Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

VIDZEMES UN KURZEMES LATVIEŠU UZVĀRDI

Neredzīgais_Indriķis

Neredzīgais Indriķis, 1783-1828

19. gadsimta mantojums

Uzrakstīt šo rakstiņu mani ierosināja Neredzīgā Indriķa un Jura Alunāna dzejoļu grāmatu jubilejām veltītās konferences dalībnieki. Aprit 200 gadu, kopš klajā nāca pirmā latviešu autora dzejas grāmata „Tā neredzīga Indriķa dziesmas” (1806). Savukārt no citas grāmatas, tās, kuru visās literatūras vēsturēs min kā nacionālās literatūras un grāmatniecības aizsācēju – Jura Alunāna „Dziesmiņām”, mūs šķir simt piecdesmit gadu (1856).

Un tā mēs, krietns pulciņš referentu, klausītāju, tāpat daži vietējie no Apriķiem, konferences noslēguma dienā pakavējušies Neredzīgā Indriķa atdusas vietā, tīri nejauši aizsākām sarunas par latviešu uzvārdiem. Neredzīgā Indriķa ģimenei piederīgie pēc dzimtbūšanas atcelšanas it kā kļuvuši par Hartmaņiem. Tā minēts Kalmeijera Kurzemes mācītāju biogrāfiskajā vārdnīcā.

Bet ar to jau runāšana nebeidzās. Nevilšus radās jautājums, kad un no kurienes Latvijā tie daudzie Kalniņi, Liepiņi, Bērziņi, tāpat visi citi – Cīruļi, Plauži –, arī retāki zvēri un putni ir ienākuši šejienes cilvēku uzvārdos, kā arī kas šajā sakarā vēsturnieku publikācijās un dažādos rakstu avotos atrodams.

Apjomīgu pētījumu „Uzvārdu došana pilsētu iedzīvotāju Vidzemes un Kurzemes zemniekiem”, kas publicēts žurnālā „Tieslietu Ministrijas Vēstnesis” (1936, nr.2., 225.-315.lpp.), šajā jomā veicis K. Upelnieks.

Vissenākie latviešu uzvārdi meklējami pilsētu iedzīvotāju vidū. Senākās rakstu liecības – pirmām kārtām ar Rīgas vēsturi saistītajās arhivālijās. Dokumenti vēsta, ka jau kopš 15. gadsimta Rīgas latviešiem bijuši uzvārdi.

Jau no 17. gadsimta uzvārdi sastopami arī lauku iedzīvotājiem. 19. gadsimta sākumā zemnieku vārdiem pievienotie dzimtu vai māju vārdi, tāpat palamas nav retums, taču šai uz ieraduma tiesībām balstītajai parādībai trūka pienācīga tiesiska pamata.

Uzvārdu problēma latviešu dzīvē aktualizējās pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kad līdz ar daudzu vēlāko vēsturnieku  noniecināto „putna brīvību” latviešu dzimtļaudis iemantoja arī līdz tam nebijušas personiskās emancipācijas iespējas.

Stājoties spēkā zemnieku likumiem, radās jaunas prasības personu identifikācijas jomā. Bez to īstenošanas nebija realizējami dažādi ekonomiski un tiesiski darījumi, ar kuriem nācās saskarties brīvlaistajiem. Pārvietošanās brīvība, ko, sākot ar 19. gadsimta 20. gadiem, piešķīra pakāpeniski, lai neradītu pārāk straujas iedzīvotāju izvietojuma izmaiņas, radīja vajadzību pēc personu apliecinošiem datiem un dokumentiem.

Tomēr pagāja ilgāks laiks, līdz Annas, Ilzes, Jāņi un Miķeļi no ļaudīm kļuva par personām un ieguva dokumentos apstiprinātu pilnīgu identifikācijas datu kopumu.

1817. gada Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likumos, trūkstot pienācīgai pieredzei un līdzīgam precedentam, jautājums par uzvārdiem vēl nebija pienācīgi izstrādāts. Lai novērstu radušās nepilnības, papildinājumus šai jomā ieviesa vēlāki likumdošanas akti.

1819. gadā pasludinātajos Vidzemes zemnieku likumos šis trūkums bija ņemts vērā: „Tai policeijes valdīšanai par atvieglināšanu iekš uzlūkošanas un ļaužu pārvaldīšanas ir vaijadzīgs, ka katra zemnieka cilts saviem kristības vārdiem vēl vienu uzvārdu pieliek un ka arīdzan katrs vientulis, kas pats par sevīm zina un savas lietas pats valda, sevīm tāpat tādu uzvārdu pieņem” (Likumi Vidzemes zemniekiem doti. – Mitau, 1820. – 12.lpp.). Līdz 1826. gadam uzvārdi bija pakāpeniski jāpieņem visiem Vidzemes zemniekiem.

Kurzemē uzvārdu pieņemšana aizkavējās, to realizēja vienā paņēmienā laikā no 1834. gada oktobra līdz 1835. gada 1. jūlijam. Jādomā, ka arī 1828. gadā mirušā Neredzīgā Indriķa dzimta uzvārdu Hartmanis iemantoja jau pēc dzejnieka nāves. Lai gan – Kurzemē uzvārdi tika lietoti (un varbūt atsevišķos gadījumos arī oficiāli pieņemti) jau pirms tam.

Par to liecina kaut vai latviešu tautības korespondenti, kas divdesmitajos gados, tātad pirms 1834. gada, iesūtīja rakstus „Latviešu Avīzēm”. Te prātā ienāk Matīss Vītiņš, Ansis Līventāls. Protams, tie ir atsevišķi gadījumi, ko varbūt var izskaidrot ar skolotāja vai pagasta skrīvera amata priekšrocībām.

Gan Kurzemē, gan Vidzemē uzvārdi tika nostiprināti, iekļaujot tos revīziju sarakstos, bet no tiem – baznīcu grāmatās.

Atbilstīgi „likuma garam” uzvārda izvēle bija samērā brīva. Kurzemē pastāvēja ierobežojums izraudzīties muižnieku ģimeņu vārdus. 1822. gadā marķīza Pauluči izdotais rīkojums Vidzemes landrātu kolēģijai līdz ar ierobežojumiem zemniekiem izvēlēties nepiemērotus (ievērojamu un dižciltīgu personu) uzvārdus uzdeva zemnieku brīvlaišanas komisijai raudzīties, lai netiktu piešķirti cilvēka cieņu pazemojoši vai pat neķītri uzvārdi. Tomēr ne vienmēr tas tika ievērots. Šai ziņā vairāk nelāgu precedentu bijis Kurzemē. Glūpe Mačs, Lopa Jāns, Mēsles Trīne – tie vēl tie nevainīgākie. Lai tie citi paliek neminēti.

Uzvārdu izvēlei veltītas vairākas tā laika avīžu, kalendāru, patentu publikācijas. Apjomīgs raksts „Padoms pie uzvārda pieņemšanas” ir publicēts „Vidzemes kalenderī” 1823. gadam. Tajā atrodami vairāki simti uzvārdu paraugu un virkne padomu, kas lieti derēja šā atbildīgā lēmuma izšķiršanai. Nedaudz pārveidoti vēlāk (kad tas kļuva aktuāli) kalendāra ieteikumi bija pārpublicēti Kurzemes laikrakstā – „Latviešu Avīžu” 1834. gada 52. numurā.

Abos novados vērojams, ka vairumā gadījumu izvēle apstājās pie lauku cilvēku ikdienas dzīvē sastopamām reālijām. Galīgais lēmums bija ciltstēva – dzimtas vecākā vīrieša ziņā, kam „nedz tēvs, nedz tēvatēvs, nedz tēvabrālis vairs dzīvo”.

Pats pirmais, par ko parasti tika runāts uzvārdu jautājumā, ir aicinājums izvairīties no tādiem uzvārdiem, kādus citi jau pieņēmuši. Par nevēlamiem tika uzskatīti uzvārdi, kas veidoti, izmantojot šim nolūkam tēva vārdu, jo bija vērojams, ka „tāds pulks Ādamsonu, Bērtulsonu, Indriksonu un Pētersonu ronās, ka turpmāk viņu ciltis labi nevarēs izšķirt savā starpā”. Mūsdienās šie uzvārdi diez vai ir visizplatītākie. Atzinīgi vērtējams tas, ka zemnieki tika mudināti lūkoties starp piedienīgiem un latviešu valodai atbilstīgiem vārdiem.

Darinājumi no īpašības vārdiem, „no kādas cilvēka dabas pie miesas voi pie dvēseles, kad tu pats būtu tāds, voi vēlētu, ka tavi pēcnākami paliktu tādi” lielu atsaucību neguva, kaut arī kalendārā bija sniegts daudz tādu paraugu (te un turpmāk no daudzajiem paraugiem minēšu tikai dažus):  Agrs, Bagāts, Bezbēdis, Bērnīgs, Cienīgs, Cerīgs, Klausīgs, Kluss, Manīgs, Mācīgs, Melns, Sarkans. Liekas, ka latviešu uztverē uzvārdi vairāk saistījās ar lietvārdiem.

Atsaucību iemantoja vairums ieteikumu „uzvārdu ņemt no radītām lietām, no lopiem, zvēriem, putniem, zivīm un citām dzīvām Dieva radībām, voi no kokiem, krūmiem, zālēm un puķēm, kas izaug no zemes, voi no akmiņiem un citām lietām, ko izrok no zemes”: Āpsis, Bēris, Briedis, Vilks, Cirksnis, Gārnis, Gaigalis, Zutis, Sisenis, Vimbis, Sudrabs, Rozis, Rutks. Kā vēl viena iespēja meklēt uzvārdu tiek minēta „no rīkiem voi no kaut kādām citām tev patīkamām voi tev derīgām lietām”: Āķis, Birkavs, Ceplis, Cepets, Cirvis, Miezeris, Miets, Stenders, Stūris, Urbeklis, Vējš, Vīns, Zvārguls.

Īpaša vērība kalendārā veltīta latviešu iecienītajām pamazināmajām uzvārdu galotnēm: „nevienam nav aizliegts jo mīlīgas uzrunāšanas dēļ sava uzvārda galam vēl pielikt kādu iņš voi īts .. Ozoliņš, Koklīts, Kalniņš, Kauliņš”. Taču „Padoma” autors šādus uzvārdus neiesaka: „kad pats savu vārdu raksta, tad lai to raksta skaidri: Auns, Ezis, Krauklis, Gailis .. tā kā jo katris savu krustavārdu raksta: Kārls, un Pēteris, jebšu gan citi ļaudis, šo Kārlu un Pēteri mīlīgi uzrunādami, saka: Kārliņš un Pēterīts”.

Turpmākā vēsture liecina, ka šai ziņā latviešiem bijis atšķirīgs prāts. No tautas dziesmām, no Fīrekera baznīcas dziesmām, varbūt vēl no kādiem kolektīvās apziņas slāņiem latviešiem nākusi šī deminutīvu patikšana un „vislatviskākie” uzvārdi ikdienas cilvēku izpratnē saistās ar šiem „iņiem” un „īšiem”. Gailīši, Auniņi, Krauklīši, Krūmiņi un daudzi citi to ik dienas mums apliecina.

Šajā rakstā neaplūkoti palikuši latviešu „eksotiskie” uzvārdi.

Pierobežā no igauņiem un lietuviešiem aizgūtie. Gan Vidzemē, gan Kurzemē – poļu, vācu, krievu valodas ietekmē radušies. Piebildīšu vien, ka ne visi Beļavski, Spiridoviči vai Miklaševski no poļiem cēlušies un ka vairākos novados ievērojama bijusi vācisko uzvārdu daļa.

Ināra Klekere

Leave a Reply