Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

PIEVILCĪGAIS LUTERISMS

allegory

Cilvēka dzīves alegorija, Alessandro ALLORI, 1590, Galleria degli Uffizi, Florence, © Web Gallery of Art

Šajā publikācijā mēs turpināsim pārdomas par Dieva atklāsmi luteriskajās ticības apliecībās (LTA). Tajās tiek mācīts, ka cilvēks pats ir apliecinājums Dieva atklāsmei. Cilvēks ir vienlaikus miesīga un garīga būtne, cilvēks ir apveltīts ar dvēseli un augsti attīstītu saprātu. Šis saprāts ļauj cilvēkam izzināt pasauli ap sevi un arī savu – „es” jeb pasauli sevī visaugstākajā pakāpē. Cilvēka apziņu raksturo vispirms pašapziņa – spēja paskatīties uz sevi no malas, tas ir, abstrakti.

Šajā abstraktajā skatījumā cilvēks paceļas pāri dabas un laika ritumam un sāk reflektēt par pārdabisko un par mūžīgo. Dzīvē viss plūst un mainās, tajā viss ir relatīvs. Taču cilvēks spēj ieraudzīt šo relatīvo absolūtā gaismā, proti, tādā, ka viņš ar savu prātu pēkšņi it kā būtu nostājies ārpusē dabiskajam, pāri fizikai un spriež jau metafiziski.

Taču šajā konstatācijā vien nekas no Dieva vēl nav atklājies. Pilnīgi citādi vērsts ir apgalvojums, ko pārstāv un izvērš LTA: cilvēks ir Dieva radīta un vienlaikus arī pret Dievu nostājusies būtne. Tieši tur, kur cilvēks saskata savas cilvēcības augstāko virsotni, viņš pilnībā ir atsvešinājies no Dieva, sava Radītāja.

Tā būtībā ir necilvēciska atziņa un cilvēkā viss tai pretojas. Īpaši pret to iebilst viņa reliģiskais „es” – viņa dievbijīgā pašapziņa. Taču, lai vai kādi pašapziņas vēji pūstu, cilvēka atsvešinātība no sava Radītāja ir Dieva atzinums, kas atklājies Svētajos Rakstos.

LTA ir neatraujami saistītas ar to. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc luteriskā teoloģija pārstāv tādu ideju, nevis, ka tā gribētu ieknābt humānismam vai dievbijīgajai pašapziņai, bet tāpēc, ka tāds vienkārši ir Dieva spriedums.

Cilvēka domas nebūt nav seklas – tās sniedzas pāri jeb transcendē pašas sevi un sasniedz virsotnes: filozofiskā loģika un augstās tehnoloģijas, augstākā matemātika un kvantu fizika ir galvu reibinoši domas sasniegumi. Tomēr tie ir ierobežoti ar vienu faktu, pie kura apstājas un noplok viss cilvēciskā prāta diženums: tā ir nāve.
Dzīves pasaules miglā tītais horizonts

Kaut arī visiem cilvēkiem ir jāmirst, nāve arī nav cilvēciska, arī tai cilvēks iekšēji un ārēji pretojas ar visu savu sirdi un dvēseli, tāpat kā viņš pretojas domai, ka viņš ir Dieva ienaidnieks. Paviršā tvērumā – kādā cilvēks parasti sliecas saprast šāda rakstura garīgu tematiku, tās šķiet divas dažādas lietas – nāves fakts un spriedums par cilvēka kā ienaidnieka statusu Dieva priekšā. Tomēr tā nav – tās ir savā starpā cieši saistītas.

Filozofijas pretenzija aprakstīt dzīvi visās tās daudzveidīgajās izpausmēs un aspektos ir visnotaļ pamatota: dzīve nav tikai bioloģiska apstākļu sakritība, bet tā ir sarežģīts un daudznozīmīgs epistemoloģisks, ontoloģisks, lingvisitisks, etnopsiholoģisks un visbeidzot arī sociāls apgabals, kuru ieskauj savs horizonts.

Kas ir šis horizonts?

Ir skaidrs, ka dzīve ir vesela pasaule – gan katram indivīdam pašam sevī, gan arī dialogā ar citu un ar citiem: tā ir savstarpējās saziņas vide jeb intersubjektīvā īstenība. Tā līdzinās svārstam, kas pastāv, būdams nemitīgā mijiedarbībā no vienas puses uz otru, no viena indivīda uz otru un atkal atpakaļ. Lūk, tā ir dzīves pasaule.

Bet kas ir tās horizonts, resp., kas to ieskauj un kas to noslēdz? Citiem vārdiem: filozofi labprāt raksta par dzīves pasauli un pretendē uz apraksta zinātniskumu, proti, ka tas ir izsmeļošs un ņem vērā visus iespējamos, ar to saistītos faktus un fenomenus. Bet atkal – tā nav, jo zinātnieki apzināti neiekļauj horizonta aprakstu.

Tas nav aiz slinkuma vai nevērības: ja viņi varētu dot apmierinošu atbildi par to, tad nav šaubu, ka viņi to neizlaistu. Dzīves pasaules horizonts ir nāve. Un, lai filozofija varētu attaisnot savu pretenziju būt par noteiktu disciplīnu, tai būtu plaši un visaptveroši jārunā par nāvi kā par dzīves horizontu.

Taču filozofija aizvien ir gribējusi esošā horizonta vietā nolikt citu. Līdzīgi kā tas ir ar slaveno krievu suvenīru – matrjoškas: mazāko iekļauj lielākā, vēl lielākā, vēl lielākā un tā līdz bezgalībai. Tāpat filozofi cenšas piemeklēt kādu augstāku ideju vai aptvert šo horizontu ar vēl aptverošāku utt., bet par nāvi tā negrib daudz reflektēt.

Īstenībā tā nemaz nevar, lai nenonāktu absurduma atziņā, jo katram jēdzienam ir savas robežas, un tās nevar bezgalīgi paplašināt, jo tad paša jēdziena nozīme zaudēs savu identitāti (tikai matrjoškas – maziņās vai lielākās, aizvien paliek tās pašas matrjoškas, kamēr, teiksim, paplašinot brīvības jēdzienu, izveidojas patvaļa; tai jau būtībā ir cita identitāte)

Bet tā vai citādi – filozofija cenšas notušēt nāves klātesamību dzīvēs pasaulē, tai pāri liekot abstraktu nemirstību (teiksim, Hemingvejs arī pēc savas pašnāvības turpina dzīvot savā literatūrā), bet tas ir vai nu smieklīgi, vai demagoģiski, jo ir klajā pretrunā ar nenoliedzamo faktu.

Tomēr nāve ir visaptveroša un universāla dzīves pasaules sastāvdaļa – kā tās horizonts. Un te filozofija vienkārši apstājas – tas ir iepriekš teiktā īss kopsavilkums. Tikmēr Bībelē atklātā Dieva vārda jeb teoloģijas atziņa tieši šeit tā pa īstam sākas, tā pa īstam iegūst savu identitāti: nāve gan ir pasaules dzīves galastacija, bet tā nav kāds absolūts noslēgums vai cilvēka esības gals, un nāvei nekādā gadījumā nepieder pēdējais vārds stāstā par cilvēku. „Cilvēks vienreiz mirst, bet pēc tam – tiesa.”

Tas ir Dieva vārda pārlēciens no laika uz mūžību: ne tikai jēdzienisks, bet eksistenciāls un personīgs. Viss sadils un zudīs, arī debess un zeme, ” bet Mani vārdi nezudīs”. Tie nav tikai jēdzieni – kaut kādi pliki logosi, kuriem ir jāpaliek mūžīgi. Dieva vārds jeb tieši vārdi ir saaudzēti kopā ar cilvēku – sakramentāli.

Viens no visu laiku visdziļāk meklējošajiem filozofiem – Edmunds Huserls savos vēlīnajos manuskriptos ir rakstījis par nāvi kā par stāvokli, kurā nāksies palikt pilnīgi vienam: mirt vienam, un nāves priekšā jēgu zaudēs visi tie lielie un augstie sasniegumi, par kuriem cilvēks bija lepns – gan skatoties pats uz sevi, gan uz visu cilvēci. Tur vairs nedarbosies neviena ideja – ne subjektīva ne intersubjektīva, ne ontoloģiska, ne fenomenoloģiska…

225px-Edmund_Husserl_1900

Edmunds Huserls (1859-1938)

Lai cik liela mēroga ir personība un cik liels ir tās ģēnijs, nāves priekšā tas paliek vienāds ar visiem, t.i., mazs un aizvien mazāks. Nāves priekšā nebūs vairs nekā, pie kā pieķerties, lai saprastu sevi kopībā ar kaut kādu „mēs” jeb kolektīvo esamības formu; nāve ir atdalīšanās no savas identitāti sniedzošās mēsības – tāda ir lielā domātāja Huserla domu gaita.

Turpretī pilnīgi citāda ir Dieva domu gaita Evaņģēlijā: tajā cilvēka identitātes jeb mēs – kopības noteicošais pamats ir Kristus, kas cilvēkam dāvā sevi tieši ar savu nāvi. Viņa nāve ir cilvēka dzīvības un brīvības – tagadējās un vēl jo vairāk nākamās identitātes jeb dzīves pamats: „Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē.. lai mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.”

Kristus ar savu nāvi nav tikai vienkārši solidarizējies ar mums gaidāmajā fiziskajā nāvē, bet gan ar savām vietnieciskajām ciešanām un nāvi pie krusta Viņš ir apracis un atcēlis mūsu mūžīgo nāvi – tieši to, par kuru bezspēcībā spriež Huserls. Daudzi jautās: ko atpircis, par ko samaksājis un kāpēc mums vajadzētu būt apraktiem Viņa nāvē, lai varētu dzīvot atjaunotā dzīvē? Tieši šis jautājums, filozofiski skatoties, ir tas, uz kuru autoritatīvi atbild LTA.

Cilvēka reālās un domājamās daļas

Cilvēka stāvoklis būtu bezcerīgi defektīvs, ja dzīves gaita un iznākums paliktu viņa paša ziņā. Tā ir pirmā un būtiskākā tēma, par kuru spriež LTA, izvēršoties par cilvēka kā Dieva radības tēmu. Te luteriskā teoloģija neapklust, kā tas bija tematikā par apslēptā Dieva (Deus absconditus) darbību dabā, bet uzņemas pilnu atbildību par cilvēka situācijas skaidrojumu.

Cilvēka dzīvi aptumšo viņa identitātes paradoksāla sašķeltība – cilvēka stāvoklis kosmosā nelīdzinās ne zvaigznei vai kādas lielas planētas pavadonim, pat ne meteorītam (kā daudziem dzejniekiem patīk domāt), bet tikai pa izplatījumu klīstošai astrālai lauskai.

Viņa dzīve ir gatavā pretruna, jo cilvēks ir Dieva radība un arī grēcinieks. Ar to aptumšots ir ne tikai cilvēka stāvoklis, bet arī Dieva, jo Viņš tiek turēts aizdomās par to, ka būtu radījis grēku, ar ko mokās Viņa radītā būtne – cilvēks.

Luteriskā teoloģija ir pievilcīga tieši ar to, ka tā necenšas izvairīties no šā paradoksa, mēģinādama ierobežot Dieva Radītāja darbības rādiusu: it kā Viņš būtu radījis kaut kādu sākotnējo radības statusu, bet pēc tam pagājis no visa maliņā un vairs nekontrolē, kas notiek ar Viņa radīto radību, īpaši jau ar cilvēku. Tā ir bijusi daudzu Dievam „labvēlīgu” filozofu metode.

Luteriskā teoloģija necenšas kaut kā ierobežot arī grēku, proti, it kā tas būtu bijis tikai tāds nekulturāls cilvēka izlēciens un ka līdz ar to tas ir skāris tikai kaut kādu cilvēka daļu, ka atbilstoši tam otra cilvēka daļa – kaut arī maza – tomēr saglabā brīvību un ir izrāvusies no citviet cilvēka dabu smagi skārušās samaitāšanās.

Tā ir bijusi un aizvien vēl ir daudzu teologu filozofiskā metode, piemēram, pāvesta un Austrumu pareizticīgo baznīcas un kaut kādā mērā arī kalvinistu. Tikmēr luterāņu metode paliek uzticīga Bībelei: nav šaubu, ka visas daļas cilvēkā jeb precīzāk – pilnīgi viss, kā viņš pilnībā ir ticis radīts, ir no Dieva.

Tas nozīmē, ka arī visas reālās un visas domātās cilvēka daļas ir Dieva radītas, ka tās visas kopā ir nonākušas pagrimumā. Par kaut kādām pozitīvām cilvēka „daļām” vai viņa paša spēkos uzkrātām spējam Rakstos vienkārši trūkst apstiprinošas informācijas.

Tātad luteriskā mācība paliek cieši pie tā, ka cilvēks ir Dieva radība un vienlaikus arī grēcinieks cauri un cauri. Un šis „vienlaikus” nav nejaušs, ar to luteriskā mācība grib pagodināt Dievu – necensties Viņam atņemt tiesības būt par Dievu, visa Radītāju, tā šajā sakarā raksta Edmunds Šlinks (Edmund Schlink) savā darbā par LTA teoloģiju.

No tikko apgalvotā izriet: pirmkārt, cilvēks ir Dieva radījums viņa roku darbs arī pēc grēkā krišanas (Solida Deklaratio, I, 34); otrkārt, iedzimtais grēks ir tik dziļa cilvēka dabas samaitātība, ka tajā nav palicis it nekā nesasirguša vai nesamaitāta nedz pie cilvēka miesas, nedz pie dvēseles (sal. Epitome, 1, 8); treškārt, atšķirība starp cilvēku kā Dieva radību un viņa grēcīgumu ir tik liela, cik liela atšķirība starp Dieva un velna darbu (Ep. I,2).

Citiem vārdiem: Dievs nav radījis grēku, kaut arī grēcīgais cilvēks nepārtrauc būt Viņa radība. Šeit vienkārši ir jāatšķir cilvēka daba kā būtība (substance) no dabas kā pastāvēšanas veida (akcidence). Mūsu daba pēc būtības, kādu Dievs to ir radījis, ir brīva no grēka, bet tas, kā mēs, cilvēki, dzīvojam jeb pastāvam, ir raksturojams ar iemantoto grēku.

Atkāpe: ielauzums galējību dēļ

Šajos pirmajos divos punktos iezīmējas viena tendence: šķiet, ka mūsu luteriskie priekšteči šeit ir ņēmuši talkā Aristoteli (viņa mācību par substanci un akcidenci: proti, ka kādas lietas novirzīšanās „no kursa” tās pastāvēšanas gaitā nenozīmē tās identitātes zaudēšanu, proti, attiecību pārtraukšanu ar savu substanci), lai paskaidrotu šo mācību par Radītāja un grēka attiecībām. Bet šī saistība ar Aristoteli vairāk ir jēdzienu lietojumā, nevis pēc būtības.

Starp citu, laikā, kad šī mācība tapa (pēc Lutera nāves līdz Konkordijas formulas tapšanai), arī pašu luterāņu starpā izraisījās nesaskaņas. Kāds dedzīgs genzioluterānis jeb luteriskās mācības skaidrības radikāls aizstāvis Flācijs (Flacius), nevēlēdamies šajā gadījumā izlīdzēties ar aristotelisku terminoloģiju, nonāca pats pie aplama secinājuma, ka grēks ir cilvēka substance, proti, ka cilvēks pēc savas būtības, kādu Dievs to ir radījis, jau ir samaitāts.

Šim radikālajam atzinumam ir ļoti tālejošas konsekvences, kuras gala rezultātā arī izslēdz miesā nākušā Kristus bezgrēcību, bez kuras, kā zināms, pestīšanas darbs pie krusta būtu bijis lieks. Flācija nolūks, protams, nebija apšaubīt Kristus pestīšanas darbu, bet gan to, ka teoloģijā tiek ievazāta filozofiska terminoloģija, proti, substances un akcidences jēdzieni. Taču viņa radikālisms izraisīja nopietnas teoloģiskas sekas, kas varēja novest strupceļā visu LTA teoloģiju.

Viņš asi uzbruka kādam citam luteriskajam galējību teologam – Štrīgelam (Striegel), kas par grēku runāja tikai kā par akcidenci. Bet kopumā, Konkordijas formulas veidotāji par to nerunāja gluži aristoteliskā garā, bet tikai – izmantojot šī filozofa terminoloģiju, tomēr saglabājot biblisko mācību.

Tāpēc Konkordijas formula skaidri norobežojās no tā sauktās Flācija kontraverses. Tomēr ir jāņem vērā, ka Flācija novirzīšanās nebija ļaunprātīga, bet tieši teoloģiskās diskusijas laikā radusies galējība, kura citos vēsturisko apstākļos – mierīgākā periodā – būtu tikusi noskaidrota arī akadēmiska ceļā.

Noraidot Flāciju, arī nedrīkst krist galējībās, proti – ir jāņem vērā, ka, pārāk krasi un konsekventi nošķirot substanci no akcidences, cilvēku kā Dieva radītu būtni no viņa grēcīguma, var nonākt situācijā, ka tiek atzītas cilvēkā divas substances – ļaunā un labā. Tādējādi var arī nomaldīties no bibliskās teoloģijas ceļa.

Un tāpēc – ceturtkārt, nav iespējams norobežoties no cilvēka kā Dieva radības un cilvēka kā grēcinieka, proti, no tā, kā cilvēks ir veidots sākotnēji un par ko cilvēks ir kļuvis pēc grēkā krišanas un fatālās un infekcijas ar iedzimto grēku. Luteriskā mācība nemāca, ka kritušais cilvēks vienlaikus būtu saglabājis un zaudējis līdzību Dievam. Pēc grēkā krišanas cilvēks gan ir zaudējis savu sākotnējo līdzību Dievam. Tikai tādā paskaidrojumā luteriskā teoloģija atļaujas ticēt, mācīt un apliecināt, ka cilvēks ir tik dziļi un bez atlikuma samaitāts, ka pats vairs to nemaz nespēj apzināties.

Tādā veidā luterisko ticības apliecību mācība par grēku spēj noturēt biblisko līdzsvaru un nekrist nedz Flācija, nedz arī otras galējības pusē. Bieži tieši mācībā par grēku luterāņiem ir mēģināts pārmest Flācija galējības. Tomēr jāsaka, ka pārmetumu izvirzītāji nav gribējuši iepazīsties ar to, cik skaidri Konkordijas formula distancējās no tādas ekstrēmas mācības.

Svētīgs, kas Dieva vārdu dzird un pasargā

Līdz ar to situācija, kurā nonācis cilvēks – šī kosmiskā lauska, kas ir pilnībā atšķelta no savas izcelsmes planētas, – ir tāda, ka viņš nepazīst Dieva darbu, neredz to, neņem vērā, ignorē to (sal. CA Apoloģija II, 8).

Iedzimtais grēks nozīmē tikai to, ka cilvēks nepazīst Dievu, nicina Dievu, viņam trūkst jebkādas bijības Dieva priekšā, nedz arī viņš Dievam spēj uzticēties un Viņu mīlēt (Apol. II, 14).

Šmalkades artikulos ir teikts: pirms mēs dzirdējām atskanam Dieva vārdu, mēs jau bijām velna tiesā, viņa pārņemti un paverdzināti. Kritušais cilvēks ne tikai nezina neko par Dieva žēlastību, bet arī par Dieva dusmām.

Šķiet, ka tāda situācijas analīze ir veikta nevis 16. gadsimtā, bet gan  mūsdienās un atspoguļo mūsdienu cilvēka dvēseles stāvokli. Tas nozīmē tikai vienu: ka kritušais cilvēks nespēj atpazīt Dievu ne tikai no tā, kā Viņš darbojas dabā, kā Viņa majestāte atklājas visā radībā, bet arī Dieva atklāsme Vārdā viņam pilnīgi iet secen, viņš to nedzird, nesaprot.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka te ir pretruna. Bet kā tad ar luterisko mācību, ka Dieva desmit baušļi ir rakstīti katra cilvēka sirdī? Vai tad tas nenozīmē, ka par spīti visam cilvēkā tomēr ir kaut kāda atziņas atblāzma, ka Dievs ir. Kāpēc tad LTA negrib atzīt šo – kaut sīko, bet tomēr esošo dievišķo dzirksti cilvēkā?

Dabiskā dievatziņa saskan ar desmit baušļos doto atziņu, un tā ir rakstīta visu cilvēku sirdīs, tā apgalvo CA Apoloģijā. Proti, arī tie, kas ne reizi nav dzirdējuši par Dieva vārdu Bībelē, zina, ka ir Dievs un ka zagt un krāpties ir slikti.

Bet cits jautājums ir – vai cilvēks pieņem šo viņa sirdī doto atziņu, vai viņš paļaujas un tic tai? To viņš pa īstam spēj tikai tad, kad ir dzirdējis Dieva vārdu. Taču – cik daudzi ir dzirdējuši, bet tomēr paliek tam kurli… Ar cilvēka prātu mēs nekad neapjēgsim, kāpēc cilvēks sāk uzklausīt un ņemt vērā šo desmit baušļos likto mācību un kā lai to savieno ar to vispārējo Dieva ignorēšanu, kas ir pārņēmusi cilvēka dabu?

Mūsu saprāts vienkārši netiek līdzi Dieva prātam. Neviens cilvēks ar savu prātu un ar tā palīdzību neapjēgs un neakceptēs pirmo bausli, kas pieprasa patiesu Dieva bijāšanu un patiesu mīlestību uz Dievu. Tieši pirmās plāksnes baušļi ir neaizsniedzami cilvēkam pašam, tā māca Apoloģija.

No tā izriet, ka cilvēka prāts tomēr nav spējīgs skaidri atzīt un pieņemt Dieva desmit baušļus. Cilvēkā vienkārši nav tādu spēju. Vienīgais, ko cilvēka prāts un gudrība te labākajā gadījumā var, ir – uzskatīt, ka visa nepieciešamā dievbijība ir nokārtota ar baušļu pildīšanu, ārējā paklausībā bauslim (sal. Apoloģija IV). Taču tā ir milzīga aplamība un Bībeles mācības sagrozīšana, tā faktiski raksturo dabiskā cilvēka reliģisko domāšanu.

LTA norāda, ka tieši šeit ir Romas klupšanas akmens: viņi skatās uz otrās plāksnes baušļiem, kuri pieprasa ievērot pilsonisko tikumību un kurus cilvēka prāts var labi aptvert. Būdami mierā ar tiem, viņi pilnībā atmet pirmās plāksnes baušļu prasības mīlēt Dievu pāri visām lietām un ar visu savu sirdi.

Tāda mācība par labajiem jeb bauslības darbiem noved ne tikai pie tā, ka cilvēki nesaprot Kristus dāvātās pestīšanas nozīmi, bet arī pie tā, ka cilvēki nekad neatklāj, ko patiesībā nozīmē dievišķo dusmu kvēle. Rezultātā tāda mācība tikai veicina dabiskā cilvēka pretestību Dievam un paceļ to pat reliģiska kulta līmenī.

Kāds Romas baznīcas augsts pārstāvis lielas auditorijas priekšā pavisam nesen esot izteicies, ka luterāņu mācība tikai sarežģī cilvēka ticības dzīvi un ka viņam īstenībā pietiekot zināt, ka Dievs ir, un pildīt desmit baušļus. Šis izteikums tikai vēlreiz norāda, ka LTA nav 16. gadsimta dokumenti, bet bija aktuāli gan toreiz, gan ir aktuāli mūsdienās.

Kur tādā mācība ir vieta Jēzum Kristum, Pestītājam?

Joprojām attiecībā uz cilvēka attaisnošanu ar bauslības darbiem ir aktuāls LTA Apoloģijas izteikums: viņi Kristu atkal nobāž kapā, izdomā sev citu pestīšanas ceļu, it kā mēs varētu nonākt pie Dieva ar savu darbu. Ticība, ka ar saviem darbiem iespējama taisnošana Dieva priekšā, ir dabiskā cilvēka reliģija, kuru luterāņi ir noraidījuši no paša sākuma. Jo dabiskais cilvēks kaut kādā mērā pazīst Dieva likumu bauslībā.

Nonākot pie apziņas, ka bauslība ir jāpilda, cilvēks zaimo Dievu, jo viņš grib tikt taisnots ar tās palīdzību. Tikmēr visa Bībele atzīst un skaidro cilvēkam citu kristīgās mācības artikulu, uz kuru balstās visa baznīca: no Dieva žēlastības cilvēks ir taisnots ticībā Kristus nopelnam, tas nav no mums, tas ir no Dieva. Ja to atmet, tad no baznīcas vairs nekā nav palicis pāri.

Aigars Dāboliņš

Leave a Reply