Tartu teoloģijas fakultāte kā luteriskās ortodoksijas bastions 19. gadsimtā
Krievijas imperators Aleksandrs atjaunoja Tartu universitāti 1802. gadā. Visi luterāņu mācītāji Krievijas impērijā savu izglītību ieguva vāciski runājošajā Tartu teoloģijas fakultātē. Izņēmums ir vienīgi Somijas guberņa, kura impērijas sastāvā tika iekļauta 1809. gadā.
Sākotnējā stadijā teoloģijas fakultātē valdīja racionālisms, kura spilgtākais pārstāvis Tartu fakultātē no 1802. līdz 1820. gadam bija ekseģēts, profesors V.F. Hecels (W.F.Hezel). Vienīgais profesors, kas šai laikā pārstāvēja luterisko ortodoksiju, bija dogmatiķis Lorencs Evers (Lorenz Ewers). Viņš bija šīs universitātes profesors no 1802. līdz 1824. gadam.
Laikā pēc Napoleona kariem teoloģijā un baznīcā ieviesās jauns domāšanas veids. Šis jaunais laikmets iezīmējās un nāca ar jaunu sparu līdz ar atmodas kustībām, un tas skaidri parādījās arī Krievijā un tai nostājā pret baznīcu, kāda bija Aleksandram I. Atmodas kustību vilnis Eiropā nāca vienlaikus ar romantisma un misticisma uzplaukumu.
Tādēļ nebija brīnums, ka Tartu fakultātes atmosfēra ievērojami mainījās, kad grāfs Karls Līvens (Karl Lieven), imperatora oficiālais pārstāvis, kļuva par izglītības jautājumu pārzinātāju Tartu provincē. Kad iepriekšējie profesori pensionējās, grāfs Līvens aicināja jaunos, kas vairs nebija racionālisti.
Pirmie jaunās domāšanas pārstāvji bija divi profesori ar piētisma ievirzi – Ernsts Sartorijs (Ernst Sartorius) un baznīcas vēsturnieks Frīdrihs Bušs (Friedrich Buch).
Sartorijs bija dogmatikas profesors no 1824. līdz 1835. gadam, bet Bušs, kas bija Augusta Thololuka (August Thololuck) un Augusta Neandera (August Neander) students, bija profesors no 1824. līdz 1849. gadam.
Ekseģēts F. A. Kleinerts (F.A. Kleinert) – profesors no 1829. līdz 1834. gadam – bija ietekmējies ne tikai no Neandera, bet arī no E. V. Hengstenberga (E.W. Hengstenberg), kas pārstāvēja restaurācijas teoloģiju Berlīnes universitātē. Turpretī Jūlijs Valters (Julius Walter), praktiskās teoloģijas profesors no 1830. līdz 1834. gadam, bija ietekmējies no Hēgeļa un Šleiermahera un centās rast kompromisu starp racionālismu un piētismu.
Vēl viens profesors ar līdzīgu ievirzi bija viņa sekotājs bīskaps Karls Ulmans (Karl Ulman,1793-1871), kas vēlāk bija pazīstams kā baznīcas vadītājs, viņš kādu laiku bija arī Tartu universitātes rektors. Īpaši kopš 1840. gada Tartu teoloģijas fakultāte veidojās par nozīmīgu luteriskās ortodoksijas un baznīciskas teoloģijas bastionu.
Bez šaubām, vispazīstamākie no ortodoksa luterisma teologiem Tartu šajā laikā bija profesori F. A. Filipi (1809-1882) un Teodozijs Harnaks (1816-1889). Filipi vadīja dogmatikas katedru Tartu no 1842. līdz 1851. gadam, bet 1851. gadā viņš pārcēlās uz Rostokas universitāti.
Savukārt Harnaks bija profesors Tartu universitātē divus periodus: vispirms – praktiskās teoloģijas docents un profesors no 1842. līdz 1852. gadam, un sistemātiskās teoloģijas profesors no 1852. līdz 1853. gadam. Kādu laiku pastrādājis Erlangenē, viņš atgriezās Tartu un ieņēma praktiskās teoloģijas profesora amatu no 1865. līdz 1875. gadam.
Filipi un Harnaka laikabiedri un Hengstenberga studenti: ekseģēts K. Fr. Keils (C. Fr. Keil), profesors no 1833. līdz 1858. gadam, un J. H. Kurcs (J.H. Kurz),baznīcas vēstures profesors no 1849. līdz 1858. gadam un ekseģētikas profesors no 1858. līdz 1870. gadam, – abi bija saistīti ar luterisko ortodoksiju un iestājās par Dieva vārda inspirācijas dogmu savā bibliskajā teoloģijā.
Šiem vecluteriskajai baznīciski orientētās teoloģijas pārstāvjiem pievienojās arī Arnolds Kristiani (Arnold Christiani), kas kļuva par praktiskās teoloģijas profesoru Tartu universitātē laikā, kad Harnaks bija Erlangenē (1852.-1865.). A. Kristiani vēlāk 1855. gadā kļuva par Tartu universitātes baznīcas mācītāju.
Slavenākie klasiskās luteriskās ortodoksijas pārstāvji Harnaks un Filipi ne tikai noraidīja racionālistisko teoloģiju, bet arī hernhūtismu, kas piedzīvoja jaunu uzplaukuma ēru Baltijas zemēs 19. gs. vidū. Harnaks turējās pie pārliecības, ka hernhūtisms nav nekas cits kā nacionāla un laicīga institūcija, kas maskējas kā reliģija.
Luteriskās ortodoksijas aizstāvji neizprata šo „sirds kristietību”, kādu piētiskais hernhūtisms proponēja šeit, Baltijas zemēs. Res herrnhutiana tika vairākkārtīgi apspriesta Livonijas mācītāju sanāksmēs, īpaši 19. gs. 40. un 50. gados. Tartu teoloģijas fakultāte kā spēcīgs luteriskās ortodoksijas un baznīciskās teoloģijas cietoksnis pastāvēja arī 19. gs. otrajā pusē.
Šajā laika posmā profesors Aleksandrs fon Etingens (Alexander von Oetingen, 1827-1905) un Morics fon Engelharts (Moriz von Engelhardt, 1826-1881), abi bija Filipi studenti, kļuva par nozīmīgām personām gan akadēmiskās pētīšanas, gan beznīciskās teoloģijas laukā.
Etingens mācīja sistemātisko teoloģiju no 1854. līdz 1890. gadam. Savukārt Engelharts vispirms ieņēma docenta, tad baznīcas vēstures profesora amatu no 1853. līdz 1881. gadam. Kā Etingenam, tā arī Engelhartam bija ievērojama un paliekama loma luterāņu mācītāju izglītošanā Krievijā un Baltijas zemēs, kā arī to teoloģiskās identitātes veidošanā.
Aleksandrs Etingens Tartu fakultātē 19. gs. vidū bija tāds kā intelektuāls un garīgs vadītājs. Viņš bija samērā talantīgs teologs, kura interesēs ietilpa arī literatūra, mūzika un māksla. Etingens bija ne tikai sistemātiķis, bet arī speciālists Vecajā Derībā, un viņa luteriskā ortodoksija bija viņa teoloģijas pamatā. Studēdams Erlangenē, viņš lielā mērā bija ietekmējies no J. C. K. fon Hofmana (1810-1877).
Tas bija iemesls, kāpēc viņš bija atvērtāks nekā Filipi un Harnaks attieksmē pret „sirds kristietību” un jaunajiem jautājumiem, kas bija radušies Bībeles teoloģijā.
Kopā ar Etingenu, Morics Engelharts pārstāvēja viedokli, kas bija starp klasisko luterisko ortodoksiju (Filipi) un Erlangenes teoloģiju.
Engelharts bija studējis ne tikai Erlangenē, bet arī Bonnā, Drēzdenē un Berlīnē, un viņa teoloģiju varētu raksturot kā kristocentrisku luterismu un labvēlīgu attieksmi pret kultūras dzīvi. Engelharta domāšanas būtiskākā iezīme bija uzsvars uz pestīšanas vēstures teoloģiju, kā to mācīja arī Erlangenes profesors Hofmans.
Trīs no profesora Engelharta studentiem kļuva par ievērojamiem teologiem: Adolfs Harnaks (1851-1930), Reinholds Zēbergs (Reinhold Seeberg) un Natanaēls Bonvečs (Nathanael Bonwetch). Pēc Engelharta viņa posteni ieņēma Bonvečs no1881. līdz 1891. gadam, kamēr Zēbergs bija Baznīcas vēstures docents Tartu no1884. līdz 1889. gadam, kļūdams par vienu no pazīstamākajiem sava laika vācu teologiem.
Taču Zēbergs bija t.s. modernās pozitīvistu teoloģijas pārstāvis, kas nozīmēja, ka viņš bija radikālāks par savu skolotāju. Ādolfs Harnaks – iepriekš pieminētā Teodosija Harnaka dēls – arī tika uzaicināts kļūt par docentu Tartu universitātē 1875. gadā, taču viņš šo uzaicinājumu nepieņēma, jo kļuva par profesoru Leipcigā.
Vēsturiskā metode arvien vairāk tika lietota Tartu fakultātē, sākot ar 19. gs. 60. gadiem. Dogmatiskā un spekulatīvā metode tika aizvietota ar jauna tipa domāšanu, kas bija radusies Vācijā. Jaunā teoloģijas pieeja ienāca Baltijas zemēs relatīvi maigā formā, kuru ietekmēja Erlangenes teoloģija un Hofmana uzskati.
Tas nozīmēja, ka Tartu koptā teoloģija joprojām bija lielā mērā saistīta ar luterisko ortodoksiju un baznīcisku teoloģiju, kaut arī luteriskā ortodoksija tās tīrākajā formā vairs nebija vadošais teoloģijas virziens Tartu 19. gs. otrajā pusē.
Gan Vilhelms Folks (Wilhelm Volck), kas darbojās Tartu no 1861. līdz 1898. gadam, gan Ferdinands Mīlavs (Ferdinand Mühlau), kas bija Tartu no 1870. līdz 1895. gadam, bija Erlangenes teoloģijas atbalstītāji. Folks bija semītu valodu profesors, Mīlavs – Jaunās Derības ekseģēzes profesors.
Viņu darbības rezultātā iepriekš dominējošā Dieva vārda inspirācijas ekseģētiskā paradigma, kuru mācīja Keils un Kurcs, tika nomainīta ar pestīšanas vēstures paradigmu.
Ādolfa Harnaka ietekme
Ciešā Tartu fakultātes saikne ar Vāciju, bija viens no iemesliem, kāpēc jaunā teoloģiskā domāšana 19. gs. beigās izplatījās arī Baltijas zemēs. Diskusija par Bībeles inspirāciju un raksturu kulminēja 80. gados. Kad Ādolfs Harnaks pauda savus kritiskos uzskatus par Apostolicum 1892. gadā, tad par to Eiropā tika daudz diskutēts.
Par spīti Harnaka un no 1858. līdz 1875. gadam universitātē strādājošā praktiskās teoloģijas docenta J. M. Lītkena (J. M. Lütkens) uzskatiem, kurus bija ietekmējusi Ričla teoloģijas izpratne, tomēr, kopumā ņemot, Tartu teoloģijas fakultātes vispārējā attieksme joprojām bija konservatīva un baznīciska līdz pat 19. gs. beigām.
90. gados Tartu universitātes teoloģijas fakultātei bija lielākais studentu skaits. 1810. gadā bija 38 teoloģijas studenti, 1825. gadā – 77 studenti un 1850. gadā – 84. 1875. gadā teoloģijas studentu skaits bija pieaudzis līdz 102, bet piecus gadus vēlāk tas jau bija 139.
Ja 1890. gadā studentu skaits bija 284, tad 1896. gadā 55 no tiem studijas pabeidza. Taču turpmāk studentu skaits strauji saruka, 1902. gadā Teoloģijas fakultātē bija tikai 135 studenti. Fakultātē mācības turpinājās vācu valodā. Kaut arī pārkrievošanas politika Krievijas impērijā kļuva arvien jūtamāka 19. gs. beigās, tomēr krievu valoda netika ieviesta kā mācību valoda. Krievu pareizticīgo baznīca atbalstīja valsts nacionālos centienus, bet tā neatbalstīja domu, ka būtu jālieto krievu valoda luteriskās teoloģijas un dogmas mācīšanā Krievijas impērijā.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Teoloģijas fakultātē pasniedzēji bija ekseģēti: Alfrēds Zēbergs, Aleksandrs fon Bulmincs, Oto Zēsemans, baznīcas vēsturnieks Johans Kvačala (profesors no 1893. līdz 1918. gadam) un modernās pozitīvistu teoloģijas pārstāvis, sistemātiķis Karls Girgersons u.c.
Praktisko teoloģiju mācīja profesors Ferdinands Heršelmans (no 1875. līdz 1900. gadam) un Vilhelms Bergmans (no 1901. gada). Pēc Bergmaņa šo priekšmetu mācīja Traugots Hāns (Traugott Hahn), kas bija teologs ar piētiskām ievirzēm. Fakultātes atmosfēra šajā laikā raksturojama kā teoloģisks plurālisms.
Liberālā teoloģija, kas radās Vācijā, arvien vairāk un vairāk sāka iesakņoties Baltijas zemēs, sākot no 90. gadiem. Pirmais apliecinājums tam gan nenāca no Tartu fakultātes profesoriem, bet gan no Kurzemes, kur mācītājs C. V. Feierabends (C. V. Feyerabend, 1849-1911) sāka ieviest A. Ričla un Ā. Harnaka mācību. Feierabends bija Kurzemes draudžu vikārs no 1893. līdz 1911. gadam, būdams šajā laikā arī Sēlpils iecirkņa prāvests.
Vācu teoloģiskās tendences, kas Vācijā kļuva arvien spēcīgākas, ieguva sev atbalstītājus arī Baltijas zemēs, kad Adolfa Harnaka pazīstamais darbs Das Wesen des Christentums tika publicēts 1900. gadā, Livonijas kristieši nelabprāt pieņēma Harnaka jauno kristīgās ticības interpretāciju.
Pastāvošo ticības skaidrojumu aizstāvēja, piemēram, Traugots Hāns (jr.) (Traugott Hahn), kas vēlāk kļuva par profesoru, tāpat Rīgas Sv. Pētera baznīcas vikārs (Oberpastor) Emils Kelbrants (Emil Kaehlbrandt) un Valmieras vikārs Jānis Neilands (Neulands).
Kad Harnaks nolasīja lekciju kursu 1911. gada septembrī Rīgā, tas kļuva par izšķirošu faktoru „jaunās teoloģijas” panākumiem Baltijas guberņu baznīcās. 1913. gada vasarā Harnaks lasīja lekcijas baltvācu akadēmiskajos vasaras kursos Dubultos. Šie apmeklējumi, bez šaubām, palielināja diskusiju intensitāti starp “veco” un “jauno” teoloģiju.
Harnaka garīgā un teoloģiskā ietekme uz Baltijas guberņu baznīcām bija ievērojama, taču tā garīdznieku vidū radīja arī domstarpības un šķelšanos. Teoloģiskā spriedze vēl vairāk pieauga līdz ar teoloģiski baznīciskajiem strīdiem Vācijā, kas atspoguļojās arī Baltijas zemēs no 1911. līdz 1913. gadam.
Cīņa attiecībā uz Apostolicum (Apustuļu ticības apliecību) bija ļoti spēcīga, īpaši Kurzemes guberņas baznīcās, kaut arī vairums luterāņu mācītāju Baltijas zemēs joprojām bija ortodoksi luterāņi un konservatīvas teoloģijas atbalstītāji. Tomēr praksē liberāļi ieguva arvien stingrākas pozīcijas baznīcā.
Vēsturiski kritiskās pētniecības rezultāti ieguva plašāku atbalstu arī Livonijā un Kurzemē 20. gs. pirmajā desmitgadē. Pētījumi, kas saistījās ar vēsturisko Jēzu un kas tika publicēti latviešu valodā, satricināja kristiešu tradicionālos uzskatus.
Labi pazīstamā francūža Ernesta Renāna (1823-1892) klasiskais darbs Vie de Jésus (Jēzus dzīve) tika publicēts latviski ne tikai vienu, bet veselas divas reizes (1906, un1907. gadā) Turpmākajos gados tika publicēti latviešu valodā arvien vairāk darbu par Jēzus dzīvi.
Teoloģiskie strīdi par Bībeli bija īpaši sīvi attiecībā uz Vecās Derības vērtību un nozīmi. Dažus liberālos vēsturiski kritiskās pētniecības secinājumus Livonijā ieviesa, piemēram, Andrievs Niedra un Maksimilians Stefanijs (Maximilian Stephany), kas minēts jau iepriekš. Stefanijs savus argumentus īpaši pamatoja uz vācu pētnieka Jūlija Velhauzena (Julius Wellhausen) darbu, tai skaitā par Pentateuha un „trīs Jesaju” avotu teoriju.
Tradicionālos kristietības uzskatus aizstāvēja, piemēram, konservatīvie mācītāji Jānis Ērmanis un Kārlis Beldavs. Beldavs labi pārzināja tā laika diskusiju par ekseģēzes problēmām, jo bija guvis labas sekmes (sehr gut, recht gut), studējot Veco Derību un ebreju valodu Tartu universitātē no 1888. gada līdz 1892.gadam.
Beldavu nepārliecināja J.Velhauzena pētījuma rezultāti, kā arī teorija „Bābele un Bībele”, ko 1902. gadā ieviesa Frīdrihs Deličins (Friedrich Delitzschin), pēc Beldava domām, bija nepamatota. Viņš atsaucās uz mēreniem vēsturiski kritiskiem Bībeles pētniekiem tādiem kā Rudolfs Kitels un Rostokas profesors Ernsts Zelins (Ernst Sellin). Uzskati, ko pauda Beldavs, skaidri izrietēja no pestīšanas vēstures skatījuma pozīcijām, kādas bija dominējošas Bībeles teoloģijā Tartu teoloģijas fakultātē 19. gs. beigās.
Tādu grāmatu publicēšana, kas skar Jēzus dzīves vēsturiskos aspektus un tāpat Vecās Derības jautājumus, liecina, ka Baltijas zemēs 20. gs. sākumā ir ienākuši citi, atšķirīgi priekšstati, ko radījuši jaunie ekseģētiskie pētījumi. Vienlaikus arī konservatīvie sāka savu aizstāvību, lai sargātu būtiskās kristietības dogmas jeb mācības.
Pirmie akadēmiskie latviešu teologi
Latvieši Tartu universitātes Teoloģijas fakultātē ir studējuši kopš 1808. gada, praktiski jau kopš šīs fakultātes atjaunošanas. 50. un 60. gados bijuši jau 12 latviešu studentu. No 1871. līdz 1875. gadam bija 13 latviešu teologu, bet no 1875. līdz 1880. gadam bija tikai 9. Kopsummā no 1802. līdz 1918. gadam Tartu universitātē teoloģiju studējuši 219 studenti un 160 no tiem studijas pabeiguši.
No visiem latviešiem, kas studējuši Tartu, 16 % bija teologi, teoloģija bija otrs iecienītākais studiju priekšmets. (Lielākā grupa bija medicīnas studenti – skaitā 478 jeb 36% no visiem latviešu studentiem.) Šie latviešu teoloģijas studenti tomēr obligāti nesaņēma aicinājumu mācītāja kalpošanai Kurzemes un Livonijas baznīcas draudzēs, jo šajās guberņās dominēja vācieši.
No 1905. gada tikai 35 latvieši pildīja mācītāja amatu Kurzemē un 50 kalpoja Livonijā. Daudzi darbojās kā mācītāji citur Krievijas impērijā vai arī mācīja skolās. Tartu universitāte pamatā bija baltvāciešu mācību iestāde līdz Pirmā pasaules kara beigām. Talantīgiem latviešu teologiem nebija iespējas izvirzīties akadēmiskā laukā. Tomēr 19. gadsimta 90. gados nobrieda ideja par nacionālu praktiskās teoloģijas profesūru.
Baznīcas vēstures profesors slovāks Johans Kvačala šai ziņā atbalstīja baltiešu intereses. Nacionālo profesoru jautājums latviešu un igauņu studijām praktiskajā teoloģijā atkal tika aktualizēts 20. gs. pirmās desmitgades vidū. Taču arī tad nodoms netika īstenots, kaut arī latviešu praktiskās teoloģijas profesora vietas kandidāti Kārlis Avots (1859-1939) un Kārlis Kundziņš (seniors,1851-1937) bija iemantojuši lielu atzinību.
Politiskās un sociālās izmaiņas, ko radīja Pirmais pasaules karš, deva 1916. un 1917. gadā beidzot iespēju īstenot sapni par baltiešu teoloģijas veidošanu. Nu ilgi lolotā ideja par nacionāliem praktiskās teoloģijas profesoriem kļuva par realitāti Tartu universitātē, pateicoties jaunajai valodas situācijai.
Vācu profesoriem (izņemot Traugott Hahn Jr.) ejot pensijā, profesoram Kvačalam radās izdevība izvirzīt ideju par nacionāliem profesoriem. Pats Kvačala pārstāvēja mazu nāciju, un kā tāds viņš spēja labāk saprast igauņu un latviešu studentus.
1916. gada 14. oktobrī jaunais teologs juniors Kārlis Kundziņš (1883-1967) tika ievēlēts par praktiskās teoloģijas docentu. Kundziņš, kas bija Smiltenes vikāra dēls, bija sacenties par šo amatu ar teoloģijas kandidātu Jāni Rezevski. Kad Kievijas valdība par profesoru bija nozīmējusi Sv. Pēterburgas draudzes vikāru Jāni Sanderu, par docentu kļuva Kundziņš. Tādējādi valdība nesekoja universitātes administrācijas interesēm.
Johans Kops (Johann Kõpp) kļuva par igauņu praktiskās teoloģijas profesoru. Vikārs Andrievs Niedra, kas tika pieminēts kā teologs ar vēsturiski kritisku ievirzi, arī tika nominēts kā kandidāts uz profesora vietu. Tomēr šeit Sandera un Kundziņa akadēmiskā karjera nebija gara. Sanders bija šajā amatā tikai īsu brīdi 1917. gadā.
Kundziņš vispirms bija Jaunās Derības ekseģēzes docents no 1916. līdz 1917. gadam, un tad pēc Sandera viņš mācīja praktisko teoloģiju no 1917. līdz 1918. gadam. 1917. gada beigās Tartu universitāte izlēma, ka vēl viens latviešu teologs Ludvigs Adamovičs ir jāgatavo akadēmiskai karjerai Vecās Derības ekseģēzē.
Kārlis Kundziņš (jr.) – uzlecoša teoloģijas “zvaigzne” Baltijas valstīs
Kad mēs domājam par latviešu teoloģijas attīstību, tai skaitā arī trimdā pēc 2. pasaules kara, Kārļa Kundziņa (jr.) nozīme bija īpaši liela. Kā students no 1903. līdz 1907. gadam viņš ļoti bija ietekmējies no sava reliģijas filozofijas pasniedzēja Karla Girgensona (Karl Girgensohn) un viņa Jaunās Derības ekseģēzes profesora Alfreda Zēberga (Alfred Seeberg).
Zēbergs viņam mācīja uz Bībeli raudzīties vēsturiski, uzsverot mutvārdu tradīcijas nozīmi Jaunās Derības tapšanā. Nozīmīga posms jaunā Kundziņa attīstībā bija pavadītais laiks Berlīnē 1906. gada vasaras semestrī. Šis periods Berlīnē bija kairos laiks, kas lielā mērā ietekmēja viņa personību un teoloģiju.
Kundziņš Berlīnē pavadīja gadu, pamatīgi iepazīdams vācu kultūru. Šis talantīgais jaunais cilvēks piedalījās tādu slavenu savu laikabiedru lekcijās, kādi bija Ādolfs Harnaks, Reinholds Zēbergs, tādi kritiskie ekseģēti kā Hermans Gunkels Hermans fon Zodens (Soden), kā arī filozofs Fr. Paulsens. Īpaši Harnaks bija atstājis paliekamu un nozīmīgu ietekmi uz jauno Kundziņu.
Šajā būtiskajā viņa attīstības laikā Kundziņš pieņēma liberālās teoloģijas pamatnostādnes. 20. gs. pirmās dekādes kultūrprotestantisms (Kulturprotestantismus) sniedza Kundziņam svaigas idejas un “iedvesmojošas vīzijas”, ko viņš pieņēma par visas savas dzīves garīgo pamatu.
Kundziņš vēlāk atcerēsies, ka Ādolfs Harnaks bija “lielākais spīdeklis” Berlīnes universitātē, uzsverot, ka Harnaka lekcijas bijušas varenas. Harnaka sniegtā reformācijas interpretācija bija atstājusi uz Kundziņu neizdzēšamu iespaidu. “Es esmu pārstāvējis viņa skaidrojumu par Lutera reformāciju visu savu dzīvi līdz pat vecumdienām”.
Vēlāk Kundziņa teoloģisko attīstību ietekmēja arī labi pazīstamais vācu reliģiju pētnieks Rūdolfs Otto. Kundziņš bija pazīstams kā Smiltenes vikāra dēls un sava tēva nostājas paudējs, bet sava laika teoloģisko domāšanu viņš bija pieņēmis bez jūtamas teoloģiskas vai reliģiskas krīzes.
Nav zināms nekas tāds, kas parādītu kādu būtisku teoloģisku vai jebkādu citu spriedzi starp tēvu un dēlu. Kundziņš seniors arī bijis atvērts pret liberālo teoloģiju (ričlianismu). Un Kundziņš juniors kļuva par nozīmīgu liberālās teoloģijas aizstāvi Baltijas valstīs.
Kārlis Kundziņš bija talantīgs teologs, kas savas studijas beidza 1908. gadā, un daudzi uz viņu lika lielas cerības. Viņa pētījuma nosaukums bija Die johanneischen Abschiedsreden, kas kļuva par viņa karjeras iesākumu, un vēlāk ļāva viņam vēl vairāk iedziļināties Jāņa evaņģēlijā.
Tomēr šajā laikā Tartu universitāte nepieņēma Kundziņu savu jauno pētnieku vidū. Jaunais latviešu teologs nevarēja turpināt savas gaitas šai baltvāciešu universitātē.
Pēc savas ordinācijas Kundziņš darbojās kā vikārs un reliģijas skolotājs vietējā pedagoģiskajā seminārā no 1908. līdz 1916. gadam. Savās reliģijas mācības stundās viņš izmantoja modernās teoloģijas jaunos virzienus.
Arī Kurzemes cīņās, kas skāra Apostolicum (Apustuļu ticības apliecību), Kundziņš atklāti pauda savu atbalstu modernajiem uzskatiem. Kā Adolfa Harnaka students viņš pārstāvēja uzskatu, ka rakstītais Apostolicum kā tāds atspoguļoja senatnes pasaules uzskatu.
“Vecās Tartu” idilliskā aina bija pagaisusi. Arvien intensīvākas teoloģiskas domstarpības norādīja uz dziļu krīzi un jauniem izaicinājumiem.
Jouko Talonen