Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ARĪ RĪGA NERETI IR PIRMĀ

Ernests_Gliks

Ernests Gliks

Mēs šad un tad gaužamies, ka kaimiņi igauņi mūs dažādās jomās apsteiguši. Igaunijā jau kopš zviedru valdīšanas laikiem ir universitāte Tērbatā (Tartu), ko dibina 1632. gadā. Ar to saistās arī daudzu izglītoto latviešu likteņi. Latvijā universitāte top tikai 1919. gadā pēc neatkarīgas valsts nodibināšanās.

Igauņi savus pirmos vispārējos dziesmu svētkus sarīko 1869. gadā, bet latvieši gadus četrus vēlāk – 1873. gadā. Arī pati Latvijas Republika proklamēta 1918. gada novembrī, bet igauņiem valsts proklamēta jau tā paša gada 24. februārī.

Gadījumu, kad Rīga, līdz ar to visa Latvija, bijusi pirmā, tomēr nav mazāk. Rīga ir viena no pirmajām luterticībai pievērstajām pilsētām Ziemeļaustrumeiropā. Domājams, ka pirmie luteriskie teksti latviešu (tāpat kā igauņu) valodā drukāti Vitenbergā (Vācijā) jau 1525. gadā.

Pirmā Rīgas publiskā bibliotēka (Bibliotheca Rigensis) dibināta jau 1524. gadā. Šo unikālo grāmatu un rokrakstu krātuvi tagad turpina Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. Rēvelē (Tallinā) publisko bibliotēku veido 1553. gadā.

Ernesta Glika tulkotās latviešu Bībeles Jauno Derību sāk drukāt Rīgā 1685. gadā, bet Veco Derību 1689. gadā. Igauņi pie pilna Bībeles tulkojuma tiek tikai 1739. gadā, jo labs laiks paiet disputējot: kurā igauņu valodas dialektā tad tulkojums būtu ieteicamāks.

Arī grāmatu iespiešanas aizsākšanā pirmajā vietā ir Rīga. Pirmā Rīgas tipogrāfa Nikolausa Mollīna drukātās grāmatas iznāk 1588. gadā, bet Igaunijā grāmatu iespiešana aizsākas vēl vēlāk: Rēvelē (Tallinā) 1634. gadā, bet Tērbatā (Tartu) mazliet agrāk – 1631. gadā. Grāmatu iespiešanas ziņā Rīga ir spēcīgāka arī nākamajos gadsimtos.

Pēc ilgā un postošā Ziemeļu kara, kad Rīgu 1710. gadā ieņem krievu cara Pētera I karapulki, latviskā Vidzemes daļa kļūst par krievu impērijas sastāvdaļu. Bet tāds pats liktenis jau piemeklē arī Igauniju. Kultūras dzīvē vairākus gadu desmitus ilgi iestājas apsīkums.

To gan cenšas mainīt Lībekā dzimušais Rīgas pilsētas grāmatu iespiedējs Zāmuēls Lorencs Frēlihs. Viņš šajā jomā darbojas gandrīz 50 gadu, darba turpināšanu uzticēdams dēlam Gotlobam Kristiānam Frēliham.

Bet Krievijas caram Pēterim I, iesilstot savas jaunās galvaspilsētas – Pēterburgas veidošanā, maz rūp rīdzinieku veiksmes vai neveiksmes. Lai veidotu tipogrāfiju Pēterburgā, viņš liek Frēliham latīņu un vācu burtu garnitūras sūtīt uz Pēterburgu, tāpat darbiniekus, kas varētu apmācīt tipogrāfus darbam šajā lielpilsētā. Burtus gan sola vēlāk atdot, bet tādi „sīkumi” Pēterim l drīz vien aizmirstas.

Arī Pētera I jaunajā metropolē veidotā „kunstkamera”, tāpat jaunās galvaspilsētas pirmās grāmatu krātuves, top galvenokārt uz jaunajās Baltijas provincēs salaupītā un rekvizētā pamata. Ja kāds ko mēģina iebilst, kļūst „par galvu īsāks” vai arī pavada zināmu laiku „veselības uzlabošanai” Sibīrijā.

Frēlihs tomēr neapmulst pirmo grūtību priekšā, un 50 gadu laikā viņš ir paspējis izdot daudz garīga satura izdevumu baznīcai un skolai. Populāras kļūst, piemēram, Rīgā izdotās dziesmugrāmatas vācu valodā, kas izplatās pat Vācijā. 1730. gadā lielā tirāžā (15000 eks.) iznāk Jaunā Derība latviešu valodā.

Bet Frēlihs domā ne tikai par latviski runājošo Vidzemes daļu, izdodams garīgos rakstus latviešu valodā. Jau 1727. gadā Rīgā iespiež Jauno Derību igauniski, tāpat vēl citus izdevumus igauņu luterisko draudžu vajadzībām gan Igaunijā , gan tepat Rīgā.

Nebūdams ne igauņu valodas, ne igauniski izdoto luterisko tekstu pārzinātājs, no tālākiem komentāriem atturēšos. Bet grāmatu titullapas jau runā pašas. Manuprāt, ir bijusi laba sadarbība divu agrāko Hanzas pilsētu starpā.

Ojārs Zanders

Leave a Reply