Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

FILIPA MISIJA

baptism

Diakons Filips kristī etiopiešu einuhu, Lambert SUSTRIS, 1550, Musée du Louvre, Paris © Web Gallery of Art,

Nenoliedzami, ka divpadsmit apustuļi bija paša Jēzus Kristus iecelti būt par garīgajiem vadītājiem un audzinātājiem kristiešu vidū. Tāpēc tas, šķiet, ir saprotami, ka tieši no viņu vidus tika izraudzīti pārstāvji, kas devās uz Samariju lūkot, kāda būs Evaņģēlija ietekme uz samariešiem.

Šis apstāklis bija īpaši svarīgs, ņemot vērā naidīgumu, kāds pastāvēja starp jūdiem un samariešiem. Bija svarīgi, lai kā samariešu kristieši, tā arī jūdu kristieši ticētu, ka Dievs ir apvienojis viņus Kristū Jēzū. Tieši to Pēteris un Jānis bija ievērojuši, nonākot Samarijā. Viņi pārliecinājās, ka vietējie kristieši bija sākuši ticēt Jēzum kā Dieva Mesijam.

Iepriecināti par redzēto, viņi lūdza Dievu, lai Viņš sūta arī Samarijas kristiešiem Svēto Garu un kristī viņus, kā Viņš kristīja jūdus, kas bija sākuši ticēt Jēzum. Šķiet, ka šis posms kristīgās draudzes veidošanā bija kā pārejas posms no Vecas Derības laikmeta uz Jaunās Derības laikmetu.

Tomēr mēs redzam, ka Svētā Gara kristība šeit izpaudās citādi, nekā tas bija noticis Jeruzālemē. Jeruzālemē tas izpaudās it kā stihiski, tas ir, bez iepriekšējas sagatavošanās, turpretim Samarijā Svētā Gara kristība nāca kā atbilde uz apustuļu lūgšanām un roku uzlikšanas.

Jeruzālemē Svētā Gara kristība tika pavadīta ar vizuālu un skanisku efektu, proti, ar rūkoņu, it kā stipram vējam pūšot, un uguns liesmām, kā arī mācekļu runāšanu dažādu tautu mēlēs, turpretim Samarijā par šādiem iespaidiem nekas nav minēts.

Iespējams, ka mēlēs šeit netika runāts tāpēc, ka gan jūdi, gan samarieši runāja vienā un tajā pašā valodā. Taču abos gadījumos Svētā Gara saņemšana tika akcentēta ar Gara kristību un šīs Kristības saņēmēji bija ļaudis, kas jau bija sākuši ticēt Jēzum Kristum.

Tomēr jājautā, kāpēc Svētais Gars nenāca pār samariešiem saistībā ar Filipa kalpošanu? Šeit ir jāņem vērā tie aizspriedumi, kādi varētu būt samariešiem pret Filipu kā hellēnistu pārstāvi. Viņu aizdomas pret Filipu varētu būt divkāršas.

Iespējams, ka tieši šā iemesla dēļ Dievs uz kādu brīdi aizkavēja Svētā Gara dāvinājumu līdz brīdim, kamēr ieradīsies Pēteris un Jānis, lai caur viņu roku uzlikšanu tiktu dāvāts Svētais Gars. Abi apustuļi bija ļoti cienīti Jeruzālemes draudzē, un kā brāļi Kristū viņi acīmredzot bija arī cienīti un godāti Samarijas kristiešu vidū.

Vai Svētā Gara izpausmes Jeruzālemē un Samarijā noteica kārtību turpmākai svētības pieredzei, proti, Kristība ar Garu kā atsevišķs Dieva darbs turpmākai atdzimšanai? Tas, kas nav saņēmis Garu, nav kristietis (Rom. 8:9).

Šķiet, ka notikumu apraksti ar Gara kristības gadījumiem Apustuļu darbu grāmatā mums parādās kā ārkārtēji notikumi. Acīmredzot kristīgās baznīcas veidošanās vēsturē šādi gadījumi bija nepieciešami, lai akcentētu Jēzus apsolījumu, ka Viņš sūtīs Garu, kas iemājos ticīgajos (Jņ. 14:16, 26; 15:26; 16:7).

Tā, piemēram, Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļā Kristība ar Svēto Garu notika, kristiešiem nemaz to neapzinoties. Tā izpaudās kā vējš, uguns liesmas un runāšana mēlēs. Šīs lietas kalpoja jūdiem kā zīmes, kas apstiprināja jūdiem Dieva darbošanās klātesamību.

Savukārt 8. nodaļā zīmes saistījās nevis ar Svētā Gara kristību, bet gan sekoja Filipa sludināšanai. Nevilšus rodas jautājumi: Kādu iespaidu uz samariešiem atstāja Svētā Gara kristība? Kādu iespaidu uz Jeruzālemes jūdiem atstāja Samarijas notikumi?

Gara darbība kristījot izpaudās kā atbilde, apustuļiem uzliekot rokas uz ticīgajiem. Šķiet, ka tieši tāds bija Dieva nolūks. Pēteris šeit izmantoja viņam uzticētās atslēgas (Mt. 16:18, 19), lai atvērtu Debesu valstības vārtus samariešiem, gluži tāpat kā viņš to bija darījis 3000 jūdiem Vasarsvētku dienā. Tieši tāpat viņš rīkojas arī nedaudz vēlāk, kristījot pagānus Kornēlija namā (10. nod.).

Tomēr tā būtu nopietna maldīšanās, apgalvojot, ka notikumu attīstība Samarijā ir uzskatāma kā tāds paraugs, kas attiecināms uz visiem kristiešiem. Lūk, divi gadījumi – Svētā Gara nākšana pār Saulu (Ap.d. 9:17) un Kornēliju (Ap.d. 10:44) atklāj mums šajā ziņā ievērojamas atšķirības. Tas liek secināt, ka samariešu piemērs nebūt nav jāuzskata kā tāda regula Apustuļu darbu grāmatā.

Sīmaņa kļūda

Notikums ar Sīmani jau no citas puses mums raksturo Svētā Gara nākšanu pār ticīgajiem un līdz ar to arī zīmes, kas pavada šo notikumu. Samarijas notikumos gan netiek runāts par šo zīmju raksturu. Visticamāk, ka šo zīmju raksturs varētu būt tāds, kas atsauc atmiņā Vecās Derības pravietojumus par Gara izliešanu.

Sīmanis, redzēdams, ka pēc roku uzlikšanas ticīgie saņem Svēto Garu, kam turklāt seko līdzi ejošās zīmes, arī gribēja iegūt šādu spēju, piedāvādams apustuļiem naudu. Acīmredzot Sīmanis nespēja novērtēt Svētā Gara kristības vienreizīgumu.

Šķiet, ka viņš bija iedomājies šo spēju lietot ikreiz, kad vien vēlas – pat pret neticīgajiem. Var jau būt, ka Sīmaņa kļūdīšanās pamatā nav bijusi savtīgu motīvu vadīta, bet vienkārši nezināšanas pēc. Tomēr viens ir skaidrs, ka arī Sīmanis roku uzlikšanu saistīja ar Svētā Gara kristību. Jāpiebilst, ka baznīcas vēsturē ir pat iegājies tāds jēdziens kā garīgā amata pirkšana, kas ir ieguvis Sīmaņa vārdu – saimonija.

Lai kā arī būtu, Pētera stingrā un noteiktā atbilde mums tomēr atklāj Sīmaņa kļūdīšanās nopietnību: „Kaut tu pazustu ar savu sudrabu..” (Ap.d. 8:20) Acīmredzot viņš bija iedomājies, ka Dieva dāvanu viņš varēs nopirkt kā preci tirgotavā un rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem.

Šķiet, ka Sīmanis, vēlēdamies iegūt šo Dieva dāvanu, bija domājis vairāk par savu nekā par Dieva godu. Sīmaņa grēcīgā miesa aizvien vēl atradās iekāru un kaislību varā. Viņa miesa pārlieku pretojās Žēlastības Garam. Pētera vārdi skaidri raksturo Sīmaņa īsteno stāvokli: „Es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnības saistītu.” (Ap.d. 8:23)

Viņš bija tāds pats cilvēks Samarijā kā Ananija un Sapfīra Jeruzālemes draudzē, kurš meklē tikai savu godu un grib Dieva dāvanas izmantot, lai īstenotu savus varaskāros nolūkus. Vīrs, kas bija varens ar savu ietekmes spēku, ka visi apkārtējie iedzīvotāji atradās viņa varā, nespēja pretoties tam Gara spēkam, kāds bija Pēterim. Tomēr Sīmanis atšķirībā no Ananijas un Sapfīras palika dzīvs.

Daudzi pētnieki uzskata, ka Sīmanis savā ticībā nebija neviltots. Viņš nebija patiess kristietis, lai gan viņš tāds varētu būt. Viņš visādā ziņā bija ļoti līdzīgs Ananijam, ar vienīgo atšķirību, ka Ananija skaidri zināja, ko viņš grib un ko viņš dara, bet Sīmaņa kļūdīšanās ir vairāk attiecināma uz neizpratni. Uz tādiem secinājumiem mūs mudina Sīmaņa lūgšana Pēterim, kas, kaut arī bija sirsnīga, tomēr visai nenopietna.

Tā nu šie abi vīri – gan Ananija, gan arī Sīmanis –ar savu vārdu baznīcas vēstures ruļļos ir iekļuvuši nevis kā šķīstas un skaidras ticības paraugi, bet tieši pretēji, proti, kā tādi, kuru ticība atšķaidīta ar savtīgumu, aprēķinu un paviršību, tas ir, ar nevēlēšanos iedziļināties Dieva pasludinātājā Evaņģēlijā.

Pēc šiem notikumiem, kā mums liecina Lūka, Pēteris un Jānis atgriezās Jeruzālemē, ceļā sludinot un mācot Samarijas pilsētās un ciemos. Šim faktam ir svarīga nozīme: samariešu ticību apustuļi uztvēra nopietni un pilnībā to pieņēma. Ņemot vērā jūdu naidīgo attieksmi pret samariešiem, tam ir svarīga nozīme.

Tas liecina par būtisku izmaiņu jūdu kristiešos, kā arī attieksmē pret nejūdiem. Kaut vai atcerēsimies, kā Jānis, ceļodams kopā ar Jēzu pa Samariju, bija gribējis, lai uguns nāk no debesīm pār kādu no Samarijas ciemiem (Lk. 9:52–54). Jāņem vērā, ka šī mācekļu sirdsstāvokļa izmaiņa pēc Vasarsvētkiem bija notikusi ļoti strauji. Arī turpmākie notikumi mums liecina, ka pagānu kristieši draudzēs tika uzņemti kā līdzvērtīgi ticīgie.

Etiopiešu einuhs

Lūka mums turpina sniegt liecību par baznīcas izplatīšanās un evaņģelizācijas raksturu. Katrs no šiem piemēriem paver mums jaunus aspektus par Evaņģēlija sludināšanu un izplatību, tā spēku un ietekmi un arī to, kā Evaņģēlijs sasniedza aizvien jaunas dvēseles.

Šī liecība drīzāk pieder pie tiem notikumu aprakstiem, kur mēs redzam pašu mūsu Kungu Jēzu Kristu darbībā. Gluži kā tāda sīka piezīmīte cita starpā ir šis apraksts par Filipa tikšanos ar kādu no Etiopijas galma sulaiņiem. Ir pat minēta konkrēta vēsturiska persona, proti, etiopiešu ķēniņiene Kandake.

Piezīmīte, ka šis vīrs ir einuhs, nav kaut kas mazsvarīgs. Tas, ka viņš bija pagāns, tā ir tikai viena puse. Daudz nopietnāka problēma – vismaz jūdiem noteikti – izrādījās tas, ka šis vīrs bija einuhs. Saskaņā ar jūdu bauslību tāds bija nepieņemams Dieva draudzei, izslēgts no izredzēto mantojuma.

Taču šis notikums rāda, ka Dieva žēlastība kāpj pāri visiem bauslības ierobežojumiem. Šis bija pirmais gadījums, kad īsts pagāns tika evaņģelizēts un kļuva ticīgs Jēzum Kristum. Iespējams, ka šis notikums ar etiopieti ir kļuvis zināms no Filipa paša liecības. Iespējams, ka Filips pats to ir stāstījis Pāvilam, kad viņi divdesmit gadu vēlāk tikās Cēzarejā.

Dievbijīgi cilvēki, pēc visa spriežot, atradās ne tikai jūdu vidū. Ne mazums tādu bija arī starp pagāniem. Daudziem no viņiem patika jūdaisma reliģija. Arī šis vīrs bija ieradies Jeruzālemē, piedalījies tempļa dievkalpojumā, mācījies Veco Derību un visādi citādi bija atvērts jūdu pamācībām. Būdams Jeruzālemē, viņš droši vien bija saticies ar kristiešiem vai pat bijis viņu dievkalpojumos.

Filips pēc notikumiem ar Sīmani neatgriezās kopā ar Pēteri un Jāni Jeruzālemē. Dieva eņģelis lika viņam doties citā virzienā, kas ved no Jeruzālemes uz Gazu. Acīmredzot šī došanās ceļā bija ļoti stingra un nepārprotama, ņemot vērā, ka Filipa misija Samarijā bija ļoti veiksmīga.

Mums grūti pateikt, ko nozīmē šie vārdi – „Tā Kunga eņģelis”. Vārds „eņģelis” ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi ’sūtnis, vēstnesis’. Tādā gadījumā tas varētu būt arī kāds no samariešu brāļiem, kas bija saņēmis īpašu atklāsmi. Tāpat nevar izslēgt iespēju, ka tā varētu būt arī kāda no tām garīgajām būtnēm un uzticamajām Dieva kalponēm, par kurām Bībelē ir minēts ne vienu reizi vien.

Lai kā arī būtu, ir skaidrs, ka Lūka šajā stāstījumā tādējādi gribēja akcentēt domu par Dieva īpašu klātbūtni un aktivitāti šajā darbā (piemēram, Lk. 1:11; 2:9; Ap.d. 12:7, 23; 7:30, 35, 38; 10:3, 7, 22; 11:13; 12:11; 27:23). Interesanta ir arī šī, kā pirmajā brīdī liekas, šķietami maznozīmīgā piezīmīte par tuksnešaino apgabalu.

Kāpēc Lūka uzskatīja par vajadzību pieminēt šo faktu, tajā pašā laikā noklusējot tādus svarīgus faktus kā pilsētas, kurās Filips kalpoja? Noteiktas atbildes mums uz to nav. Mēs varam tikai pieļaut iespēju, ka Teofilam, kas varbūt nepazina tos apgabalus, bija svarīgi izklāstīt ģeogrāfisko situāciju tajā apgabalā. Tāpat arī jēdziens „tuksnesis” kā tāds varētu kalpot kā vispārīgs apzīmējums vārdam „ceļš” vai „Gaza”.

Ceļš no Jeruzālemes uz Gazu parasti veda pāri Jūdejas kalniem un lejup uz piekrastes līdzenumiem. Pēc tam ceļiniekam būtu jāpagriežas uz dienvidiem, nonākot uz lielceļa, kas stiepās gar Vidusjūras krastu. Šis ceļš tajā laikā bija kaut kas līdzīgs tam, ko mēs šodien pazīstam kā autostrādi. Tas savienoja Damasku ar Ēģipti. Tikai tad, kad Palestīnas dienvidaustrumu pilsēta Gaza ceļiniekam atradās aiz muguras, ceļš sāka stiepties cauri tuksnesim.

Mūsdienās šo apgabalu mēs pazīstam kā Gazas sektoru. Tajās dienās ar vārdu „Etiopija” tika saprasta ķēniņvalsts, kas atradās starp mūsdienu Ēģipti un Sudānu. Tā atradās apmēram 200 jūdzes no Jeruzālemes. Jāpiebilst vēl, ka senajās Orienta zemēs, ja sarunā tika pieminēts ēģiptietis, tad ar to tika saprasts melnās rases cilvēks.

Gars liek Filipam tuvoties kādam iejūgam. Filips redz kādu etiopieti lasām fragmentu no Vecās Derības, kurā ir rakstīts par Jesajas pravietojumu. Tā nebūt nebija vispārpieņemta parādība, ka kādam, kas nav jūds, ir personisks Rakstu tīstoklis. Pirmām kārtām jau tāpēc vien, ka šie tīstokļi bija dārgi.

Acīmredzot etiopietis varēja to atļauties. Izskatījās, ka etiopieša garīgais stāvoklis bija līdzīgs tuksnesim, caur kuru nu viņi abi devās. Un tomēr interesanti, ka pēc Filipa skaidrojuma, kad šis „tuksnesis” tika slacīts ar dzīvinošo Evaņģēliju, atradās arī ūdens, kurā tika kristīts šis etiopiešu einuhs.

Mums par šo epizodi no baznīcas vēstures vēl ir daudz kas sakāms. Tāpēc turpmāko stāstījumu par Filipu un etiopiešu kambarsulaini atliksim uz nākamo reizi. Un jau pavisam tuvu esam klāt kādam citam Jaunās Derības personāžam, kam izrādījusies milzīga loma Kristus baznīcas pamatu likšanā Eiropā. Ar to es domāju Saulu, ko kristīgā pasaule pazīst ar vārdu Pāvils.

Uldis Fandejevs

Leave a Reply