SINEDRIJA REAKCIJA

30north

Sinedrija priekšā, Fra ANGELICO, 1449, Cappella Niccolina, Palazzi Pontifici, Vatican, © Web Gallery of Art

APUSTUĻU DARBU GRĀMATA 19. NODAĻA

Pārdomas par Apustuļu darbu grāmatu mēs atsāksim ar to brīdi, kad apustuļiem Pēterim un Jānim ir jāstājas Sinedrija priekšā. Jēzus Kristus caur šiem apustuļiem bija veicis neparastu brīnumdarbu, kam liecinieki bija ļoti daudzi cilvēki. Tas deva Pēterim iespēju atkal pasludināt lielam ļaužu pulkam Evaņģēliju par Dieva izredzēto Mesiju.

Daudzi šo vēsti ar prieku uzņēma, tomēr bija arī tādi, kam tas ne tikai nepatika, bet pat ārkārtīgi saniknoja. Pretēji sagaidāmajam, tie izrādījās jūdu reliģiskie līderi, kuriem bija arī reāla politiska vara, kas ļāva tiem īstenot savus nodomus un lēmumus. Viņi sagrāba šos sludinātājus, apcietināja, lai nākamajā dienā tos nopratinātu un pieņemtu spriedumu. Viņi bija pārliecināti, ka ar savu autoritāti un piedraudēšanu piespiedīs apklust apustuļiem.

Tā vien šķita, ka gan Pēterim, gan Jānim draudēja lielas nepatikšanas. Labākajā gadījumā viņus varēja sagaidīt pārmācība ar pletnēm, bet sliktākajā – nāves sods, kas saskaņā ar bauslību paredzēja nomētāšanu ar akmeņiem (5. Moz. 13. nodaļa). Taču nenotika ne viens, ne otrs. Apustuļi sekmīgi aizstāvējās un tika atbrīvoti.

„Pretimnākšana” notika neba jau nu tāpēc, ka Sinedrija locekļiem pēkšņi būtu modušās simpātijas pret šiem vienkāršajiem vīriem vai arī viņi būtu piekrituši sludinātajam Evaņģēlijam par Jēzu Kristu. Jāatzīst, ka šī politiski reliģiskā institūcija bija nonākusi visai neapskaužamā situācijā. Kāpēc? To mēs mēģināsim noskaidrot.

Svētā Gara pilns

Sinedrija locekļi, klausoties apustuļu liecībās un vērojot viņu izturēšanos un stāju, kļuva par lieciniekiem vēl kādai brīnumainai pārvērtībai, kas, patiesību sakot, lai gan ārēji ne tik iespaidīgi kā kroplā vīra dziedināšana, tomēr arī bija brīnums – varbūt pat vēl lielāks brīnums.

Lūk, Pēteris – pirmais, kas apliecināja, ka Jēzus ir Kristus. Un tomēr – kad viņam bija iespēja vēlreiz apliecināt šos pašus vārdus to cilvēku priekšā, kas sita Jēzus krustā, viņš aiz bailēm, ka pret viņu varētu rīkoties tieši tāpat kā pret Jēzu, nodeva savu Mācītāju (Lk. 22:56-60; Jņ. 18:15-16), dievodamies, ka viņš Viņu nekad nav pazinis. Bet tagad šis pats vīrs droši, pārliecināti un autoritatīvi liecina par Jēzu Kristu.

Turklāt bija redzams, ka gan Pētera, gan Jāņa Rakstu zināšanas nesniedzas augstāk par parasta vidusmēra israēlieša zināšanām (sal. Mt. 7:28-29; Mk. 1:22; Lk. 20:19-26; Jņ. 7:15). Tāpēc vēl lielāks viņu izbrīns bija par to, cik prasmīgi viņi skaidroja Rakstus, itin kā viņi būtu ilgu laiku mācījušies kādās priesteru skolās. No kurienes tāda drosme, tāds neatvairāms pārliecības spēks!

Kas bija noticis ar apustuļiem kopš tā brīža, kad Pēteris nodeva Jēzu Kristu? Mums, no laika distances raugoties, dīvaini var šķist tas, ka – lai gan šis Sinedrija locekļiem bija īstais mirklis, lai kaut uz brīdi attaptos, pārstātu stūrgalvīgo pretestību Dieva vārdam, ieklausītos apustuļu liecībās, varbūt kopā ar viņiem vēlreiz pārbaudītu šīs lietas, kā tās ir atspoguļotas Rakstos – tā vietā Sinedrija locekļi raudzījās uz apustuļiem ar nicinājumu.

Viņi pat nemēģināja apspriest apustuļu apgalvojumu, ka dziedināšana bija notikusi Jēzus Kristus spēkā. Acīm redzamās izmaiņas dziedinātajā vīrā padarīja pilnīgi neiespējamu šādu apspriešanu. Pret šo pierādījumu viņiem nebija nekas sakāms, neko viņi nevarēja likt pretī. Tam bija vai nu jāpiekrīt, vai jānoliedz. Viņi pieņēma šo faktu ārkārtīgi nelabprāt, tikai piekāpjoties acīm redzamajam un nenoliedzamajam.

Visi šie notikumi, kas risinājās saistībā ar mācekļu apcietināšanu, neviļus atsauc mums atmiņās vārdus, kurus Jēzus teica saviem mācekļiem par vajāšanām, kuras mācekļiem būs jāpiedzīvo Viņa vārda dēļ. Tagad būtu īsti vietā salīdzināt šo Jēzus mācību ar tiem notikumiem, kas mūsu acu priekšā risinās Apustuļu darbu grāmatā.

Lūk, daži no šiem piemēriem: „Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt,” (Lk. 12:12) ar „Tad Pēteris, Svētā Gara pilns, tiem sacīja: “Tautas vadoņi un vecaji,..”” (Ap. d. 4:8); „Tie savas rokas pacels pret jums un vajās jūs, nododot jūs sinagogās un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā Mana vārda dēļ” (Lk. 21:12) ar „Tie satvēra viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam” (Ap. d. 4:3) un „apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā” (Ap. d. 5:18).

„Viss tas nāks, lai jūs nodotu liecību” (Lk. 21:13) ar „Tautas vadoņi un vecaji, ja mūs šodien pratina laba darba dēļ, ar ko šis neveselais cilvēks ir dziedināts, tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:9-12)

„Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, to piekārdami pie koka; Dievs Viņu paaugstinājis Sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas. Mēs esam šo vārdu liecinieki un arī Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa.”” (Ap. d. 5:29-32)

„Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt” (Lk. 21:15) ar „Redzot izdziedināto cilvēku pie tiem stāvam, viņiem nebija nekā ko pretim teikt” (Ap. d. 4:14).

Pievērsīsim nedaudz vērību šiem vārdiem: „Pēteris, Svētā Gara pilns..” Būt Svētā Gara pilnam – mēs ar šiem vārdiem Apustuļu darbu grāmatā sastopamies ne vienu reizi vien. Ko nozīmē šie vārdi? Ko izsaka šis stāvoklis – būt Svētā Gara pilnam? Vai tas ir kaut kas līdzīgs emocionālam pacēlumam, kādā tajā brīdī atradās Pēteris?

Protams, mēs varam runāt par zināmu emocionālo pacēlumu. Tomēr iedziļināsimies nedaudz tajā situācijā, kādā atradās Pēteris un Jānis. Pēc notikumiem Templī nokaitinātie Sinedrija locekļi sagrāba apustuļus un apcietināja.

Nākamajā dienā tie tika izsaukti Sinedrija priekšā nevis lai ar viņiem miermīlīgi patērzētu, bet gan – lai nopratinātu abus vīrus. Gan Pēteris, gan Jānis stāvēja tā paša Sinedrija priekšā, kas tikai vēl nesen lika drausmīgā nāvē nonāvēt Jēzu Kristu. Patiesībā viņiem draudēja lielas nepatikšanas. Saskaņā ar bauslību – nomētāšana ar akmeņiem (5. Moz. 13. nodaļa).

Vai šādā situācijā mēs varam runāt par emocionālu pacēlumu? Drīzāk jau par emocionālu kritumu. Būt Svētā Gara pilnam – tas ir kaut kas cits, kaut kas daudz vairāk, daudz augstāk, daudz pilnīgāk nekā tikai runāt par emocionalitāti. Patiesībā Raksti paši atbild mums uz šo jautājumu, tas ir, to rāda Pētera atbilde uz Sinedrija locekļu uzdoto jautājumu: „Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?” (Ap. d. 4:7)

Vispirms, mēs šeit redzam drošumu, pārliecības spēku, ne miņas no bailēm par nāves draudiem. Te nav runa par kaut kādu bezatbildīgu pārgalvību. Drīzāk pārliecība, ka nāve nav visu lietu gals, jo Kristus, nāves Uzvarētājs, ir apsolījis visiem ticīgajiem, ka tie baudīs mūžības valstību.

Bez tam, varam ievērot raito un pārliecinošo valodas plūdumu, domas skaidrumu, ko parasti nesastopam pie cilvēkiem, kas nav droši, pārliecināti vai arī ir izbijušies. Un galvenais, Svētais Gars ved pie Kristus, atsaucoties uz Viņu un Viņa mācību, Kristus nopelnu, Viņa ciešanu, nāvi un augšāmcelšanos.

Protams, arī pirms šiem notikumiem Svētais Gars bija ar apustuļiem, tomēr šeit tas bija daudz lielākā mērā, kas Pēterim un Jānim deva drosmi ne tikai droši liecināt par Dieva svaidīto Jēzu Kristu, bet arī pilnīgo un skaidro Rakstu gudrību. Arī turpmāk mēs sastapsimies ar šo faktu – būt Svētā Gara pilnam. Tas ļaus mums labāk saprast, ko šis izteikums nozīmē, kādos gadījumos tas parādās un ko Kristus liecinieki mums ar to grib pateikt.

Lēmums

Neko nespēdams iebilst pret apustuļiem, Sinedrijs liek tiem uz brīdi to pamest, lai savā starpā apspriestos par to, kā rīkoties ar šiem vīriem. Pirms mēs turpinām, uz mirkli atkāpsimies, lai mēģinātu rast atbildi uz vienu jautājumu, proti: ja apustuļi un arī dziedinātais vīrs tika izraidīti no apspriežu zāles, kā Lūka varēja zināt, ka šāda saruna ir notikusi starp Sinedrija locekļiem?

Atklāti sakot, sniegt pārliecinošu atbildi mēs šeit nevaram tā vienīgā iemesla dēļ, ka Raksti šajā sakarā mums neko nesaka. Mēs tikai varam nojaust, kā liecības par šīm sarunām starp garīdzniecību un lajiem varēja nonākt līdz mums. Pilnīgi iespējams, ka kāds no Sinedrija locekļiem ticēja apustuļu liecībām.

Piemēram, Nikodems, par kuru jau evaņģēlijos tika vēstīts, ka viņš bija kļuvis ticīgs Kristum. Varbūt tas bija Gamaliēls. Viņš par šīm sarunām varētu stāstīt savam skolniekam Saulam, ko mēs no Jaunās Derības pazīstam kā Pāvilu. Viņš savukārt par Sinedrija sarunām varētu pastāstīt Lūkam.

Turpinot, jāsecina, ka šīs īsās sapulces vienīgais jautājums bija: „Ko lai darām ar šiem cilvēkiem?” Ko darīt? Vai nopērt ar pletnēm, apcietināt vai varbūt vienkārši palaist vaļā? Šķiet, ka šie vīri ir strupceļā. Brīnums ir noticis, un tas ir tik acīm redzams, ka noliegt to vai apstrīdēt būtu bezjēdzīgi.

Jūdu priesteru un laju padome nekādi nevarēja atspēkot notikušo brīnumaino dziedināšanu. Viņi varētu piespiest apklusināt Pēteri un Jāni, tāpat arī šo dziedināto, bet padarīt par neesošu pašu notikumu – pret to viņi bija bezspēcīgi. Tāpat skaidrs un nepārprotams bija arī tas, ka šo brīnumu bija veikuši apustuļi.

Tomēr Sinedrija locekļi stāvēja vēl kādas neatvairāmas problēmas priekšā, kas viņu neveiklo situāciju vēl vairāk padziļināja. Proti, tas, ka visa šī lieta ir nākusi atklātībā visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem. Šo dziedināto vīru visi ļoti labi pazina Jeruzālemē. Viņš bija ap četrdesmit gadus vecs un diendienā viņu nesa uz Templi, lai izlūgtos dāvanas. Viņa dziedināšana notika tik pēkšņi, tik atklāti un tik brīnumainā veidā, ka par to runāja visā pilsētā, un to noslēpt nebija iespējams. „Mēs to nevaram noliegt,” (Ap. d. 4:16) bija spiesti atzīt paši Sinedrija locekļi.

Izdzēst vai kaut kādā neveiklā veidā atrunāt šo notikumu no jeruzālemiešu atmiņām vairs nebija iespējams. Tāpēc, viņuprāt, svarīgi, lai šī ziņa neizplatītos tālāk, ārpus Jeruzālemes mūriem, citās tautās, arī pagānos. Atlika vienīgā pārbaudītā metode – piedraudēšana. Ieaicinājuši mācekļus, „viņi tiem pavēlēja nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus vārdā.” (Ap. d. 4:18).

Lūk, kur slēpjas galvenā Israēla garīdzniecības un tautas reliģiski politisko pārstāvju problēma – Jēzus Kristus: „akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni.” (Ap. d. 4:11) No šā brīža un turpmāk mācekļi vairs nedrīkst mācīt un sludināt augšāmcelšanos no mirušajiem vai kādu citu Evaņģēlija mācību Jēzus Kristus vārdā, lai kas tie arī būtu – vai jūdi, vai grieķi. Tāpat tika aizliegta cilvēku dziedināšana un brīnumu veikšana. Īsi sakot, turpmāk neko nedrīkst nedz runāt, nedz darīt Jēzus Kristus vārdā.

Vai jūdi bija akli?

Iepazīstoties ar šiem notikumiem no Apustuļu darbu grāmatas, rodas pamatots jautājums: vai tiešām Israēla garīgie vadītāji bija tik akli vai nejēgas, ka nemaz necentās iedziļināties lietas būtībā, tik vien prazdami, kā piedraudēt un biedēt.

Notika taču unikāls brīnums – vīrs, kas bija kropls kopš dzimšanas un vispār nezināja, ko nozīmē staigāt, un kas bija nodzīvojis tādā veidā jau krietnu mūžu, tā ka cilvēki jau bija apraduši ar viņa kroplumu, pēkšņi lēkāja kā jauns briedis. Arī Raksti (5. Moz. 13. nod.) taču lika pievērst uzmanību šādiem gadījumiem. Tas galu galā bija jūdu priesterības pienākums.

No otras puses, ievērojamais ticīgo pulks no vienkāršās tautas, kas, redzot brīnumaino dziedināšanu un dzirdot Pētera liecību par Jēzu Kristu, pievienojās draudzei. Tātad, kā tas varēja notikt, ka vienkāršā tauta saskatīja, sadzirdēja un saprata to, kam jūdu priesterība ne tikai nepievērsa vērību, ne tikai ignorēja, bet pat aktīvi pretojās?

Atbildi uz šo un līdzīgiem jautājumiem zināmā mērā var sniegt dialogs, kas notiek starp kristiešiem (Romas katoļu baznīcu) un jūdiem mūsdienās. Protams, izsvērt šo problēmu būtu cita raksta uzdevums. Mēs mēģināsim tikai nedaudz pieskarties šai problemātikai, lai gūtu ieskatu tajā, kāpēc tik milzīga pretestība mācekļiem bija no jūdu augstākās garīdzniecības puses. Piemēra pēc aplūkosim Pētera vārdus, kurus viņš teica ļaudīm, kas bija liecinieki dziedināšanai: „Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti.” (Ap. d. 3:19)

Šie vārdi pauž personisku grēku nožēlošanu un ticību, ka Jēzus Kristus ir grēku izpircējs, samierinātājs ar Dievu un ka grēku piedošana Jēzus Kristus vārdā ir tā apsolītā pestīšana, kuru Dievs apsolīja jau Ādamam. Bet, no otras puses, mums ir jūdu rabīniskā tradīcija, kas, kā tā pati apgalvo, ir ļoti sena un sniedzas ļoti tālā pagātnē. Tātad tā var noderēt, lai izskaidrotu atšķirības, par kurām runā arī Apustuļu darbu grāmatas 4. nodaļa.

Jūdu rabīniskā tradīcija saistībā ar šo jautājumu māca: Jūdaisms neatzīst personisko grēku nožēlošanu kādai reliģiskai autoritātei, kā nepieciešamu nosacījumu grēknožēlas procesā. Tas tā ir tāpēc, ka jūdaisms uzskata, ka nav tādas autoritātes pasaulē, kurai varētu izsūdzēt savus grēkus. Grēki tiek sūdzēti personiskās lūgšanās Dieva priekšā.

Otrkārt, jūdaisms neatzīst grēku nožēlošanu kā nepieciešamu nosacījumu grēknožēlas procesā. Protams, kā atzīst paši ebreju kopienas pārstāvji, ebreju tautas vēsturē ir bijuši tādi gadījumu, kas viduslaikos vairāk ir noticis kristietības ietekmē, tomēr tas nav apstiprināts klasiskajā rabīniskajā teoloģijā un praksē.

Treškārt, rabīniskajā tradīcijā nav tādas autoritātes, kas varētu likt nožēlot grēkus nedz aiz dziednieciskiem, nedz aiz liturģiskiem apsvērumiem. Sevis garīga disciplinēšana apgrēkošanās gadījumā ir drīzāk brīvprātīgs pasākums, kas dažkārt notiek pēc konsultēšanās ar rabīnu.

Ceturtkārt, jūdaisms neatzīst absolūciju, tas ir, grēku atlaišanu, kā nepieciešamu nosacījumu grēknožēlas procesā. Nav tādas autoritātes jūdaismā, kas vārētu pēc grēku atzīšanās un nožēlas pasludināt grēku piedošanu. Jūdaismā tiek mācīts, ka grēku piedošanu var dot tikai persona, pret kuru ir grēkots, bet grēks pret Dievu var tikt piedots tikai no Dieva paša.

Un beidzot, jūdaisms neatzīst samierināšanu, kā nepieciešamu nosacījumu grēknožēlas procesā. Katrā gadījumā ne tādā nozīmē, kā tas tiek saprasts un mācīts kristietībā. Grēcinieka samierināšana ar Dievu jūdaismā ir pazīstama lieta un pat vēlama, tomēr rabīniskā tradīcija uzskata, ka ir citi tuvošanās veidi Dievam, kas pilnībā atbilstīga un, kā apgalvo rabīniskā mācība, varbūt pat daudz reālistiskāka.

Tādējādi mēs redzam, ka šīs atšķirības starp Jēzus Kristus mācību par grēku piedošanas saņemšanu ticībā no brīvas Dieva žēlastības, kā saka apustulis Pāvils Vēstulē efeziešiem: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef. 2:8), ir stipri atšķirīgas no tā, kā šīs lietas ir pieņemtas saskaņā ar rabīnisko tradīciju. Protams, šeit būtu vietā jautāt, ko tad māca rabīniskā tradīcija. Par to citreiz. Tikai piebildīšu, ka tur mēs neatradīsim šo Jaunās Derības iepriecinājumu: „No žēlastības jūs esat pestīti ticībā.”

Kam klausīt?

Saņēmuši Sinedrija pavēli, apustuļi saprata, ka tā ir klajā pretrunā ar to, ko pavēlēja viņiem pirms Debesbraukšanas Jēzus Kristus. Tā kā tās bija pretrunīgas, bija skaidrs, ka abas viņi izpildīt nevarēs. Tāpēc viņi palika paklausībā Dievam. (Jer. 20:9)

Tas ir vienīgais gadījums, kad Raksti pieļauj nepakļāvību laicīgajām autoritātēm. Visos pārējos gadījumos mums ir jāpakļaujas kungiem, valdniekiem, priekšniekiem, kuri ir augstāki par mums un kuriem mēs esam pakļauti (Rom. 13:1-7; 1. Pēt. 2:13-17). Nonievāšana un piedraudēšana var apklusināt daudzus, tomēr šī taktika nedarbojas tur, kur Dieva vēstneši ir pildīti ar Svēto Garu.

Un atkal mēs redzam Sinedrija pilnīgo bezspēcību Dieva liecinieku priekšā. Pat tad, kad apustuļi tik atklāti demonstrēja nepakļāvību Israēla reliģiski politiskajiem līderiem, viņi neko citu nespēja, kā vēlreiz piedraudēt un atlaist Pēteri un Jāni.

Abi viņi neko sliktu nebija darījuši. Tieši otrādi, Kristus vārdā tika pilnībā atjaunots cilvēks, kas šķita nolemts un neglābjams. Arī tautā apustuļi ieguva atzinību, turpretim augstie garīdznieki – nopēlumu. Tomēr vēlāk mēs redzēsim, ka Sinedrijs būs daudz izlēmīgāks, pieņemot daudz drastiskākus paņēmienus Evaņģēlija apslāpēšanai.

Pametuši Sinedriju, Pēteris un Jānis sastapās ar pārējo draudzi. Uzklausījusi apustuļu liecības par notikumiem Sinedrijā, draudze tūlīt priecīga un pateicīga lūdza Dievu. Par to, kāda bija šī lūgšana, kas notika ar viņiem un par turpmākajiem notikumiem nākamajā reizē.

Uldis Fandejevs

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.