Dāsnuma alegorija, TINTORETTO, 1564, Scuola Grande di San Rocco, Venice, © Web Gallery of Art
Laipnību un devīgumu, ko prasa septītais bauslis, iemāca ticība – pati no sevis. Jo, ja sirds gaida Dieva žēlastību un paļaujas uz to, kā gan iespējams, ka tā kļūtu rūpju pilna, mantrausīga un skaudīga?
Tai droši jāzina un nav jāšaubās, ka Dievs par to rūpējas; tādēļ arī tāda sirds nepieķeras naudai, tā izlieto naudu ar priecīgu laipnību un devību, par labu savam tuvākajam, labi zinādama, ka visa būs diezgan, lai cik tā atdotu citiem.
Jo Dievs, kuram tā uzticas, nemelos, nedz arī to atstās, kā Psalmā 37:25 sacīts: “Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno – tas ir, ticīgu cilvēku, kurš uzticas Dievam – atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi.”
Tādēļ apustulis nosauc par elku kalpošanu tieši mantkārību (Kol. 3:5), kura visrupjākā veidā parāda, ka cilvēks nepaļaujas uz Dievu, gaidīdams vairāk labuma no savas mantas, nekā no Dieva; bet tieši šāda paļāvība ir tā, ar kuru cilvēks vai nu godā Dievu, vai laupa Viņam godu.
Un patiesi, šajā bauslī kļūst skaidri redzams, ka visiem labajiem darbiem jātiek paveiktiem ticībā. Jo te ikviens skaidri jūt, ka mantrausības un skopuma cēlonis ir neuzticība, turpretī devīgums rodas no ticības. Jo ticība ir devīga – tādēļ, ka tā uzticas Dievam un nešaubās, ka tai vienmēr visa pietiks.
Turpretī tas, kas Dievam neuzticas, ir mantkārīgs un rūpju pārņemts. Šajā bauslī ticība ir meistars un vadītājs labajos laipnības un devības darbos, tāpat kā visos pārējos baušļos, un bez ticības arī devīgums nenes nekādu labumu, bet ir tikai nevērīga naudas izšķiešana.
Luters