Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ĶILDAS UN KARI

1athens2

Vīri kaujās, RAFFAELLO Sanzio, 1511, Ashmolean Museum, Oxford, © Web Gallery of Art

Raugi nu šo brīnišķo, cēlo “darbu,” kā tas kristiešu vidū noticis, ka vairs nav nekā cita kā vien – nesaticība, kari, ķildas, dusmas, skaudība, aprunāšana, lāsti, zaimošana, atriebība un it visur spēcīgi valda dažādi dusmu darbi un vārdi!

Un tomēr blakus tam visam ievērojam daudzas svētās dienas, klausāmies misi, sakām lūgšanas, ziedojam baznīcām un tās pušķojam, tik pārmērīgi greznojamies ar garīgām rotām, kuras Dievs nav pavēlējis, itin kā mēs būtu paši svētākie kristieši, kādi taču nekad neesam bijuši.

Un ar šiem spoguļiem un maskām turam Dieva baušļus par kāju pameslu, tā ka neviens neatceras un neapdomā to, cik tālu viņš ir no īstas lēnprātības un šī Dieva baušļa piepildījuma. Dievs taču ir sacījis, ka ne tas, kas dara šādus darbus, bet gan tas, kas tur Viņa baušļus, ieies mūžīgajā dzīvošanā (Jņ. 14:15,21; 15:10).

Bet uz zemes nav neviena, kuram Dievs nebūtu devis viņa paša niknuma un ļaunuma rādītāju, tas ir, ienaidnieku un pretinieku, kas tam sagādā ciešanas pie mantas, goda, miesas un draugiem, un pārbauda, vai tad vēl mostas dusmas, vai arī cilvēks spēj būt labvēlīgs savam ienaidniekam, runāt labu par viņu, darīt viņam tikai labu un neturēt pret viņu nekādus ļaunus nodomus.

Tas, kas jautā, kas jādara, lai paveiktu labus darbus, būtu Dievam tīkams, taptu pestīts, – lai panāk šurpu. Lai iedomājas savu ienaidnieku, lai pastāvīgi uzlūko viņu ar savas sirds acīm šādas vingrināšanas dēļ, tā, ka viņš salauž pats sevi un viņa sirds pierod domāt par ienaidnieku laipni, vēlēt, viņam to labāko, lūgt un rūpēties par viņu; un pēc tam – īstajā laikā arī sacīt labu par viņu un viņam labu darīt.

Ikviens var pārbaudīt sevi šajā lietā un redzēt, vai viņam te nepietiks darba visam mūžam; ja nē – lai tad apsūdz mani melos un saka, ka šie vārdi bijuši aplami. Bet, ja Dievs tieši to no mums prasa un neļauj kā citādi atlīdzināt – ko tad līdzēs tas, ka nododamies citiem cildeniem darbiem, kuri nav mums pavēlēti, bet šo darbu atstājam neievērotu?

Tādēļ Dievs saka (Mt. 5:22): “Bet es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms saugstā tiesā; be kas saka: bezdievis – tas ir, saka tam dažādus lāstus, viņu zaimo un aprunā – tas dodāms elles ugunī.” Kur tad vēl paliek ar rokām darītie darbi, tādi kā – sist, ievainot, nonāvēt, kaitēt u.c., ja pat dusmīgas domas un vārdi tiek tik bargi sodīti?

Luters

Leave a Reply