Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

ODA PRIEKAM: PIRMIE LATVISKOJUMI

439px-Friedrich_schiller

Frīdrihs Šillers (1759-1805)

Līksmība, no Dieva dota,
Svēta debess liesmiņa!
Vaigā nākam apskaidrotā,
Daiļā, tavā svētumā.
Taviem brīnumiem sastājās,
Pasaule, ko šķīrusi,
Visi brāļiem līdzinājās,
Kur no debess lidini.

Diez, vai daudzi šo rindiņu lasītāji atpazina Eiropas Savienības himnas pirmo pantu, pareizāk, tā pirmo latvisko versiju – Kārļa Gotharda Elferfelda (1756-1819) tulkojumu, kas ar nosaukumu „Līksmības dziesma” tika publicēts 1804. gadā. Liekas, ka „Oda priekam” (An die Freude) ir vienīgais Frīdriha Šillera (1859-1805) darba tulkojums latviešu valodā, kas piedzīvojis iespiedumu autora dzīves laikā.

19. gadsimtā šim 1785. gadā radītajam tekstam pievērsušies arī vairāki komponisti, visupirms jau Ludvigs Bēthovens (1770-1827), kas pirmoreiz, iekļaujot savā skaņdarbā šā dzejoļa teksta fragmentu, simfonijā licis ieskanēties arī cilvēka balsij.

Bēthovena 9. simfonijas pirmatskaņojums notika 1824. gadā Vīnē. Šillera emocionāli piesātinātās rindas, dzejnieka vēlme, atļaušanās un spēja uzrunāt visu cilvēci (miljonus, kā vairākkārt minēts tekstā, ne mazāk) Bēthovena „devītās” fināla kora dziedājumā atrada visatbilstīgāko izpausmi.

No 1985. gada šī Bēthovena skaņdarba fragments ir arī Eiropas Savienības himna un kā oficiāls simbols kalpo par miljoniem tajā ietilpstošo valstu pilsoņu vienotības liecinājumu. Jāpiebilst, ka šāds lēmums izkristalizējās ilgākā laikā un pirms tam Eiropas Savienībai bijusi cita himna latīņu valodā (Hymnus Europae).

Bet atgriezīsimies pie Šillera odas teksta. Nav tā, kā rakstīts Latvijas Republikas Ārlietu Ministrijas interneta mājas lapā, ka pirmais tās latviskais tulkojums radies tikai 1867. gadā.

Bez šī rakstiņa ievadā minētā Elferfelda latviskojuma 19. gadsimta pirmajā pusē Šillera sacerējums piedzīvoja vēl divus iespiedumus: 1805. gadā Aleksandra Johana Stendera (Jaunā Stendera, 1744-1819) grāmatā „Dziesmas, stāstu dziesmas, pasakas..” , bet 1827. gadā Kārļa Hūgenbergera (1784-1860) krājumā „Tā derīga laika kavēkļa otra puse”.

hugenberger1

Kārlis Hūgenbergers (1784-1860)

Šillera vārds gan minēts tikai vienā no minētajām publikācijām (A. J. Stendera tulkojumā), bet tā bija parasta parādība, ka autori tā laika tulkojumos vairumā gadījumu netika norādīti.

Elferfelds, Jaunais Stenders un Hūgenbergers. Trīs Kurzemes mācītāji, trīs dažādas personības, ko saista viens dzejolis un trīs dažādas teksta latviskojumu versijas.

Elferfelds – savulaik viens no izcilākajiem vācu klasiskās filozofijas zinātājiem un Latvijā, izglītību guvis Getingenes universitātē, studējis teoloģiju, pievērsies arī filozofijai un dabaszinātnēm.

Šillera daiļradei viņu droši vien tuvināja arī nesamierinātība un jūtīgums pret varmācību. Vismaz tā vedina domāt Elferfelda dēla uzrakstītā biogrāfija, kur sava lappuse veltīta arī pāridarījumiem, ko Elferfelds piedzīvojis bērnībā. Elferfelds bija arī tas, kas pamanīja Neredzīgā Indriķa dzejnieka dotumus un laida klajā viņa dzejoļu krājumu.

Līdztekus mācītāja darbam Elferfelds ar dažādu „līksmību” palīdzību – spēlēm, rotaļām, dziesmām, pašu iestudētām teātra izrādītēm – centās veidot gaišāku savas Apriķu draudzes zemnieku dzīvi un darīt viņus pašus labākus. No citiem atdzejotājiem, Elferfelda „Līksmības dziesmu” atšķir domas precizitāte:

Līksmība, tas spēks bez gala,
Visas lietas mudina;
Līksmība, kas katrā malā
Dabas rit’ņus ritina.
Puķes sauc no dīgļiem viņa,
Saules no tām debesīm,
Zvaigznes groza tālumiņā ..

Gadu vēlāk ar nosaukumu „Līksmība” nāca klajā Jaunā Stendera tulkojums. Jaunā Stendera uzskati par latviešu tautas attīstības iespējām atšķīrās no Elferfelda. Viņš pārstāvēja to baltvācu mācītāju grupējumu, kas dzimtbūšanā novārdzinātās tautas kulturālās izaugsmes iespējas, zemnieku pacelšanos augstākā dzīves kārtā saskatīja latviešu pārvācošanā. Iegūstot jaunu nacionālo identitāti un izglītību, viņaprāt, būtu vairāk arī dažādu jaunu iespēju.

Domādams par sava laika cilvēku likteņiem, Vecā Stendera dēls nenovērtēja latviešu tautu un tās kultūru kā saudzējamu un saglabājamu pasaules kultūras fenomenu. Kas attiecas uz priekiem – šai ziņā Jaunais Stenders bija tipisks sava laika pārstāvis:

Līksmība no Dieva dzirkste!
Paradīzes meitiņa”

Jaunā Stendera tulkotās Šillera vārsmās ir arī vairākas ļoti piezemētas, pat pārāk „latviskas” vietas:

Steidzamies, kā saules staigā
Debess velves klajumā,
Un kā muižnieks Jelgavā
Jāņos iebrauc prieku vaigā.

Kārlis Hūgenbergers studiju gados (1802. – 1804.) Vācijā esot ticies ar Šilleru un Gēti. Lielie Veimāras klasiķi palika uz visu mūžu viņam literāras autoritātes, un daudzus viņu dzejas sacerējumus Hūgenbergers savulaik tika latviski pārtulkojis. Viņa atdzejojums „Līksmība” atšķiras ar iekšēju atbrīvotību, priekam tur piejaukta arī dzīves baudas tiesa:

Kam pār visiem laima lēme
Draugam būt par draugu še,
Kas sev daiļu sievu ņēme,
Līdz ar mums lai gavilē.

Latviešiem ar viņu lauciniecisko pasaules uztveri jebkurš no dzejoļa tulkojumiem varēja likties (un, iespējams, ka tā arī bija) samākslots, grūti uztverams un jocīgs. Tā nav nejaušība, ka jau 19. gadsimta beigu cēlienā dažu „Odas” intonāciju (nu jau parodētā izpausmē) var saklausīt brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikos” Pietuka Krustiņa „Apsveicināšanas dzejolī”:

Vulkāni ar traku varu
Lāvas straumes lejup gāž,
Izcivilizētu garu
Kultūra no gaismas drāž.

(Kaudzīte Reinis, Kaudzīte Matīss. Mērnieku laiki. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 324.lpp.)

Diez vai visu Šillera opusu nopietni spētu uztvert arī vairums jaunlaiku cilvēku, kuru domāšana balstīta mūslaiku lietišķumā. Arī ES himnai tiek izmantota tikai neliela teksta daļa.

Literatūras un grāmatniecības vēstures pētījumos dažkārt ir izteiktas domas, ka Šillera agrīnie tulkojumi latviešu lasītājiem nav domāti. Lielākoties tie bijuši iecerēti kā literāri paraugdemonstrējumi skolotām aprindām.

Taču teksta vienkāršojumi, kas sastopami visos trijos atdzejojumos, un lokalizējumi netieši liecina, ka tulkotāju apziņā bijis arī iespējamais latviešu lasītājs. „Miljoni” , pie kuriem vēršas Šillers, tulkojumos sarukuši līdz „tūkstošiem” (mazizglītotam cilvēkam aptveramāku skaitli).

Skaitlis, kas atbilstu Šillera latviešu lasītāju skaitam 19. gadsimta pirmajā pusē būtu vēl daudz mazāks. Bet tādi bija. „Šī salda laime, kaut tā manim būtu! / Kaut es kā Šillers dziedāt spētu!”, vienā no saviem jaunības dzejoļiem iesaucas Ernests Dinsbergs.

Tulkot Šilleru, šo lielās franču revolūcijas goda pilsoni, 19. gadsimta sākumā nozīmēja latviešu valodā izteikt savu piederību noteiktam sabiedrisko vērtību kopumam, noliedzot vardarbību savu mērķu sasniegšanā, iestāties pret despotiju jebkurā tās izpausmē, vērsties pret feodālajiem kārtu aizspriedumiem, apliecināt brīvības ideālus, kuru jēga nav zudusi vēl tagad. Būt gaismas pusē.

Ināra Klekere

Leave a Reply