Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

PIEKLĀJĪBA

wedding

Laulību bankets, BRUEGHEL, Jan the Elder, Museo del Prado, Madrid, © Web Gallery of Art

Izvērtēt to, cik nozīmīgi esam, mums nākas visai bieži. Daudzi uzsver, ka svarīgi ir atrast dzīvē īsto vietu: aicinājumu, profesiju, draugus, dzīvesvietu un vēl daudz ko. Taču ik dienas vēl bez šīm lietām mums nākas izlemt, kad runāt un kad klusēt, kad pastāvēt uz savu un kad piekāpties, kad uzsvērt savu spriedumu un kad ļaut lemt citiem.

Slikti ir, ja kāds neprot atrast savu vietu dzīvē, ja kāds aizvien sevi pārvērtē vai nenovērtē. Lai palīdzētu cilvēkiem izlemt rīkoties ikdienišķās situācijās, kas aizvien atkārtojas, ir labas uzvedības un pieklājības likumi. Ja tos ievērojam, tad nekļūstam citu acīs smieklīgi un muļķīgi.

Nu, piemēram, sveicināšana. Parasti vecāko un sabiedriski nozīmīgāko cilvēku mēs cenšamies sveicināt pirmie, negaidot, ka to darīs viņš. Bet kurš ir svarīgāks? Tas bieži tik viegli nav noteicams. Ja tā, tad kurš gan atzīs sevi par nenozīmīgāku un sveicinās pirmais. Tā cilvēki bieži domā, ejot viens otram pretī, tādēļ minstinās, griež galvu uz otru pusi un nesveicina vispār.

Bet pieklājības grāmata māca, ka sveicināt nav kauns, bet gods. Un arī šis likums ir balstīts Kristus vārdos par pazemību, pieticību un laipnību. Tādēļ par to, cik dziļi sabiedrība ieaugusi kristietībā un kristīgā kultūrā, mēs varam spriest arī pēc cilvēku pieklājīgas un laipnas uzvedības.

Tad nu palūkosimies sev visapkārt. Ko varam novērot mājās, uz ielas, birojos, skolās, veikalos un valsts iestādēs? Ko varam novērot arī cilvēku sarunās un pat apģērbā? Un iedomāsimies dažas situācijas: piemēram, mēs tuvojamies bankai, lai maksātu komunālos maksājumus, vai policijas pasu galdam, lai iesniegtu vajadzīgo izziņu. Te pēkšņi ievērojam, ka līdz ar mums durvīm vai lodziņam tuvojas vēl kāds.

Mēs apzināmies, ja viņš piekļūs mērķim tuvāk, tad dabūsim gaidīt. Bet mūsu laiks mums ir ļoti svarīgs. Tādēļ pieliekam soli un pagriežamies tā, lai mūsu konkurents iesprūstu aizdurvē vai trāpītu sienā blakus sasniedzamajam lodziņam. Mūsu pāris minūtes mums ir svarīgākas par otra cilvēka laiku, jo mēs paši sev esam svarīgākie.

Pieklājības likums māca otru palaist pa priekšu īpaši tad, ja tas ir vecāks cilvēks vai, vīriešu gadījumā, ja tā ir dāma. Tā tas pieklātos, un būtu saskaņā ne vien ar pieklājības likumiem, bet arī ar to, ko māca Kristus.

Proti: vērtēt otra cilvēka laiku un vajadzības tāpat, kā mēs vērtējam savējās; izturēties pret otru tā, it kā viņš būtu svarīgāks par mums jo īpaši tad, ja otrs ir vecāks vai nevarīgāks par mums, un vēl jo īpaši tad, ja otrs ir slims vai invalīds. Redziet, kāda ikdienišķa ainiņa, bet cik dziļš saturs.

Vai mēs un mūsu sabiedrība esam dziļi ieauguši kristietībā? Vēl kāds piemērs: sarunājas un spriež vairāki cilvēki. Daudzi grib izteikties, bet runā pārsvarā kāds, kam vārdi it kā spožas krelles – ātri, skaļi un pārliecinoši birst kā no pilnības raga.

Kāds cits sāk ko teikt, bet iestājas klusums, viņš mirkli piemeklē vārdus, taču tūlīt jau pārliecinātais runātājs runā atkal. Viņam svarīgāk tas, ko viņš saka, ne tas, ko varētu izstāstīt otrs. Ja tomēr kāds uzdrīkstas iespraukt vārdu starpā, tiek runāts ātrāk un skaļāk, līdz valodīgais no jauna ir uzmanības centrā. Vai viņš gribētu klausīties Kristus vārdos vai vairāk varbūt izteikties pats?

Tagad ieklausīsimies šajās sarunās un šajā mūsu galvenajā runātājā! Viņi runā par dzīvē pieredzēto un par varoņdarbiem, ko dzīvē darījuši. Drīz diskusija izvēršas par viena aktiera teātri, kurā mūsu daiļrunātājs stāsta par savu dzīvi, bet pārējie klausās vai izliekas, ka klausās, jo pie vārda neviens cits netiek. Pārliecinātajam runātājam viss, kas ar viņu noticis, šķiet daudz svarīgāks par to, kas noticis ar citiem. Viņš sev šķiet varonis, jo neviens cits nespēj viņu ne pārtraukt, ne aizrunāt.

Un tagad ielūkosimies situācijā, kuru apraksta Lūka savā evaņģēlijā un kurā klāt bija arī Kristus. Viesību galds, un pie galda pulcējas viesi. Goda vietas ir tuvāk mājas tēvam un mājasmātei. Tur arī ir vairāk un labāks ēdamais un dzeramais. Galda karšu nav, tādēļ – kurš svarīgāks? Kuram jāapsēstas pirmajam, kuram jāgaida malā, citiem aiz muguras? „Kas tas par jautājumu, kurš svarīgāks – es, protams!” viesiem pavīd doma.

„Ne tā!” māca Kristus,  „ka nenāk kāds, kas vairāk goda pelnījis un ka mums neliek celties un doties uz malējām un galējām vietām.” Pagaidīt, pavērot un palaist priekšā to, kas mums stāv blakus! Daudzi teiks, cik vienkārši piemēri un gadījumi, kas tad tos ko nepildīt. Protams, tie ir vienkārši piemēri, kas rakstīti pieklājības grāmatā, un katrs tos var izlasīt. Daudzi tos zina, un daži tos pat pilda!

Taču pieklājības likumi nav patiesības pašas par sevi, bet gan ārējā čaula saturam, kam būtu jābūt mūsos iekšā. Tie palīdz cilvēkam, kura saturs nav ne tuvu ideāls, būt citiem tīkamam un pieņemamam. Taču, ja pat ārējā čaula liecina par nelāga saturu,  tad varam būt droši – tur iekšā tiešām nekā laba nav.

Tā arī Kristus, novērodams viesu rosību ap galdu, saista ārējo uzvedības pieklājību ar patiesi labas uzvedības dziļāko saturu – dievbijību un kristīgu pazemību. Jo, ja jau viesi spriežas pēc labajām vietām, tad vērtē sevi, savu apetīti un savas emocijas augstāk par citiem cilvēkiem.

Un Kristus norāda, ka ar dievbijību ir tāpat. Ir tādi, kas ar saviem reliģiskajiem nopelniem, piedzīvojumiem, sapņiem, saviem uzskatiem un savām problēmām spriežas citiem pa priekšu, lai nokļūtu gan Dieva, gan cilvēku uzmanības lokā un goda vietā.

Tie sauc: „Mana ticības pieredze ir augstāka nekā citiem! Manas ciešanas ir lielākas nekā citiem! Es esmu svētāks par citiem!” Vai tad farizeji apgalvoja ko citu? Arī viņi negribēja daudz klausīties Kristū, bet gan stāstīt, stāstīt un stāstīt – par sevi, par savām ciešanām, atteikšanos un par saviem labajiem darbiem. Tādēļ Kristu no goda vietas izspieda ātri vien. Un Viņš… notiekošo novēro no malas.

Bet Dieva vārda mācības būtība un cilvēki pie tās ir līdzīga šai kustībai pie galda: viens vārds cilvēkus pieceļ un padzen lepnos no vietām, ko tie patvaļīgi ieņēmuši, bet otrs – aicina kautrīgos sēsties goda vietās. Baušļi un Dieva piedošanas vēsts ir šie divi atšķirīgie uzaicinājumi: viens prasa nopelnus un padzen, bet otrs – piedāvā nopelnus un paaugstina.

Baušļu dēļ daudzi stāv nokaunējušies pie pašām zāles durvīm un neuzdrošinās ienākt gaismā, jo viņi grib piesēsties pašā mazākajā un neievērojamākajā vietā, tādēļ gaida, lai citi sēstas pirmajās vietās. Toties daudzi bezkaunīgi un demonstratīvi iziet zāles vidū un lūkojas pēc labākās vietas.

Viņi nelaimīgā kārtā ir aizmirsuši, ka pie Dieva galda tikai Viens ir, kurš uzaicina un pēc kura gribas viesi tiek sēdināti pie galda. Viņi nelaimīgā kārtā iedomājas, ka vienkāršā pieklājība un baušļi uz tiem neattiecas, jo uzskata sevi par ticības varoņiem.

Tādēļ Kristus brīdina, ka ar tiem, kas sev šķiet pārāki par citiem, notiks kas ļoti nepatīkams un bargs, viņi dzirdēs Dieva skarbu aizrādījumu: kur tu bezkauņa spraucies, piecelies un ej no viesu nama ārā, jo tu neproti uzvesties! Tikai Es šeit norādu, kur katrs sēdēs. Jūs esiet atkarīgi vienīgi no Manas žēlastības!

Un tad Viņš vēršas pie tiem nedrošajiem un kautrīgajiem, pieklājīgajiem un pieticīgajiem, kas mīņājas pie durvīm un kautrējas nākt iekšā. Jūs esat cienīgi! Nāciet un ieņemiet goda vietas!

Pieklājības grāmata māca, kā iegūt sabiedrības cieņu un mīlestību. Bet Kristus māca, ka iegūt Dieva mīlestību! Ārēji šīs lietas notiek līdzīgi: ieklausoties baušļos, norimstot un noliekot pie malas savu pļāpīgo un lielīgo: “Es pirmais, svarīgākais!” Bet ārējo lietu iekšējais saturs ir: cieņa, pateicība un mīlestība.

Patiesi labas uzvedības gadījumā tie ir: cieņa pret citu vajadzībām, pateicība par to, ko citi dara tavā labā un mīlestība pret savu tuvāko.

Patiesas ticības gadījumā tie ir: cieņa pret Dieva vārdu, pateicība par žēlastību, piedošanu, Dieva brīnišķīgo uzaicinājumu pie Viņa galda un mīlestība pret Kristu. Tādēļ apdomāsim savu uzvedību, šo šķietami tik vienkāršo lietu, un ieklausīsimies Kristus baušļos un Viņa piedošanas Evaņģēlijā.

Tad, salīdzinot savu dzīvi ar baušļiem, ar nožēlu atklāsim, cik maz esam pelnījuši goda vietu pie Dieva galda. Bet, mācoties Kristus piedošanas Evaņģēliju, priecīgi atklāsim, cik pacietīgs un mīlīgs ir Dievs, kas savus ticīgos tomēr aicina un sēdina pie brīnišķīgā Pestīšanas galda goda vietās.

Reti pasaulē bezkauņas tiek sodīti un atsēdināti tiem piederīgā vietā. Tādēļ, dzīvojot sabiedrībā, kur valda bezkaunīgi ieradumi, nepateicības un savtīguma tikumi, mēs paši pamazām aplīpam ar negāciju domās un nepieklājību uzvedībā.

Tādēļ arī dažs var maldīgi iedomāties, ka garīgajā pasaulē un Dieva priekšā ir tāpat, ka biezādainie, kas citus grūž, spriežas un spraucas priekšā, lepojas un dīdās ar saviem darbiem, sēdēs goda vietās pie Dieva labās rokas. Nē, tā nebūs, jo, kas paši paaugstinās citu un Dieva priekšā, tie tiks pazemoti! Savukārt tie, kas garīgā pazemībā gaida uz Dievu, tiks paaugstināti!

Pasaulē sevī iemīlējušies biezādaiņi grib, lai tos uzskata par varoņiem. Taču tādi nereti ir arī kristīgās draudzes vidū. Un baznīcas mutes bajāri un veiklie ilūziju meistari grib, lai tos uzskata par reliģiskiem entuziastiem un ticības varoņiem. Tādēļ tie vienmēr izvēlas stāstus un darbus, kas ir dramatiski un ārēji iespaidīgi.

Kurš gan no viņiem rūpējas par baušļos pavēlētajām vienkāršajām un ikdienišķajām lietām un pienākumiem? Kurš gan no viņiem rūpējas par pieklājības likumiem? Tie aizvien tiecas pēc pašu izvēlētiem ticības darbiem un pašu izvēlētām efektīgām ciešanām. Tur vienmēr klāt jābūt skatītājiem, apbrīnotājiem un līdzi jutējiem.  Tomēr – kāda alošanās!

Jo Dievs negrib, lai cilvēks pats sevi ar varu grūž un stumj Debesīs par svēto, Viņš grib, lai mēs pieklājīgi gaidītu tādā veidā un tajā vietā, kur Viņš mūs aicina un mūs paaugstina.

Viņš ir klājis mums galdu ar pestīšanu ne šur vai tur, bet tikai un vienīgi ar Sava Vārda mācību, Savu miesu un asinīm. Šeit virs zemes mēs baznīcā gaidām pie Viņa galda pazemībā un pacietībā kā pie banketa zāles durvīm. Bet mūžībā Tā Kunga mielastā Viņš mūs aicinās pie svētuma, goda un pilnības galda.

Gundars Bākulis

Leave a Reply