Elke Rolands K. Salamans mācītājs. Salamana augstā dziesma. Tulkojis Ilārs Plūme. – R.: Augsburgas Institūts, 2005. – 192 lpp.
Cēsīs ir brandmūris, uz kura cauri visām krāsas kārtām spiežas uzraksts – „Kolonial preču veikals”. Kādreiz padomju laikos man tādas parādības lika pasmaidīt un šķita kā pravietojumi dažādu uzkrāsojumu bezspēcībai tā priekšā, kas ir likts pamatā.
Nu, vienvārdsakot, ka tai padomju iekārtai tomēr būs galā jāpiekāpjas agrākās Latvijas priekšā. Bet tagad, kad it kā ir atjaunota tā pirmspadomju Latvija, tas uzraksts aizvien spītīgi spiežas cauri nu jau kapitālistu labajām krāsām.
Un tas mani vedina vispārināt, ka jebkādiem mūsu pindzelējumiem vienmēr cauri spiedīsies kāds vecāks raksts. Piemēram, „Ak niecību niecība! Viss ir niecība!”
Varētu pat teikt, ka vienīgais pastāvīgais pasaulē ir visu lietu nepastāvība. Viss plūst, kā teica senie. Ko gan tur vēl piebilst? Arī šīs rindas ar laiku izbalēs, arī šo avīzi kāds uzspraudīs uz visiem zināmās nagliņas. Un pati tā nagliņa reiz sabirzīs.
Kā sava komentāra par Salamana mācītāja grāmatu ievadā saka Rolands K. Elke – ja raugāmies pasaules plūdumā bez ticības, tad atliek vien atziņa par visa bezjēdzību un izmisums.
Ar šādu – izmisīgu – redzējumu sevišķi mūsdienu kultūra (apmēram pēdējos 100 gadus) ir pārpilna, tomēr lielākais vairums no tiem gan tēlotājā mākslā, gan mūzikā, gan literatūrā būtiski atšķiras no senā Israēla ķēniņa Salamana skatījuma.
Pirmām kārtām jau tīri tehniski. Pirms vairākiem gadiem kādā diezgan snobiskā žurnālā lasīju par savdabīgu akciju. Kāda bagātniece tur uz noteiktu laiku bija devusi diviem, tā teikt, dienaszagļiem brīvu vaļu tērēt, cik sirds kāro, turklāt vēl savu „rolsroisu” vai „Aston Martin”, vai kaut ko tamlīdzīgu piedevām kā pārvietošanās līdzekli.
Tā viņi braukalēja ar resniem cigāriem mutē, pirka, tērēja, šķērdēja uz nebēdu, un visa tā organizētāja sēdēja mājās un uzjautrinājās par bažīgajiem tālruņa zvaniem no bankas un ekskluzīviem veikaliem, vai tik viņai nav nozagta kredītkarte un vai tiešām tiem diviem tipiem ir jādod tas, ko viņi prasa.
Tā teikt, jautrība bez gala, mietpilsonības un knauzerības nicinājums, atļaušanās būt viņpus jēgas un bezjēdzīguma, varēšanas imperatīvs. Un tomēr tas bija vistīrākais skopums un nespējība, salīdzinot ar Salamana vērienu un tām materiālajām iespējām, kādas bija viņam, lai neliegtu sev nekādu prieku.
Lasot Bībelē Salamana rocības aprakstus un mēģinot tos „konvertēt” latos vai dolāros, galva apreibtu lielākajam vairumam mūsdienu miljardieru, bet nelielais atlikums godbijīgi paklanītos.
„Bet redzi, arī tas bija niecība,” saka mācītājs. Un tāpat viņš saka par pašu prieku – par jebkādu iespēju ar apmierinājumu baudīt jebko no pasaulē rodamā. Galu galā rūpīgam domātājam riebj viņa paša dzīvība.
Un maldīgi ir visādi mierinājumi un izejas meklējumi, piemēram, eksistenciālismā, kā tas šādos gadījumos parasti notiek mūsdienās. Tā teikt, viss ir niecība, bet labāk ir būt, nekā nebūt. Nē, saka Salamans, labāk ir nebūt. Un viņam pieder pasaulē gudrākā cilvēka vārds.
Šajā sakarā ir vērts aizdomāties. Jo Salamana mācītāja jeb Ekleziasta (Ulda Bērziņa tulkojumā – Pulcētāja) grāmatai līdzīgas noskaņas ir viņa laikabiedriem, piemēram, Grieķijā, kur Sokrāts konkrēti par cilvēka spēju jebko zināt bija ļoti skeptisks. Tātad – arī par dzīves jēdzīgumu.
Arī vēlākajos laikos Dieva atklāsmi nebaudījuši vai to noraidījuši cilvēki ir izteikuši ticīgo Pulcētājam tuvas sajūtas. Jā, tā ir gudrība – ieraudzīt un atzīt pasaules lietu tukšību, tādēļ, piemēram, budismam mūsdienās rietumu pasaulē ir tik daudz simpatizētāju.
Visa nīcības un mānīguma atziņa jau pati par sevi nav aplama, tā ir nākusi caur sāpēm, ir nopietna un vērā ņemama. Tomēr visi šie laikā izkaisītie patiesības graudi ir būtiski atšķirīgi no Salamana mācītāja grāmatas savdabīgā veseluma.
Proti, grāmatas pirmajā daļā norādot uz visa bezjēdzīgumu, ķēniņš tās beigās māca, ka mums pašiem, mūsu dzīvei un pasaulei tomēr par spīti visa nīcībai ir jēga – tā ir Dievā. Tieši ticība Dieva atklāsmei, Viņa dotajai jēgai ir tā, kas atšķir Salamanu un līdz ar viņu arī visus saskaņā ar Bībeli ticīgos no visādi citādi pasaulīgi gudrajiem.
Simboliski runājot, tikai Dieva bijāšanā tie cilvēku atziņās izkaisītie patiesības graudi spēj vienoties patiesas atziņas dienišķajā maizē, kas cilvēku atspirdzina un uztur pie dzīvības. Ja Dieva vārds kā raugs tās nesajauc un nesatur kopā ar savu autoritāti, tad cilvēka paša patiesākās atziņas paliek vien izkaisīti graudi – nīcība nīcību starpā.
Jo vairāk cilvēks uz ko cer, jo vairāk tas viņu pieviļ, proti, jo lielāka niecība un nīcība tas izrādās. Viens no lielākajiem cilvēku vilšanās avotiem ir mīlestība. Paskatieties mūsu sabiedrībā, kā tā ir atspoguļota plašsaziņas līdzekļos! Viens liels laulības krahs.
Man šķiet, ka drīz vairs nebūs neviena valstī ievērojama vīrieša, kurš līdz 50 gadiem būtu spējis nodzīvot kopā ar savu sievu, ar savu jaunības mīlestību – to kvēlo un vienīgo, kā pats savulaik bija čukstējis un solījies.
Kādēļ? – Jo izplēnējusi ir viņu mīlestība. Tā ir izrādījusies ļoti nepastāvīga jeb nīcīga. Un cienījamo vīru secinājumi ir tiešām nīcība un muļķība – viņi metas nākamās nīcības apkampienos.
Jāpiebilst, ka es neesmu dzirdējis par nevienu gadījumu, kad tā jaunā nīcība būtu gados vecāka par iepriekšējo, tātad ar gudrību un pieredzi tam nekāda sakara nav. Nu ja, bet Dieva bijāšana jau, kā saka Salamans, ir gudrībai iesākums, tādēļ bez tās par mācīšanos no kļūdām nav nemaz ko domāt.
Šai mīlestības nīcīgumā cauri visām krāsām un smiņķiem spiežas Bībeles Augstā dziesma – pastāvīga un noturīga cauri gadu un zūdošu, mainīgu mīlestību tūkstošiem.
Rolands K. Elke komentārā norāda uz dažādiem šīs Bībeles grāmatas skaidrojumiem, tomēr neatkarīgi no tā, ka pats Salamans burtiski simtiem reižu piedzīvoja savas mīlestības un labāko jūtu mainīgumu un nīcību, viņa vārdu nesošā dziesma paliek kā Augstā – kā vislabākā un patiesākā dziesma mīlestībai.
Jā, tā pat ir Bībelē, tā ir Dieva vārds. Jau kopš paša sākuma neatkarīgi no tā, vai tā bija konkrētam gadījumam un konkrētai sievietei domāta dziesma vai to kopojums, Augstā dziesma jūdu un vēlāk arī kristiešu dievbijībā ir nozīmējusi daudz vairāk – tā ir kalpojusi par simbolu Dieva un Viņa draudzes vai Viņam ticīgas dvēseles attiecībām.
Un tiešām, Augstā dziesma gan skaisti un harmonisko sasaucas ar citām Bībeles vietām, kurās Dievs apraksta savu attieksmi pret ticīgajiem, gan arī pati par sevi ir pietiekami daiļrunīga un ticīgam lasītājam iepriecinoša.
Jā, cilvēka jūtām trūkst pastāvības, jo mēs esam radība, turklāt – grēkā kritusi radība. Bet ir viena mīlestība, kas ir noturīga un nemainīga, tās kvēlums neapdziest un tās apsolījums nedilst nemūžam.
Tā ir pacietīga, tā pārklāj visu, tā panes visu. Tā ir Dieva mīlestība uz cilvēku, un literāri labākas izteiksmes par Salamana Augsto dziesmu tai nav bijis. Ticības acīm redzami, protams, tā gan vistiešāk parādās un piepildās Golgātā.
Didzis Meļķis