“Es gāju toreiz tev garām un redzēju tevi atstātu tavās asinīs ķepurojamies un tev teicu: tev būs dzīvot! – Tiešām, Es teicu tev tavās asinīs: tev būs dzīvot!” (Ec.16:6)
Kāds amatieru video rāda Ziemassvētku laika ainu tropu pludmalē: tur spēlējas bērni un līdz ar viņiem daži pieaugušie. Daudzi citi atkal sēž nedaudz tālāk palmu pavēnī, kur no blakus esošā hoteļa saimnieki ir iekārtojuši baseinus, nojumes, bārus, galdiņus, vienvārdsakot – serviss, kādu atliek tikai vēlēties.
Lielajam vilnim, kas parādās kādus pārsimts metrus tālāk jūrā, uzmanību pievērš tikai daži, jo pa gabalu šis vilnis ir neparasti skaists – tā baltā mugura brīnišķi harmonizē ar zilās dienvidu jūras mirdzumu. Par to, ka šis pēkšņais vilnis un pāris tam sekojošo, tuvāk nākot, spēji izaugs par milzu monstru un nesīs nāvi vairāk nekā simt četrdesmit tūkstošiem, neviens vēl nenojauš. Vismazāk jau bērni.
Video rāda, kā viņi priecīgi vēl izskrien pretī šim neparastajam vilnim. Nākošajos kadros šos bērnus vairs jau neredz – viņi jau ir zem šā viļņa, tāpat kā visa par atpūtnieku paradīzi dēvētā piekraste tuvākā un tālākā apkārtnē.
Vistuvāk cunami epicentram Indonēzijā atradās Sumatra, taču iespaidīgs trieciens tika piedzīvots arī citur: Taizemē uz šaurai strēlei līdzīgās pussalas, visā Šrilankas austrumu pludmalē, plašos piejūras apvidos Indijā.
Cunami izraisītā katastrofa šokēja ļaudis, īpaši jau Eiropā, jo vairums atpūtnieku šurpu uz Ziemassvētku brīvdienām bija ieradušies tieši no turienes – no Zviedrijas, Vācijas, Dānijas. Arī no Latvijas. Postījumu ainas ir briesmīgas, bojā gājušo ir tik daudz, ka nav iespējams tos pienācīgi apglabāt. No tiem viena trešdaļa ir bērni – tie ir visneaizsargātākie, kad plosās šāda stihija.
Komentāri, apraksti, liecības par ciešanām un postu nāk klajā lielās tirāžās. Kas vēl ārpus līdzcietības pret cietušajiem, ziedojumu atbalstīšanas un aizlūgumiem būtu sakāms kristīgā profila medijam? Stihijas nežēlīgā pārspēka priekšā atkailinās cilvēku bezspēcība, un tajā bieži vien tiek meklēts vainīgais.
Vainot meteoroloģiskos dienestus tāda mēroga nelaimē tomēr ir kaut kā nesolīdi. Šādas reizēs modē ir vainot Dievu. Cilvēki, kas savā dzīvē vēl ne reizi nav vaicājuši pēc Dieva, tādos brīžos pēkšņi kliedz: kāpēc Dievs pieļauj šādu postu!?
Tādās reizēs pret Dievu tiek celta apsūdzība: Viņš tiek ieraudzīts vai nu kā ļauns, vai vienaldzīgs. Tad ticīgajiem gribas protestēt un teikt: gluži otrādi – Dievs ir labestības, žēlastības un rūpju pilns par šo pasauli. Tie ir paši cilvēki, kas ir ļauni, cietsirdīgi un vienaldzīgi.
Tomēr Dievs nav kā cilvēks, kas allaž grib atkratīties no atbildības, ja notiek ļaunas lietas. Viņš skaidri apliecina, ka arī ļaunums pasaulē pastāv ar Viņa dievišķo ziņu, Viņš ir Kungs arī pār ļaunumu. Viņš pilnībā kontrolē arī dabas stihijas, arī šos briesmīgos okeāna palu viļņus – cunami. „Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes. 45:7)
Dievs noraida advokātus
Šādās apsūdzību reizēs reliģiskie cilvēki jūtas kā sprukās: kā lai tagad attaisno Dievu? Bet attaisnot ir Dieva, nevis cilvēku darbs, jo nevis mēs Viņu, bet Viņš mūs attaisno. Kad Dieva un cilvēka darbs tiek sajaukts vietām, tad iestājas samulsums attieksmē pret Dievu.
Tad viss ir otrādi, un cilvēks sapinas savos pūliņos un īsti nezina, ko gaidīt no Dieva, ko iesākt un ko teikt pašam, kad atskan šādas apsūdzības. Censties attaisnot vai sarūgtinājumā apklust šīs apsūdzības priekšā?
Abi mēģinājumi ved cilvēku prom no patiesā Dieva. Lai attaisnotu Dievu, tas vispirms ir jāpadara par dievu pēc cilvēka tēla un līdzības. Savukārt sarūgtinājumā apklust – nozīmē savā sirdī piekrist apsūdzībai un justies savā veidā sakautam savās attiecības ar Dievu.
Varbūt Dievs, pieļaujot šādas ciešanas, grib, lai neticīgie saprastu savu atkarību no Viņa un kļūtu ticīgi? Jā, atsevišķos gadījumos, saskaroties ar lieliem satricinājumiem savā dzīvē, konversija no neticības ticībā notiek, taču vēl biežāk ir vērojams gluži pretējais.
Reliģiskais cilvēks sliecas saprast cunami postu gluži dabiski, ka nāvi nesošajiem viļņiem ir jābūt sodam par grēkiem: ko katrs sējis, to viņš arī pļaus. Jā, tā tas arī ir pēc bauslības sprieduma, un pēc tā nāvi pelnījuši nevis atsevišķi cilvēki vai grupas, bet gan visi.
Vai tie, kas ņem tādu bēdīgu galu būtu lielāki grēcinieki par citiem? Turklāt nevar taču būt, ka visi bojā gājušie, īpaši jau bērni, būtu saņēmuši sodu par saviem grēkiem? Viņu vidū pilnīgi droši netrūka nevainīgo, krietno un dievbijīgo. Ja Dievs ir taisnīgs, kāpēc tā notiek? Kāpēc jācieš nevainīgiem bērniem, kamēr ļaundari zeļ un plaukst?
Šādi jautājumi ir tikpat seni, kā šādas šausmīgas dabas katastrofas, epidēmijas vai liela mēroga militārās asinsizliešanas – masu slaktiņi. Reliģiskie jūdi ne vienu reizi vien nāca pie Jēzus, lai taču Viņš paskaidro, ko tas nozīmē – vai grēkojuši bija šo katastrofu upuri paši vai viņu vecāki? Šis pats jautājums parādās gluži dabiski: vai bojā gājušie tomēr bija grēkojoši vairāk nekā citi, ka piedzīvo tik šausmīgu galu (sal. Jņ. 9:2-3; Lk. 13:1-5)?
Varbūt ļaunums ir spēcīgāks par Dievu vai arī Dievs to pieļauj pret Savu gribu? Savukārt, ja Dievs ir visuvarens un labs, tad kāpēc pastāv ļaunums? Zīmīgi, ka Jēzus, tāpat kā visa Bībele kopumā, neatbild uz šo kāpēc? Satrauktajiem cilvēkiem Viņš tikai norāda uz nepieciešamību atgriezties no grēkiem un liek saprast – esiet priecīgi, ka tas nav noticis ar jums!
Lamatu briesmās
Pūlēties attaisnot Dievu ļaunuma eksistences priekšā nav nekas cits kā velna lamatas. Tajās nonāk ne tikai manihejieši, kas, lai atbildētu uz šo „kāpēc”, māca par diviem dieviem radītājiem, proti – vienu labo un otru ļauno. Te sāk buksēt arī visa apgaismotā un racionālā rietumu kultūra.
Lai atrisinātu šo pretrunu, tā pasludina ļaunumu par ilūziju, ka velna un elles jau patiesībā nemaz neesot. Ja arī ir, tad tā ir cilvēku amoralitātē un ir uztverama kā viņu tikumisko nepilnību metafora. Cilvēka prāts un no tā izrietošais tikumiskais un tehniskais progress ar to spēs tikt galā.
Tā ir cilvēka paša vaina, ka viņš kavējas savā attīstībā un nesasniedz briedumu. Jo vairāk cilvēkiem un visai cilvēcei tiks lasīta morāle, jo ātrāk cilvēks sakaunēsies par savu aizkavēto bērnību, tikumiskajām palaidnībām un beidzot sasniegs briedumu, un tad reiz par visām reizēm tiks pāri ļaunumam: nebūs vairs traģēdiju, stihijas un slimības tiks savaldītas.
Tādas ekstrēmas lietas kā Ļeņins, Staļins, Polpots, Osvencima, Hirosima, AIDS utt. ir pakāpeniski dziedējamas traumas. To visu spēs pārvarēt cilvēka intelektuālais un tikumiskais ģēnijs. Tas uzveiks arī Dieva uzlikto lāstu pār grēku, tātad nāvi. Tikmēr pieredze cauri visai vēsturei apliecina pretējo – tehnoloģijas progresē kopā ar masu iznīcināšanu, despotisms un tikumiskais pagrimums turpinās ar aizvien lielāku jaudu.
Lūk, kur mēs nonākam, ja ļaunuma eksistenci pūlamies novelt no Dieva pleciem, jo tad tas pārbīdās uz mūsējiem. Mēs, cilvēki, to nevaram ne celt, ne nest, ne izturēt, ne pārvarēt. Tās ir lamatas, kuru briesmas ir labi laikus pamanīt. Starp citu, tās nav tikai abstraktas jeb tādas briesmas, kurās var nonākt, ja kāds mēģina šķetināt pretrunīgus domāšanas virzienus kultūrā.
Šīs lamatas faktiski draud ikvienam ticīgajam „Dieva advokātam”, kas pūlas attaisnot Dievu. Reizēm tāds censonis rādās esam ļoti atjautīgs aizstāvis, viņš skaidro:
”Jā, katastrofas tiešām iedveš šausmas. Jā, ir satriecoši, ka ļaunums uzvar biežāk nekā labais. Bet saprotiet, Dievam arī nepieciešams manevrēt – mēģināt gan tā, gan citādi, bet visumā jau Viņš ir lādzīgs. Viņš ir kā tāds izcils karavadonis, kas reizi pa reizei trāpa arī savējiem – tāda mēroga karadarbībā tas nav retums, tāpēc – izrādiet sapratni, jo Viņš taču ļoti pūlas, lai nenošautu greizi. Un galu galā Viņa visspēcība pagaidām vēl ir tikai attīstībā, un mums Dievam ir jāpiedod, ka Viņš reizēm pieļauj ļaunumu, mums Viņš ir jāmīl par spīti tam, jo, iespējams, tas, kas mums ir ļaunums un netaisnība, tāds nemaz nav no Dieva puses raugoties utt.”
Tādos spriedumos par Dievu , kā redzams, viss kļūst relatīvs un tiek apgriezts ar kājām gaisā.
Tikmēr ar patieso un vienīgo Dievu viss ir citādi, Viņā viss ir absolūts – arī Viņa kontrole pār ļauno. Dievs nav jāmeklē šajā jautājumā – kāpēc pastāv ļaunums? Tur nav atbildes, tur Viņš grib palikt apslēpts. Ja mēs raksimies tajā, mēs atradīsim nevis Viņu, bet gluži pretējo, kā to labi parāda advokātu absurdie aicinājumi par vajadzību „piedot Dievam”, „attaisnot Viņu” utt.
Ko par ļaunumu saka Raksti?
Bet ko tad iesāksim ar ļaunumu? Kā to skaidrosim katastrofu priekšā samulsušajiem un ar ko mierināsim tuviniekus zaudējušos, kuri izmisumā vaicā, kur tajā šausmīgajā brīdī bija Dievs un kāpēc tiek uzliktas tik šausmīgas ciešanas?
Neatbildot uz šo „kāpēc”, Jēzus un Svētie Raksti tomēr nepaliek mums atbildi parādā: Dievs ir atrodams tur, kur Viņš grib, lai mēs Viņu atklājam – Savā vārdā, pie silītes, pie krusta un augšāmcelšanā no nāves. Viņš vēlas, lai visi top izglābti un neviens neiet bojā.
Viņš ir žēlastība, jo grib mums piedot, Viņš mūs attaisno, ne mēs Viņu. Šim Dievam mēs esam pieķērušies ticībā, un vienīgi uz Viņu mēs varam paļauties – Viņš ir mūs radījis un devis arī Savu Dēlu, lai mūs glābtu. Tikai Viņš pasargā un izglābj Savus ļaudis visās nelaimēs un briesmās ik dienas, dāvādams mums Savu mīlestību. Viņu mēs teicam un slavējam, Viņam arī paklausām.
Tātad – nevis metīsimies pa galvu un pa kaklu attaisnot Dievu, atbildēdami Viņa vietā uz jautājumiem, kurus Viņš nav gribējis atklāt, bet norādīsim uz tām atbildēm, kuras Dievs mums šajā skaudrajā konfrontācijā ar ļaunumu ir devis. Par ļaunumu no Rakstiem ir zināms nevis kāpēc tas pastāv, bet kas ar to notiks.
Proti, ka laiku beigās ļaunums tiks pilnīgi iznīcināts. Tā spriedums ir parakstīts ar Jēzus nāvi pie krusta. Kristus augšāmcelšanās ir mūsu cerības pamatā, ka, Viņam nākot godībā, „kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve”(1.Kor. 15: 26).
Un otra Rakstos atklātā lieta attiecībā par ļaunumu ir: tas ir ne tikai ārēja nelaime, cunami vai kāda cita stihija, vardarbība, bet gan iekšēja problēma cilvēkā: ļaunums ir ļoti pamatīgi iepīts cilvēkā, viņa dabā, viņa sirds vēlmēs (Rom. 3:12-13). Ļaunums jeb grēks mūs ir atšķīris no Dieva. Taču tā liktenis ir izlemts – Dievs to iznīcinās!
Savukārt grēkos, ļaunumā sapītajiem cilvēkiem ir pasludināta žēlastība: Dievs viņiem piedod un piedāvā iespēju atraisīties no ļaunuma valgiem. Dievs ir tapis cilvēks tieši tādēļ, lai satriektu ļaunumu un lai glābtu tajā iepītos cilvēkus. Tāds ir Dieva plāns – Viņš kopā ar Kristu virza ļaunumu uz kapu.
Katra sekunde tuvina ļaunumu tā noliktajam galam, ne vienu brīdi – arī visdrūmākajā cunami katastrofā – tam nepavīd pat vissīkākā izredze. Dievs pilnīgi pārvalda vēsturi, un panāk Savu arī ar tās ļauno riču raču. Pagaidām tas vēl rosās un plosās. Dievs tam stājas pretī caur Saviem cilvēkiem, caur Savu draudzi. Kristīgā draudze šajā ziņā ir Dieva karadraudze, kas uzbrūk ļaunajam ar garīgiem ieročiem.
Kristiešiem sava grēcīguma atziņa un grēksūdze ir visspēcīgākais uzbrukums ļaunumam, bet Absolūcijā ikreiz pasludinātā Dieva piedošana ir priekšspēle lielajai uzvarai pār ļaunumu. Šo Absolūciju saņēmušie un tajā patiesu brīvību iepazinušie ir ļaunuma un velna ienaidnieki. Savu reizi ļaunumam ceļā ir jāstājas arī ar fizisku spēku, tomēr arī šo cīņu arvien caurstrāvo, motivē un solidarizē garīgais: patiesība, ticība un mīlestība.
Piepūšamais matracis – Kristus
Pavisam ir simt četrdesmit tūkstoši bojā gājušo tajā liktenīgajā Ziemassvētku svētdienā atpūtnieku paradīzē Dienvidaustrumāzijā, un cik daudz vēl ir ievainoto, pajumti zaudējušo, dvēseliski traumēto…
Taču visa šā posta vidū ir arī glābšanās brīnumi: viļņu straumes bija aizskalojošas dažus mēnešus vecu bērnu pludmalē, kas bija gulējis uz piepūšamā matrača. Straume bija satvērusi un rāvusi sev līdzi arī vecākus, kas kaut kā tomēr bija pieskaloti viesnīcas ēkai un tās otrajā stāvā atraduši glābiņu.
Izmisums par pazaudēto un cunami aprīto bērnu ir plosījis abu izglābto vecāku sirdis, līdz visbeidzot kādā atstraumē viņiem pretī ticis nests šis piepūšamais matracis, un uz tā viņu mazulis – sveiks un vesels caur visām nāvējošajām bangām viņš ir nonācis savu vecāku rokās.
Tā Dievs iznesīs cauri nāves cunami viļņiem visus Savus bērnus – uz Kristus pleciem kā uz matrača, sveikus un veselus atpakaļ savu vecāku rokās! Slava Dievam, mūsu Glābējām! Cunami katastrofa ir tikai viens priekšvēstnesis tiem notikumiem, kuri, laika galam nākot, aizvien lielākā intensitātē un biežumā nāks pār zemi.
Apokalipse un bojā eja ir nenovēršama visiem – katrs no mums var pēkšņi nonākt tāda un vēl briesmīgāka cunami priekšā. Bet Dieva bērni būs kā tas mazulis uz matrača. Kristū Dievs iznesīs tevi cauri tumšajiem cunami – šiem nāves viļņiem atpakaļ tavu vecāku rokās. Pie Dieva kā tava Tēva un mātes.
Aigars Dāboliņš