Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ALTĀRA SAKRAMENTS

eucharis

Sv. Vakarēdiena iedibināšana, JOOS van Wassenhove, 1475, Galleria Nazionale delle Marche, Urbino, © Web Gallery of Art

Sakramenta pamatojums

Teoloģijas vēsture liecina, ka tāpat kā vairākas citas kristīgās doktrīnas arī mācība par Svēto Vakarēdienu vēstures gājumā tikusi skaidrota dažādi. Jau pirmajos gadsimtos parādās nelielas variācijas, kas gan vēl ir tikai dažādi uzsvari, nemainot lietas būtību. Tomēr šiem uzsvariem ir tendence pieaugt un pārvērsties par mācības izkropļojumiem, kā tas nereti novērojams arī attiecībā uz citām doktrīnām.

Tādēļ ļoti vieglprātīgi būtu domāt, ka pietiek iepazīties ar dažādajiem Altāra Sakramenta skaidrojumiem teoloģijas vēsturē, lai tad no tiem izvēlētos vienu sev tīkamāko vai piemērotāko. Te jāievēro, ka neviens ticības artikuls nevar tikt iedibināts, pamatojoties cilvēku viedokļos.

Līdzās šādai galēji vieglprātīgai attieksmei ir pazīstami arī nedaudz „smalkāki” mēģinājumi skaidrot Altāra Sakramentu, balstoties reliģijas psiholoģijā. Šādā gadījumā vairākas mācības variācijas, kas Sakramentu izprot kā Kristus miesu un asinis, apzīmē par katolisko reliģijas tipu – tipu, kas pamatojumu saviem uzskatiem rod baznīcas tradīcijā, krēslaino katedrāļu noslēpumainajā pustumsā un hostijas godināšanā.

Savukārt mācība, ka Sakraments ir simbols – tikai maize un vīns, tiek uzskatīta par protestantisko reliģijas tipu, kas atzīst tikai Svēto Rakstu autoritāti, atmet jebkuru tradīciju un koncentrējas vienīgi uz privāto dievbijību.

Iespējams, ka šādā veidā uz Svēto Vakarēdienu raugās arī liela daļa pat samērā konservatīvu luterāņu, kas atzīst Kristus miesas un asiņu reālo klātbūtni Altāra Sakramenta maizē un vīnā. Doma, ka Vakarēdiens varētu balstīties tikai un vienīgi Svētajos Rakstos, tiem šķiet absurda. Viņi vēlas rast cietāku pamatu zem savām kājām – māti baznīcu, kas vienmēr ir mācījusi Kristus reālo klātbūtni Vakarēdienā.

Tomēr šāds Svētā Vakarēdiena pamatojums dogmatiski ir ļoti nedrošs. Šajā sakarībā pietiek atcerēties Filipu Melanhtonu, kas, pētot pretinieku atsūtītos baznīcas tēvu citātus, sāka apšaubīt luterāņu mācību par Kristus miesas un asiņu reālo klātbūtni Vakarēdiena maizē un vīnā.

Izrādījās, ka senās baznīcas liecība šajā jautājumā ir mulsinoši pretrunīga. 1529. gadā luterāņu un Cvinglija sekotāju tikšanās laikā Marburgā, Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs norādīja tieši uz šīm dažādajām uzskatu variācijām baznīcas tēvu starpā, apgalvojot, ka tas ir pietiekams pamatojums kopīgai Vakarēdiena svinēšanai un ļauj ignorēt tās atšķirības, kas pastāvēja viņa un Lutera izpratnē par Kristus vārdiem, ar kuriem Viņš iedibināja Svēto Vakarēdienu.

Cvinglijs bija pārliecināts, ka šīs atšķirības nav šķērslis kopīgai Vakarēdiena svinēšanai. Turpretī Luters noraidīja Cvinglija sadraudzībai pastiepto roku. Pretēji Melanhtonam viņš nekad nebija meklējis pamatojumu mācībai par Svēto Vakarēdienu baznīcas tradīcijā. Luteram svarīgi bija tikai tas, ko šajā sakarībā māca Svētie Raksti. Vienīgā viņa autoritāte mācības jautājumos bija Bībele.

Lutera nostādne

T. Hardts savā pētījumā par Lutera nostādni pauž šādas domas: 1532. gadā lekciju ciklā par psalmiem Luters sacīja, ka mēs tveramies pie Kristus vārdiem par Sakramentu, necenšoties tos jelkādā veidā apšaubīt. Augstāk par jebkuriem cilvēka uzskatiem un vērtējumiem, pat ja tie nāktu no senās baznīcas tēviem, mēs vērtējam Svētos Rakstus.

Luters pats labi pārzināja baznīcas tēvu mācību. Bija gadījumi, kad viņš pamatoti pārmeta saviem pretiniekiem, ka tie nav pareizi sapratuši tēvu sacīto. Tomēr būtiskais šajā sakarībā ir tas, ka Luters principā dogmatiskos jautājumos nevēlējās paļauties ne uz ko citu, kā tikai uz Rakstiem. Luters bieži runāja par šo problēmu, proti, maldinošu institucionālismu, kas centās operēt tikai ar baznīcas izdotiem dekrētiem, atstājot novārtā nopietnas Svēto Rakstu studijas.

Ar baznīcas tēvu izteikumiem varēja tīri labi manevrēt un piemērot tos dažādām vajadzībām. Pavisam citādi tas bija ar Svētajiem Rakstiem, kas skaidri un nepārprotami nošķīra patiesību no meliem. Pēc Lutera domām tas neapšaubāmi bija ļauns gars, kas kristietībā bija ienesis domu, ka apustuļiem nav tikusi atklāta visa patiesība, ka Raksti kā vienīgā autoritāte nav pietiekams pamatojums ticības lietās.

Šādu domu ietekmē baznīca novērsās no skaidrajiem Rakstiem, kuros pats Dievs izcīna savu cīņu, un pievērsās tēviem – cilvēku rakstiem, ar tiem piemītošo nenoteiktību un pārprotamību. Nevēlēdamies cīnīties par pareizu Rakstu izpratni, baznīcas tēvi pazaudēja Rakstus pilnīgi un tika atstāti cilvēcisku spekulāciju varā.

Diskusijas un strīdi par Svēto Rakstu mācību patiešām izzuda, bet līdz ar to izzuda arī Dieva cīņa pret velnu. Luters redz, ka tas pats notiks arī pēc viņa nāves. Apokaliptiskā skatījumā viņš redz jaunu baznīcas institucionalizēšanos, kas līdzinās pāvestībai.

Cilvēkus pārņems bezcerība patiesības jautājumā, un tā panāks to, ka mēs kļūsim noguruši no Rakstiem un ticēšanas tiem. Savukārt arvien pieaugs vēlēšanās ievērot cilvēku priekšrakstus un normas. Šie faktori radīs tādu baznīcu, kurai nebūs nedz Rakstu, nedz ticības.

Kaut ko no tā visa Luters piedzīvoja jau savas dzīves laikā, tiekoties ar saviem pretiniekiem. Viņi nebija Lutera personīgie ienaidnieki, kas iebilstu pret Lutera uzskatiem, bet viņi principā nevēlējās runāt, balstoties Rakstos. Tādēļ viņi apmierinājās ar mēdīšanos un tādu argumentu lietošanu kā – tas nav garīgi.

Luters pamatoti norāda, ka iemesli šādai dogmatiskai vienaldzībai ir divi dabiskajā reliģijā balstīti principi – pirmkārt, nav iespējams pierādīt, ka Kristus miesas un asiņu patiesa klātbūtne Sakramenta maizē un vīnā ir būtiska mācībai par taisnošanu ticībā; otrkārt, šāda klātbūtne būtu Dieva necienīga.

Kā gan Dievs varētu vai gribētu tikt ietverts mazā maizes gabaliņā, ar ko kopā varētu tikt dots bezdievīgajiem vai pat nokrist uz grīdas!

Uz šiem iebildumiem pats Luters atbild: „Ja viņiem būtu ciešami ieskati ticības lietās un tie kaut kādreiz būtu jutuši ticības dzirksteli, tad viņi zinātu, ka pats augstākais un vienīgais ticības tikums ir tas, ka ticība nevēlas zināt, kādēļ tas, kam tiek ticēts, ir vajadzīgs vai nepieciešams. Ticība nevēlas spraust Dievam robežas vai arī pieprasīt Viņam tādus paskaidrojumus kā – kāpēc, kāda iemesla dēļ vai ar kādu nolūku Dievs kaut ko pavēl. Drīzāk ticība būs muļķe, dos Dievam pienācīgo godu un ticēs Viņam uz vārda. Pati šāda jautāšana jau ir velna darbs.”

Kad Cvinglijs Marburgas kolokvija laikā uzdeva Luteram šāda veida jautājumus, Lutera vienīgā atbilde bija Jēzus vārdi, kas tika teikti, iedibinot Vakarēdienu: „Tā ir Mana miesa!” Luters bija pārliecināts, ka ikviena ticības artikula iedibināšanai pietiek ar skaidriem Rakstu vārdiem un neviena doktrīna nav jāpamato ar ko citu.

Arī Altāra Sakraments nav jāpamato ar mācību par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā. Dievs ir licis Sakramentā ēst un dzert Viņa miesu un asinis un Viņa apslēpto gribu, kādēļ Viņš to ir darījis tieši tā, nav iespējams izzināt. Ja Dievs būtu man licis ēst dubļus, saka Luters, es to darītu, jo Dievs zina labāk, kas man nepieciešams. Mans uzdevums nav to izdibināt, un tas arī nav cilvēka spēkos.

Luters pat bija pārliecināts, ka pretinieku pareizā taisnošanas mācības izpratne neglābs viņus no Dieva soda, jo, noliedzot Dieva vārdus, ar kuriem Viņš iedibināja Altāra Sakramentu, tie zaimo Dievu un cenšas padarīt Viņu par meli. Lutera izpratni attiecībā uz to, kas būtu Dieva cienīgi un kas nebūtu, raksturo viņa atzinums, ka sakramentārieši vēlas būt svētāki par pašu Dievu.

Vēršanās pret skaidrām Dieva pavēlēm ar domu, ka tas nav Dieva cienīgi vai nepiederas Viņam, ir velnišķīgs triks, zaimi, kas līdzinās tiem, ar kuriem farizeji vērsās pret Jēzu. Šo metodi, ko tātad lietoja arī Lutera pretinieki, vienkārši un precīzi ir analizējis Mārtiņš Hemnics jeb otrais Mārtiņs, kā viņu dažreiz sauc. Tā ir ķeceriem raksturīgā metode – vēršanās pret Dieva vārdiem, izmantojot pašus Dieva vārdus.

Ar Rakstiem pret Rakstiem

Tāpat kā katra baznīcas dogma pamatojas skaidros un labi saprotamos Svēto Rakstu pantos, tā arī šo doktrīnu izpratnei ir jābalstās šajos pašos pantos. Tā tas, protams, ir arī attiecībā uz mācību par Svēto Vakarēdienu, kas pamatojas šā Sakramenta iedibināšanas vārdos.

Šķiet, ka šī ir triviāla visiem zināma patiesība, ko atzīst ikviens, taču prakse rāda, ka simboliskās Vakarēdiena interpretācijas piekritēji savus uzskatus balsta nevis Vakarēdiena iedibināšanas vārdos, bet gan pieņēmumos, kas balstīti citos Bībeles tekstos, kuri patiesībā nemaz nerunā par Svēto Vakarēdienu.

Tad, ar šādiem pieņēmumiem prātā, tie sāk skaidrot Vakarēdiena iedibināšanas vārdus un uzspiež tiem pilnīgi svešu jēgu un nozīmi. Šādi vienkāršo un skaidro Jēzus vārdu „Tā ir Mana miesa” jēga tiek pilnīgi atmesta, bet tās vietā stājas no citām Rakstu vietām patapinātas atziņas. Šīs Rakstu vietas tiek sameklētas, lai uzspiestu Svētā Vakarēdiena mācībai svešas domas, kas parasti patapinātas no dažādām pasaules reliģijām vai filozofiskiem priekšstatiem.

Te nepieciešams būt ārkārtīgi uzmanīgiem un jāatceras, ka dažos Svēto Rakstu tekstos dogma netiek vis skaidri iedibināta, bet gan īsā veidā atkārtota vai tikai garāmejot pieminēta. Ja mēs vēlamies šādas Rakstu vietas pareizi izprast, tad mums tās jāskaidro, pamatojoties tajās Rakstu vietās, kur dogma ir skaidri un nepārprotami iedibināta.

Tas pats attiecas uz tām Rakstu vietām, kas ir grūti saprotamas vai kur dogmas saturs izteikts līdzībās. Turpretī tad, kad kāda dogma ir izteikta un balstīta skaidros Rakstu vārdos, tā šādi arī jāsaprot un jāskaidro. Šādā gadījumā nav jāmeklē analoģijas vai apstiprinājums citās Rakstu vietās, jo šādi neviena dogma vairs nebūs droša un uzticama. Nedaudz papūloties, ir iespējams Rakstos atrast tekstus, kas it kā apgāž jebkuru doktrīnu vai ļauj to skaidrot citādi.

Tā, piemēram, Pelāgijs, skaidrojot Pāvila Vēstules romiešiem 5:12 tekstu, kas nepārprotami runā par iedzimto grēku, noraidīja šā teksta tiešo un skaidro nozīmi un uzspieda tam citu jēgu, kas pati par sevi nebija nepatiesa un saskanēja ar citām Rakstu vietām. Viņa apgalvojums, ka ir daudz tādu cilvēku, kurus samaitā ļauns citu cilvēku  piemērs, ir patiess.

Tomēr, ja šo patiesību, kas pamatojas citos Svēto Rakstu tekstos uzspiež, skaidrojot Rom. 5:12, tad nonākam pie tā, ka cilvēki nevis piedzimst ar iedzimto grēku, bet iegūst to dzīves laikā no citiem. Bez šaubām, tas ir kaut kas pilnīgi cits nekā tas, ko Pāvils saka Rom.5:12. Pāvila sacītais, ja vēlamies to pareizi saprast, ir jāsaprot, balstoties tajos vārdos, kurus viņš saka, nevis jācenšas viņa vārdus skaidrot ar citu atziņu palīdzību.

Līdzīgi rīkojas arī Romas teologi jautājumā par taisnošanas mācību. Skaidros Pāvila izteikumus vēstulēs romiešiem un galatiešiem, kuros pamatojas taisnošanas mācība, viņi skaidro ar analoģijām no citām Rakstu vietām, kurās tiek runāts par darbiem. Tā viņi iegūst savu mācību, kas ir pretrunā Pāvila vārdiem, bet saskan ar viņu uzskatiem.

Princips, kas šeit jāievēro ir, ka skaidri Svēto Rakstu teksti, kas runā par kādu konkrētu mācības jautājumu, tā arī ir jāsaprot, un ticības artikuli jāiedibina balstoties šādos tekstos, nevis jācenšas tiem uzspiest citu iepriekšpieņemtu aizspriedumainu jēgu, balstot to citos Bībeles pantos.

Labu piemēru tam, kā pareizi jāskaidro Raksti, ir sniedzis pats Kristus. Strīdā ar farizejiem par to, kāda iemesla dēļ varētu tikt šķirta laulība (Mt.19:7), Kristus noraidīja viņu iedomas, vērsdamies tieši pie tā Rakstu teksta 5. Moz. 24:1-4, kur tiek runāts par laulības šķiršanu.

Kristus visu diskusiju vērsa atpakaļ pie tiem avotiem un pamatiem, kur laulības institūcija iedibināta. Viņš neizmantoja nevienu citu Bībeles tekstu, bet cieši pastāvēja pie tā, ka vēlāk rakstītās Rakstu vietas skaidrojamas saskaņā ar to tekstu, kur laulības institūcija iedibināta.

Tā kā tie vārdi, kuros balstās mācība par Svēto Vakarēdienu, ir Sakramenta iedibināšanas vārdi, tad arī šo vārdu jēga ir jāmeklē tieši šajā pašā tekstā, nevis kaut kur citur. Te M. Hemnics norāda uz lielisku  Hilārija izteikumu: „Vislabākais lasītājs ir tas, kurš vārdu jēgu meklē tajā, kas tiek sacīts, nevis uzspiež tekstam savas domas; kurš smeļ no teksta, nevis pievieno tam; kurš neuzspiež tekstam to, kas tam pašam šķiet tas labākais tādēļ, ka viņam jau pirms šā teksta lasīšanas ir bijusi sava izpratne, kā teksts saprotams.”

Tas nenozīmē, ka mums būtu jānoraida tās Svēto Rakstu vietas, kurās mācība par Svēto Vakarēdienu tiek atkārtota vai skaidrota. Mēs šīs vietas tieši izmantojam, lai aizstāvētu patieso Sakramenta iedibināšanas jēgu, ko esam smēluši no Sakramenta iedibināšanas vārdiem. Šeit tiek runāts par to, ka Vakarēdiena skaidrošanā nedrīkst lietot tādus tekstus, kas vispār par šo Sakramentu nerunā.

Jautājumā par Svēto Vakarēdienu tas ir īpaši svarīgi, jo šī mācība nepastāvēja pirms Kristus, to iedibināja Zaļajā ceturtdienā. Mums nav senāku Rakstu vietu, kas to palīdzētu skaidrot vai izprast, kā tas ir attiecībā uz citiem mācības jautājumiem. Kristus Testaments tika dāvāts baznīcai tieši šajā vakarā un tieši ar tiem vārdiem, kurus Viņš teica šajā vakarā.

Šādā veidā un ar šādiem vārdiem Kristus tajā naktī, kad Viņš tika nodots, iedibināja Svēto Vakarēdienu. Tādējādi Viņš pirmo reizi parādīja baznīcai savu pēdējo gribu un sniedza to kā mācību, kas sargājama un nododama tālāk līdz pat pasaules galam.

Šo pašu mācību pēc savas augšāmcelšanās Kristus atkārtoja apustulim Pāvilam, lai viņš pēc šiem vārdiem un pavēles varētu Svētā Vakarēdiena dogmu mācīt pagānu draudzēs. Kad Korintas draudzē radās dažādi pārpratumi attiecībā uz Svēto Vakarēdienu, tad Pāvils šo jautājumu risināšanai izvēlējās nevis kādus citus Rakstu tekstus, bet tieši Sakramenta iedibināšanas vārdus.

Tie ir vārdi, ar kuriem Tas Kungs tajā naktī, kad Viņš tapa nodots šo Sakramentu iedibināja. Pāvils arī rūpīgi piemin to, ka šos vārdus viņš saņēmis no Tā Kunga. Ar šādu īpašu rūpību un pietāti pret Tā Kunga Testamentu jāattiecas ikvienam, kurš nevēlas izsaukt uz sevi taisnīgas Testamenta atstājēja dusmas.

Iebildumi, ka citas Svēto Rakstu vietas ir pretrunā ar burtiski saprastiem Vakarēdiena iedibināšanas vārdiem, te ir nevietā. Starp vairākām citām pamācībām, kā pasargāt kristīgo mācību šķīstu un nesagrozītu, Pāvils jaunajam bīskapam Timotejam sniedz šādu pēdējo brīdinājumu:

„Tu, Timotej, paglabā uzticēto mantu, novērsdamies no nesvētām valodām un pretrunām, kas ceļas no nepareizas tā dēvētās atziņas; daži turēdamies pie tās, ir nomaldījušies no ticības.” (1.Tim.6:20-21) Tādējādi Pāvils iedrošina Timoteju nepakļauties it kā augstai cilvēku gudrībai un nenovērsties no skaidrās, vienkāršās ticības.

Kā ilustrācija iepriekš sacītajam varētu kalpot Žana Kalvina pēcteča, Ženēvas akadēmijas rektora Teodora Bezas (1519-1605) domu gājums. T. Beza it kā piekrīt, ka Svētais Vakarēdiens nesastāv tikai no vīna un maizes simboliem, bet arī no Kristus miesas un asiņu substances. Tomēr, pievēršoties jautājumiem par veidu, kādā Kristus miesa un asinis ir klātesošas Vakarēdienā, viņš saka, ka tas ir jānoskaidro, balstoties citās Rakstu vietās.

No tām izrietot, ka Kristus miesa un asinis, lai gan tās atrodas ļoti tālu no mums, ir garīgai klātesošas ticībai un tiek sniegtas garīgi caur ticību. Viņš apgalvo, ka šāda klātbūtne esot patiesāka, iedarbīgāka un nozīmīgāka nekā tad, ja Kristus miesa un asinis tiktu saņemtas ar muti.

Tomēr Kristus, iedibinot Vakarēdienu nemāca par savu klātbūtni tādā veidā, kas ļauj mums nodoties spekulācijām vai rast savu skaidrojumu no citām Rakstu vietām. Tā vietā pats Kristus skaidri definēja savu klātbūtni Vakarēdienā, runādams par Sakramenta saņemšanu ar muti: „Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” (Mt. 26:26)

Viņa vārdi nedod mums vairs nekādas iespējas prātot par to, kāds klātbūtnes veids būtu vairāk piemērots. Tā vietā mums dievbijīgi jātic un jāturas pie tā, ka tas klātbūtnes veids, kādu Kristus ir atstājis mums sava Testamenta vārdos, ir vienīgais, kaut arī cilvēka prātam tas šķiet absurds.

Tāda pieeja, kad mēs izvēlamies kaut ko no Vakarēdiena iedibināšanas vārdiem, kas mums patīk un to paturam, bet to, kas nepatīk mēģinām patapināt kaut kur citur un aizvietot ar to, kas mums patīk, nav pieņemama Kristīgajā baznīcā. Tā vietā mācība par Svēto Vakarēdienu kopumā jāņem un jāmāca, tikai balstoties tajā tekstā, kurā Svētais Vakarēdiens iedibināts. Altāra Sakraments pamatojas vienīgi šajos vārdos.

Ilārs Plūme

Leave a Reply