Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

SIRDS GREZNUMS

esther

Estere, François-Léon BENOUVILLE, 1844, Musée des Beaux-Arts, Pau, © Web Gallery of Art

Ja vecāki ir tik ģeķīgi un audzina savus bērnus pasaulīgi, tad bērniem nav tiem jāpaklausa. Jo Dievs – pirmajos trijos baušļos – jāgodā vairāk nekā vecāki. Bet par pasaulīgu audzināšanu es saucu to, ka vecāki bērniem nemāca meklēt neko vairāk, kā vien šīs pasaules prieku, godu un labumu vai varu.

Valkāt pieklājīgas drēbes un tiekties pēc godīgas iztikas – tā ir nepieciešamība, un nevis grēks; taču bērnam jātiek audzinātam un radinātam, lai viņš savā sirdī ciestu no tā, ka šajā nožēlojamā dzīvē uz zemes viņam nepieciešams vairāk greznuma un labuma, nekā vajadzīgs miesas apsegšanai, mierināšanai, uzturēšanai, tā ka viņam ne pēc sava, bet pasaules prāta nākas būt līdzdalīgam šajā ģeķībā un panest tādu ļaunumu, lai izbēgtu no vēl lielāka ļaunuma un saņemtu ko labāku.

Tā ķēniņiene Estere, nesdama savu ķēniņienes kroni, sacīja Dievam: “Tu zini, ka šī lepnuma zīme uz manas galvas man nekad nav patikusi un es to turu par skrandām un nevalkāju, kad esmu viena, bet tikai tad, kad man jāiet ļaužu priekšā.” Sirdij, kura šādi domā, greznums nav bīstams; jo tā valkā un reizē nevalkā savu rotu, līksmojas un reizē nelīksmojas, dzīvo greznībā, tomēr nedzīvo greznībā.

Šīs dvēseles ir apslēptās Kristus līgavas. Taču tās sastopamas reti, jo ir grūti nekrist kārībās lielas greznības un krāšņuma vidū. Tāpat Sv. Cecīlija pēc savu vecāku pavēles valkāja zelta tērpu, taču zem tā, pie savas miesas – astru kreklu.

Te daži sacīs: jā, kā tad lai savu bērnu vedu ļaudīs un ar godu viņu parādu? Man tomēr vajadzēs viņu rotāt ar šādu greznumu. Bet saki – vai tādi vārdi nenāk no sirds, kura zaudējusi cerību uz Dievu un vairāk paļaujas uz savām, ne uz Dieva rūpēm?

Sv. Pēteris savā 1. vēstulē 5:7 saka un māca: “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo viņš gādā par jums.” Tā ir zīme, ka šie vecāki nekad nav patiesi Dievam pateikušies par saviem bērniem, nedz arī par tiem nopietni lūguši un viņus Dievam pavēlējuši.

Citādi tie zinātu un būtu pieredzējuši, kā izlūgt un sagaidīt no Dieva savu bērnu parādīšanu ļaudīm. Tādēļ arī Dievs ļauj viņiem turpināt dzīvot pēc pašu prāta, raizēs un bailēs, un tie tomēr nespēj neko panākt.

Luters

Leave a Reply