Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ES SKAISTU PUĶĪT ZINU

poinsettia

„Ziemassvētku zvaigznes” saknes

Līdz ar rudens un ziemas tumsu pilsētās vakaros tiek iedegtas lampiņu miriādes – pat ne tik daudz pragmatisku, cik dziļāku iemeslu dēļ: lai vēlīniem gājējiem „gaišāk ap sirdi”.

Apmēram tāds pats vairāk psiholoģisks nekā reliģisks iemesls ir uzkrītošajai tieksmei pēc spilgtuma ap Ziemassvētku laiku arī telpās – izgaismot, izkrāsot, nomākt apkārtējo krēslainību un tumšos toņus. Koši sarkanā poinsetija, kas tautā ir iesaukta par „Ziemassvētku zvaigzni”, vienkārši ideāli atbilst šim noskaņojumam un vajadzībai.

Lai gan šai ziņā ir daži „bet”, šeit es tos aprakstīšu nebūt ne racionālisma stila apgaismotāja dedzībā vai šaursirdīga naturālista demitoloģizācijas kārē. Nē, lai šis ir vienkārši kuriozs ekskurss ar nodomu tieši bagātināt un apvīt ar stāstiem tik jauko un, manuprāt, visādā ziņā piemēroto Ziemassvētku laika tradīciju greznot telpas ar košajām poinsetijām.

Poinsetijas latīņu nosaukums ir Euphorbia pulcherrima, un tās „pirmā dzimtene” ir Meksika un Centrālamerika. Varētu teikt, ka 1825. gadā, kad to savā valstī ieveda ASV vēstnieks Meksikā Joēls Robertss Poinsets (Joel Roberts Poinsett), šis augs piedzima no jauna, iegūstot gan jaunu – mistera Poinseta – vārdu, gan zināmā mērā arī izskatu.

Proti, pretēji populārajam uzskatam, poinsetija nav vis puķe, bet krūms, kas var sasniegt pat četru metru augstumu. To izskatu, kādā esam pieraduši poinsetijas redzēt parādamies dārzniecību veikalos, tās ir ieguvušas rūpīgas un visai piņķerīgas selekcijas un kopšanas iznākumā.

Tas arī ir iemesls, kāpēc krāšņo košumaugu nākas pirkt „katru gad’ no jauna”: pat ar teorētiskām zināšanām bruņojies „vienkāršais cilvēks” šim subtropu brīnumam diez vai spēs nodrošināt atbilstīgu kopšanu, lai tas priecētu acis arī pēc gada.

Kļūdīgs poinsetijas sakarā ir arī uzskats, ka tās košās augšējās lapas ir ziedi. Nē, poinsetijas ziedi ir mazi, dzeltenīgi un necili – tie ir tie čuņčuriņi auga augšgalā. Tieši nepievilcīgo ziedu dēļ „saspringt” un krāšņoties ir nācies lapām – lai pievilinātu apputeksnētājus kukaiņus.

Eiforbija savu cildeno simboliskumu ir ieguvusi, pateicoties tieši kristietībai. Proti, sākotnēji senie acteki to necik augstu nevērtēja un sauca par „kakupuķi”. Tas visdrīzāk bija tāpēc, ka šo augu sēklas nereti uzdīga tieši  augsnē ar putnu mēsliem, kur tās, protams, bija nokļuvušas no putnu apēstajiem mazajiem eiforbiju augļiem.

Kā vēsta meksikāņu leģenda, tādā necilā vietā ceļa malā šo augu reiz esot noplūcis nabadzīgs zēns, kas ļoti vēlējies kaut ko uzdāvināt Jēzum dzimšanas dienā. Kad zēns iegājis baznīcā, vienkāršo augu saišķis viņa rokās atplaucis brīnišķīgā koši zaļā un sarkanā krāsā, tā apliecinot zināmo patiesību: Dieva acīs tīkama ir vienīgi no sirds pienesta dāvana. Pat ja tā ir kakupuķe. Nu, ja nu galīgi nekā cita nav…

Kopš mazā, sirsnīgā meksikāņu puisēna dienām tad arī eiforbiju sākuši dēvēt gan par Ziemassvētku zvaigzni, gan Meksikas liesmlapi, gan Jauko nakti (spāņu val. – Noche Buena, ar to domājot Ziemassvētku nakti). Un, protams, poinsetiju.

Didzis Meļķis

Leave a Reply