Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

SODUMS VI SĒJUMS

file11481386_SodumsVaksL

Sodums Dzintars. Kopoti raksti, VI sējums. Dzeja. – R.: Atēna, 2005. – 479 lpp.

Kaut nav nekā jauna zem saules, to pašu veco noskaidrot ir cilvēka nemainīgais aicinājums un uzdevums, un vai! mums, ja to nedarām, jo vecās sērgas aiz veciem maldiem uzglūn tiem, kas nesargās.

Tādēļ vērā ņemami ir tie, kas meklē, atrod un mācās, un viņu atziņas ir vispārināmas. Lūk, starp tādiem ir arī Dzintars Sodums, kura Kopotajiem rakstiem ir iznācis jau 6. sējums. Šoreiz tā ir dzeja un atdzeja.

Abas šīs grāmatas daļas ir ļoti saistītas, jo Sodums runā gan, bet arī klausās, ko un kā citi saka, un tad to savu sakāmo mēra un sver ar pasaules mēru un atsvariem. „Pasaules” – labā nozīmē, ar to domājot citu tautu un valodu pieredzi.

Arī šajā sējumā Soduma rindās pirmajā vietā ir saturs, lai gan tas, kā jau dzejai piederas, atklājas poētisks. Soduma spītīgā pastāvēšana jau vien ir ievērības cienīga. Tā gan nav spītēšanās, viņš nav klīrīgs.

Viņš redz skaidri, un viņa acu gaišumam lieti der gan angļu, gan zviedru, gan amerikāņu dzīvot prasme. Tomēr tas pilnīgi noteikti ir viņš – drukns pie savas zemes; ja nav zemes, tad – pie valodas, un ar tālu, asu redzi.

Kad es viņu lasu, man prieks, ka latviešu valodā tā var pateikt. Piemēram: „Finbaltu izcelsmes vergs/ atsakās piedalīties ģermāņu izdarībās./ Ne viņš mīl bērnus, ne suņus,/ vien saviem bērniem maksā labu izglītību/ un, kaimiņu suni satiekot, tam saka:/ How do you do!/ Ne viņš svin dzimšanas dienas,/ ne jūsmo un šūt par filmu un karaļnama personām,/ ne viņam rūp, cik kaimiņam kabatā/ un kad kaimiņienei mēnešreize,/ ne sapņo par vīna pagrabu un emaljētu divpersonu vannu,/ ne grib iekarot un nevēlas nicināt uzvarētos./ Darba galds, dārzs un mežs tam dod prieku/ un bļaujot un atsperoties/ lauzties prāta galējās robežās.” (143. lpp.)

Kad lasu Sodumu, man pēc tam gribas teikt un rakstīt skaidri. Lai gan skaidrs, ka nekur tālāk par dienišķo kulšanos netikšu. Bļauj un atsperies, cik gribi – prāta robežas no tā plašākas nekļūs. Soduma dzeja man šķiet kā viņa atdzejotā Tomasa Stērnsa Eliota paša dzejas („Tukšā zeme”) vērtējums – „ritmiski ņurdi”.

Tā „Gerontija” atdzejojumā mēs esam kļuvuši bagātāki, lūk, ar šādu atziņu: „..Tikumus/ Mums uzliek mūsu pārgalvības grēki./ Šīs asaras birst no sakratīta paradīzes dusmu koka.” (367. lpp.)

Protams, ap to pašu vien griežamies – sauc to šādi vai tādi, meklē šur vai tur. Kad atradīsi, labākais, ko spēsi, būs ritmiski ņurdi. Jo pateikt to citam ir gandrīz neiespējami. Tu, cilvēks, vari vien atstāt aprakstītus akmeņus, stūpas, ceļazīmes, kā to Ransmaira „Pēdējā pasaulē” bija darījis Ovidija kalps Pitagors.

Lūk, Soduma raksti ir šādi aprakstīti ceļa stabi. Kad līdz tam nonāksi, lasīsi un sapratīsi: lūk, cilvēks, atskatās uz to pašu zaudēto paradīzi. Un to pašu dusmu dēļ tās pašas asaras birst arī no manām acīm.

„Agrā Latvijas rītā:

Kamēr rasa un nevar pļaut āboliņu ar divzirgu pļaujmašīnu, tēvs salabo velosipēdu. Māte pie pumpja mazgā bērnu veļu. Vecmāma mārkā aiz pirts noslīcina kaķēnus. Vectēvs iztīrījis sauso ateju.

Tikmēr bērni guļ. Kad viņi mostas, saule ir augstu un viss gatavs.

Dienvidū lielie guļ. Gatavā pasaule ar bērniem atkopjas. Gaiss san, un ir kluss. Tad notiek brīnumi, ko redz bērni.” (231. lpp.)

Svētīgu mums atskatīšanos.

Didzis Meļķis

Leave a Reply