītā Pāvils izdara secinājumu: „Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais ir teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā. Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod – grēka atziņu.” (Rom.3:19–20)

Pirmo pantu ar tā divām vārda „bauslība” nozīmēm varam pārfrāzēt šādi: „Tagad mēs zinām, ka to, ko saka Vecā Derība, tā saka īpaši un tieši jūdiem, kas ir zem Mozus noteiktās kārtības.”

Tagad apustulis nonāk pie loģiska secinājuma: Ja Dieva rakstītais Vārds pārliecina pat Viņa izredzēto tautu jūdus, ka tiem trūkst jelkādas taisnības, tad kāda gan cerība ir atlikusi pagāniem, kurus Pāvils citā vietā ir raksturojis kā cilvēkus „bez cerības un bez Dieva šajā pasaulē” (Ef. 2:12)?

Pāvila domu gājums ir šāds: Ja pat Dieva izredzētajai tautai ar visām tās priekšrocībām nav tiem piemītošas vai iemantotas taisnības, tad tādas nevar būt arī nevienam citam. Tad ikvienai mutei ir jāapklust. Tad visa pasaule – jūdi un pagāni ir vainīgi Dieva priekšā.

Pāvils tagad turpina savu domu ar ļoti svarīgu argumentu attiecībā uz bauslību: „Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā.”  Īsi sakot, Pāvils ir izdarījis secinājumu.

Tomēr, lai pareizi izprastu šo secinājumu, ir nepieciešama pareiza vārda „bauslība” izprante. Grieķu valodas oriģināltekstā šis vārds ir bez noteiktā artikula, kas liecina, ka tam ir vispārīga likuma nozīme. Tādējādi Pāvils saka, ka neviens netiks pasludināts par taisnu Dieva priekšā, darīdams jelkāda veida likuma noteiktus darbus.

Te neko nemainīs tas, kādu juridisku sistēmu cilvēki izvēlēsies – vai nu tie būs pagāni, kas seko dabiskajam, viņu sirdīs rakstītajam likumam, vai jūdi, kas ievēro Mozus bauslību. Savā grēcīgajā samaitātītbā pagāni „apslāpē patiesību”, kuru tie zina (Rom. 1:18); jūdi, ar muti kalpodami Dieva atklātajam, rakstītajam likumam, liekulīgi rīkojas pret to, un tādēļ Dieva vārds tiek zaimots pagānu vidū (Rom. 2:17–24).

Rezultāts abos gadījumos ir viens un tas pats: ar bauslības darbiem nedz jūdi, nedz pagāni nespēj pildīt Dieva taisnīgās prasības.  Patiesībā Pāvils iet vēl tālāk, pavēstīdams, ka sniegt cilvēkiem taisnību nemaz nav bauslības īstā fukcija.

Tās mērķis ir pavisam cits. Viņš raksta: „..bauslība dod – grēka atziņu.” Juridisku prasību kopums (šeit atkal vārds „bauslība” ir bez noteiktā artikula, tādējādi tas apzīmē jebkuru likumu) darbojas divējādi – liekot izpausties nepkalausībai dumpīgajos grēciniekos, kā arī kalpojot par mērauklu, ar kuru mērīt šādu grēcīgu nepaklausību.

Tādējādi tās pati nozīmīgākā darbība ir vest cilvēku pie grēkatziņas. Tātad Pāvils vēlas uzsvērt: jūdi tāpat kā pagāni atrodas grēka varā. Nevienam nepiemīt pašam sava taisnība. Līdz ar to cilvēces liktenis ir bezcerīgs. Mēs esam bezpalīdzīgi un bezcerīgi. Ja vien mums vispār ir kāda cerība, tad tā nevar nākt no mums pašiem, bet tai jānāk no ārpuses.

Taisnība, kuru atzīst Dievs

Tā kā grēcinieks nespēj nākt Dieva priekšā ar tādu taisnību, kādu svētais Dievs taisnīgi pieprasa, tad šāda taisnība iegūstama – vienīgi pateicoties mīlošā Dieva žēlastībai, Viņš to dāvā bez maksas kā dāvanu caur ticību Jēzum Kristum.

Šī apmaiņa, ar kuru Dievs atņem mūsu grēku pelnīto vainu un piešķir mums Kristus taisnību, tad arī tiek saukta par taisnošanu. Pāvils to apraksta šādi: „Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic.” (Rom.3:21–22)

Problēma, kuru Pāvils iepriekš aprakstīja visā pilnībā, ir tā, ka mēģinājumi izpildīt bauslības prasības nevainagojas ar taisnību. Neviens cilvēks nespēj iegūt nekādus nopelnus Dieva priekšā, nepilnīgi sekojot noteiktiem likumiem, neatkarīgi no tā, vai tie būtu Dieva atklāsmē dotie 10 baušķli Sinaja kalnā vai arī likumi, kas atvasināti no cilvēku dabas, rakstīti viņu sirdīs.

Grēcinieki nespēj darīt neko tādu, kas patiktu Dievam un kalpotu par pamatu tam, lai Dievs tos atalgotu. Grēciniekiem trūkst tādas taisnības, kas spētu pastāvēt Dieva priekšā. Tādēļ taisnība nāk no ārienes, atklājoties kā brīnumu brīnums. Tas ir tieši tas, kas grēciniekiem vajadzīgs, ko tie paši saviem spēkiem nespēj iegūt. Tā ir taisnība, pirmkārt, „no Dieva” un otrkārt, „neatkarīgi no bauslības”.

Apskatīsim vispirms pēdējo izteikumu – „neatkarīgi no bauslības”. Jaunās Derības oriģinālā arī šis vārds ir bez artikula. Mūsu Bībeles tulki ir pareizi izpratuši grieķu teksta domu – šī taisnība nāk „neatkarīgi no bauslības”.

Tai nav nekāda sakara ar kādu likuma normu ievērošanu. No tā izriet, ka grēcinieki nevar darīt neko, lai iegūtu vai vairotu šo taisnību. Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka šeit nav nekā tāda, kas kādam būtu jādara. Dievs to visu ir paveicis pats! „Dieva taisnība” ir atklājusies. Tas ir Dieva darbs.

Tādējādi šī taisnība pastāv pati par sevi neatkarīgi no cilvēkiem. Tā kā tā nav cilvēkam pazīstama, tad tai ir jātiek mums „darītai zināmai”. Pāvils, protams, paskaidro arī to, kā šī taisnība mums ir darīta zināma? To „apliecina bauslība un pravieši”. Taisnība, kas nāk no Dieva, ir mums darīta zināma un apliecināta jau Vecās Derības rakstos.

Tiktāl apustulis ir pierādījis, ka pastāv tieši tāda taisnība, kāda grēciniekiem ir nepieciešama – Dievs to ir atklājis Rakstos. Bet kā tā iegūstama? Pāvila atbilde ir: „Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic.”  Tā ir taisnība, kuru Dievs dod „ticībā uz Jēzu Kristu”. Ticība šeit nenozīmē kaut ko tādu, ko darītu pats cilvēks, bet uzticēšanos un paļāvību Dieva apsolījumam.

Tā ir līdzeklis, kanāls pa kuru taisnība nāk pie ticīgā vai, lietojot nedaudz citu izteiksmes veidu, ticība ir izstiepta lūdzēja roka, kas saņem Dieva dāvāto taisnību. Te nav iespējamas variācijas – taisnība nāk tikai vienā vienīgā  veidā, un tā nāk pie visiem vienā un tajā pašā veidā – caur ticību jeb caur ticēšanu. Kad Pāvils saka „visiem, kas tic”, viņš necenšas ierobežot Dieva taisnības darbības lauku, it kā tā dažiem būtu domāta, bet citiem ne.

Pāvils te runā par to, kā caur ticību darbojas Dieva pestīšanas plāns, bet ne par to, uz kuriem tas attiecas. Šis nākamais jautājums attiecībā uz Dieva žēlsirdīgo nodomu, tiek atbildēts šādos pantos: „Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom.3:22–24)

Pāvils jau iepriekš sacīja, ka Savās attiecībās ar grēciniekiem Dievs nenodarbojas ar onkuļa būšanu. Tie, kas ir nepaklausīgi (tādi ir gan visi jūdi, gan pagāni), tie visi ir pakļauti Viņa dusmībai. Šis pats bezpartejiskums atklājas Dieva attiecībās ar cilvēkiem, kad Dievs tiem parāda Savu žēlastību un žēlsirdību. Arī šajā Dieva attieksmes ziņā „nav nekādas starpības”, kā saka Pāvils.

Šķiet, ka šis Pāvila apgalvojums ir pārdrošs – kā viņš var ko tādu sacīt! Vai tad dažādiem cilvēka reliģiskajiem centieniem izpelnīties Dieva labvēlību nav nekādas jēgas? Dieva iedvesmots, Pāvils sniedz pamatojumu savam drosmīgajam apgalvojumam: „Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna.”

Visi „ir grēkojuši” un tādēļ visiem „trūkst dievišķās godības”. Viens šīs rindas otrā teikuma skaidrojums ir tāds, ka līdz ar grēkā krišanu cilvēce zaudēja godību, kuru Dievs tai piešķīra radīšanā, bet Viņa nodoms bija bijis tāds, lai šī godība būtu katram cilvēkam. Šis ir ticams skaidrojums, kas saskan ar grieķu oriģinālteksta darbības vārdu, ar kuru saistīti vārdi ”Dieva godība”, proti, ka –  visi ir grēkojuši.

Taču grieķu vārdam, kas šeit tulkots kā „godība” dažviet ir arī cita nozīme. Tas var arī tikt tulkots kā „slava”, uzslavas, cildināšanas nozīmē. Uzskatāms piemērs tam atrodams Jāņa evaņģēlijā, kur Jēzus pārmet Saviem neticīgajiem tautiešiem, sacīdams:

„Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit. Kā jūs varat  kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?” (Jņ. 5:43 –44) Saskaņā ar šo pēdējo vārda „godība” skaidrojumu, Pāvils sacītu: „Visi ir grēkojuši, un tiem trūkst Dieva atzinības.”

Dieva atzinības trūkums noteikti ir nopietna apūdzība, un tomēr Pāvils turpina, apgalvodams pavisam pārsteidzošu lietu: „Visi ir grēkojuši.. un ir taisnoti.” Grieķu oriģināla garmatiskās formas nepārprotami liecina, ka tie, kas ir taisnoti, ir tie paši „visi”, kas ir grēkojuši. Tādēļ Pāvils var sacīt, ka Dieva priekšā patiešām „nav nekādas starpības” – visi cilvēki grēkojuši un visi ir taisnoti.

Kā tas var būt? Tas šķiet nesaprotami un nepieņemami. Atbilde uz šo jautājumu ir Evaņģēlija kodols: tādēļ, ka Dievs pasludina cilvēkus par taisniem bez kādiem viņu pašu nopelniem, vienīgi no Savas žēlastības. Šie divi vārdi „bez nopelniem” un „no žēlastības” patiesībā ir sinonīmi. „Bez nopelniem” nozīmē – bez maksas, bet „no žēlastības” nozīmē – kā dāvanu.

Tā kā nevienam cilvēkam nav nekādu nopelnu, ar kuriem nākt Dieva priekšā, taisnošana var nākt vienīgi kā dāvana. Tikt pasludinātam par taisnu ir kaut kas tāds, kas tiek darīts grēciniekam vai viņa dēļ. Tas nav kaut kas, ko viņš dara pats savā labā. Tādēļ taisnošana ir saņemama vienīgi un vienmēr tikai kā dāvana.

Lasot Pāvila vārdus, ka visi ir taisnoti, mums tomēr jābūt uzmanīgiem, lai viņu nepārprastu un nedomātu, ka visi tiks arī izglābti. Tā būtu postoša maldu mācība, kas mūsdienās ir plaši izplatīta un ko sauc par universālismu. Dabiskajam cilvēkam, bezdievīgajam un samaitātajam grēciniekam, kāds tas ir, piemīt biedinošais spēks pretoties Dieva žēlastībai.

Savā spītīgajā neticībā daudzi cilvēki diemžēl atsakās pieņemt Kristus nopelnu, tāpēc savas neticības dēļ tie ies mūžīgā pazušanā. Mūsu Pestītāja atskurbinošais spriedums – „..kas netic, tiks pazudināts.” – joprojām ir spēkā (Mk. 16:16). Pazušanā ejošo neticība ir noraidījusi Dieva taisnību, kas tiem pavisam reāli ir piedāvāta.

Pāvila mācībai par vispārējo, vai kā tā kādreiz tiek saukta objektīvo taisnošanu, ir tālejošas sekas. Tā patiesi ir Evaņģēlija sirds. Padomā par to, ko tas nozīmē tev personiski. Ja visi grēcinieki ir taisnoti, tad tu vari būt pilnīgi drošs, ka arī tu esi taisnots, par spīti visiem grēkiem un trūkumiem, par kuriem sātans saka, ka tiem vajadzētu tevi pazudināt.

Ar Svētā Gara iedvesmotajiem Pāvila vārdiem – „tur nav atšķirības” – Dievs apgalvo tev, ka Viņa žēlastība attiecas uz visiem cilvēkiem, ieskaitot tevi. Dieva taisnība ir atklāta un piedāvāta tev Evaņģēlijā, lai tā tiktu pieņemta ticībā un kļūtu par tavu taisnību.

Vispārējai taisnošanai ir īpaša nozīme arī mūsu evaņģelizācijas darbā. Ja visi ir taisnoti, tad nav neviena, pie kura jūs nevarētu iet ar Evaņģēlija labo vēsti. Tu vari sacīt katram un ikvienam: „Visi tavi grēki ir piedoti, pateicoties Kristus vietnieciskajai nāvei. Viņš ir nopelnījis taisnības drēbes tev. Tās tiek piedāvātas tev. Pieņem tās! Tici tam!” (Skat. Ap.d. 16:29–31).
Lai saņemtu Dieva taisnību nav jādara nekas, bet ir jātic. Ticība ir obligāta taisnošanai.

Savukārt, lai ticība būtu īsta, uzticības un paļāvības nozīmē, tai ir vajadzīgs kaut kas, pie kā turēties, kam pieķerties. Ticība ir tikai izstiepta tukša roka, tai vajadzīga dāvana, kas tajā tiek ielikta. Uzticībai ir vajadzīgs kaut kas īsts, uz ko paļauties. Tādēļ Pāvils, būdams krietns mācītājs, kas neatstāj neko nepateiktu, tagad pievēršas šim jautājumam.

„Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību” (Rom. 3:25)

Dieva motīvs, kādēļ Viņš grēciniekus taisno, ir Viņa žēlastība pret mums nabaga nelaimīgajiem, atkritušajiem cilvēkiem. Veids, kā Viņš mūs glābj, ir izpirkšana. Vārdu „izpirkšana” Pāvils lieto, lai atsauktu savu klausītāju prātos domu par vergu vai karagūstekni, vai, iespējams, pat nolaupītu cilvēku – ikvienu, par kuru jāmaksā izpirkuma maksa – cilvēku, kas jāizpērk. Izpirkuma maksa ir lielāka par to, kuru gūsteknis pats spēj piedāvāt. Kādam ir jānāk no ārienes un jāiejaucas, lai glābšana kļūtu iespējama. Un tas ir tieši tas, ko darījis Dievs! Viņš „sagādāja tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom. 3:24).

Dievs ir svēts Dievs, kas nevar tā vienkārši pievērt acis un atlaist daudzos grēcinieka likumpārkāpumus, it kā tie neko nenozīmētu. Savā Vārdā Dievs par šo jautājumu izsakās tieši un skaidri: „Grēka alga ir nāve.” (Rom. 6:23) Grēcinieka dzīvība bija kļuvusi par ķīlu. Par grēku bija jāsamaksā ar dzīvību. Arī šeit Raksti runā nepārprotami: „..bez asins izliešanas nav piedošanas.” (Ebr. 9:22)

Par grēku bija jāmaksā augsta cena, un tā tika samaksāta! Dievs sūtīja pats Savu īsto, vienīgo Dēlu, lai Viņš mirtu mūsu vietā. Kristus kļuva par patiesu cilvēku, lai Viņš varētu izliet Savas asinis kā upuri un mirt grēcinieka nāvi, kā Pāvils saka: „Dievs nolika Viņu par grēka izpircēju.” Apustuļa vārdi šeit atspoguļo darbību, kuru Dievs katru gadu bija licis veikt Israēla tautai lielajā Grēku izpirkšanas dienā.

Dievs pavēlēja ievērot šos svētkus, kā spilgtu atgādinājumu Israēlam, par tā nepieciešamību atzīt savu grēku un tad simboliskā veidā uzkraut to grēkāzim, kas tika aizdzīts tuksnesī, nesdams prom tautas grēkus (3. Moz. 16:1–34 un īpaši 20–22). Dieva nodoms bija atgādināt Israēlam, ka tam nepieciešams Pestītājs un tādējādi stiprināt viņos ilgas pēc apsolītā Mesijas – Izpircēja, kas viņu labā reāli paveiks to, ko tie tagad darīja simboliski.

Rakstīdams romiešiem, Pāvils, protams, runā no Jaunās Derības skatījuma, kur Kristus jau ir atnācis un upurējis Sevi kā upuri, tā salīdzinādams mūs ar Dievu. Tādēļ Pāvils var sacīt, ka visi ir tikuši Dieva žēlastības taisnoti: „Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa (Kristus) asinīs.”

Dieva taisnība ir parādījusies

Taču tas vēl nav viss, kas Pāvilam sakāms par grēcinieka taisnošanu. Iemesls, kura dēļ Dievs taisno grēciniekus, ir Viņa žēlastība. Veids, kā Viņš to dara, ir izpirkšana. Tagad Pāvils apraksta mērķi, kādēļ Viņš to dara. Dieva nodoms ir divējāds: parādīt, ka Viņš ir taisns, un parādīt to, ka Viņš ir tāds Dievs, kas taisno tos, kas tic Jēzum.

„Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum. (Rom. 3:25–26)

Dievs ir taisnīgs Dievs. Viņa godīgums pieprasa negatīvu attieksmi pret grēku un nepaklausību. Tomēr savā lielajā „pacietībā” Viņš nesteidzas sodīt grēcinieku. Bieži Viņš rīkojas tik lēni, ka grēciniekiem var rasties priekšstats – ka grēks nemaz nav tik nopietns, ka Dievu tas nemaz tik ļoti neuztrauc un ka beigu beigās Viņš var arī vispār neko nedarīt sava grēka dēļ. Pagātnes pieredze par šķietamo Dieva bezdarbību var tikt bēdīgi pārprasta. Var šķist, ka iepriekš darītie grēki var palikt nesodīti, jo nav sekojis nekāds atklāts un acīmredzams sods.

Pāvils tomēr vada mūs pie atziņas, ka šāda pavirša grēka izpratne ir pilnīgi aplama. Ja jūs šaubāties par to, Pāvils saka, tad paraugieties uz to, kā Dievs grēka dēļ izturējās pret Kristu. Viņš pieprasīja, lai Viņa Dēls izlej savas asinis, samaksājot par cilvēku grēkiem. Grēks ir nopietna lieta! Tas ir jānožēlo!

Šo pašu vēsti Pāvils sludināja ļaudīm grieķu pilsētā Atēnās, aicinādams tos atgriezties no elku un neīstu dievu pielūgšanas. Viņš tos ļoti nopietni brīdināja: „Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem.” (Ap.d. 17:30–31) Līdzīgs apgalvojums ir atrodams arī Apustuļu darbos 14:16.

Šis pats brīdinājums attiecas arī uz mums, kas pārāk sliecamies nenovērtēt mūsu grēka un vainas nopietnumu. Mēs darītu pareizi, ja no Evaņģēliju stāstiem un Ciešanu laika dziesmām mācītos – cik smagi Kristus cieta mūsu grēku dēļ. Raugieties uz Kristu, kas stājies grēcinieka vietā un ziniet, ka Dievs ir taisnīgs Dievs, kas soda grēku.

Taču Dievam bija arī cits nodoms, kad Viņš nolika Kristu par „grēka izpircēju” (Rom. 3:25). Tas nenotika tikai tādēļ, lai parādītu Viņa taisnīgumu, bet arī lai parādītu, ka Viņš „taisno to, kas tic Jēzum”. Vēlāk šajā pašā Vēstulē romiešiem Pāvils raksta: „Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību!” (Rom. 11:22)

Šeit skaidri ir redzamas abas šīs Dieva īpašības. Dieva bardzība pret grēku parādās tajā bargajā veidā, kā Viņš izturas pret Savu Dēlu to grēku dēļ, kurus Viņš nes uz Saviem nevainīgajiem pleciem. Bet samaksa par grēku, ko sniedza Kristus nāve, remdēja Dieva taisnās prasības. To pierāda tas, ka Lieldienas rītā Tēvs cēla augšā Dēlu no kapa. Kristū ir piepildījusies taisnība.

Tagad neatkāpdamies no Sava godīguma, kā taisns un svēts Dievs, Tēvs var parādīt laipnību izpirktajiem grēciniekiem, kuru grēks ir ticis piedots un parāds samaksāts. Kristū Dievs var raudzīties uz grēcinieku kā uz taisnu un svētu.

Šajā veidā Kristus izpirkšanas upuris paveic divkāršu darbu. Tas parāda, ka Dievs ir taisns, bet tajā pašā laikā arī, ka Dievs ir Dievs, „kas taisno to, kas tic Jēzum”.

Ticības princips – Kristus ir miris par visiem, bet izglābti tiks tie, kas Viņam tic. “Kur nu paliek mūsu lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Ar darbiem? Nē, bet ar ticības bauslību. Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. (Rom. 3:27–28)

Kristū Dievs ir parādījis, ka Viņš ir tāds Dievs, kas taisno to, kam ir ticība. Pavisam reāli Dievs ir pasludinājis visu pasauli par taisnu (Rom. 5:18,19; 2. Kor. 5:19). Tomēr labums, kas nāk no šīs vispārējās taisnošanas, pie katra atsveišķā cilvēka nāk caur ticību, ar ticību un uzticēšanos Kristum, pieņemot nopelnu, ko Kristus ir izcīnījis. Šī ir personiskā, katra atsveišķā cilvēka taisnošana, kas ir jāatšķir no vispārējās taisnošanas.

Runājot par šo atsevišķā cilvēka taisnošanu, Pāvila domas ir: Ja pēc savas definīcijas ticība ir paļaušanās un uzticība tam, ko paveicis kāds cits, tad tā nekādā ziņā nevar būt iemesls tam, lai cilvēks, kas tic un uzticas, ar to lepotos. Nav pamata lielīties ar to, kas ticis saņemts kā dāvana.

Tāds šeit ir Pāvila domu gājiens. Ja grēcinieks būtu turējis bauslību un tādējādi kaut ko iemantojis, tad viņam būtu iemels lepoties. Taču tā tas nav noticis. Taisnošana nenāk no bauslības pildīšanas, bet gan – pieņemot taisnību no Dieva kā nepelnītu dāvanu. Pāvils atkārto un uzsver šo patiesību, sacīdams: “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.”

Starp citu šis ir pants, kurā Luters savā vācu Bībeles tulkojumā ir iespraudis vārdu „vienīgi”. Lai gan šā vārda nav grieķu oriģināltekstā, tomēr konteksts neapšaubāmi liecina, ka taisnoša notiek vienīgi ticībā bez jelkādiem likuma darbiem.

Tā nu mēs esam redzējuši gan savu vainu, gan lielo Dieva žēlastību, ka Viņš pats samaksājis par mūsu grēkiem un taisnojis mūs. Šī ir patiesība, kas jāturpina mācīties visu mūžu, ar godbijību apbrīnojot lielo pestīšanas noslēpumu.

Ilārs Plūme

Leave a Reply