Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

BRĪNUMU BRĪNUMS

07cruci

Kristus pie krutsa, Albrecht ALTDORFER, 1520, Szépmûvészeti Múzeum, Budapest, © Web Gallery of Art

Brīnumu Brīnums jeb pestīšanas mistērija

Lielu daļu no Kristus publiskās darbības aizņēma dažādi brīnumdarbi – slimo dziedināšana, mirušo augšāmcelšana, ūdens pārvēršana vīnā, vētras apklusināšana, staigāšana pa ūdens virsu un tamlīdzīgas darbības.

Tas viss šķiet ārkārtīgi neparasti un rada zināmas grūtības mūsu prātam.Tomēr, lai cik arī neticami mūsdienu cilvēkam šķistu Jēzus brīnumdarbi, pati Jēzus persona kā tāda, būdama neparasta un brīnumaina, daudzkārt pārsniedz visus Viņa brīnumdarbus.

Tādējādi Jēzū pilnībā piepildās pravieša Jesajas paredzējums: “Viņa vārds: ir Brīnums.” (Jes. 9:5) Mazajā Katehismā šis Brīnums ir izklāstīts šādi: “Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs.”

Šis īsais Svēto Rakstu mācības kopsavilkums liecina, ka Jēzū Kristū Dievs un cilvēks ir apvienojies vienā nedalāmā personā. Ne vienmēr mēs apzināmies, cik ārkārtīgi skandaloza šī mācība ir racionālajam cilvēka prātam.

Jau pats fakts, ka mūžīgais Dieva Vārds jeb trīsvienīgā Dieva otrā persona kļuva par cilvēku, rada visdažādākās grūtības. Ja jau ir tikai viens Dievs ar trim atšķirīgām, tomēr nekad citai no citas nenošķirtām personām, kā tad ir iespējams, ka tikai viena no šīm trim personām kļuva par cilvēku?

Uz šo jautājumu cilvēka prāts atbildēt nespēj un arī Svētie Raksti atbildi nesniedz. Tie vienkārši mums stāsta, ka tas notika. Tādējādi Tēvs un Gars abi ir Dievs, bet Dēls ir ne tikai Dievs, bet arī cilvēks. Tā kā Dieva Dēls ir patiess Dievs, tad mēs sakām, ka Dievs kļuva par cilvēku.

Tomēr, kļuvis par cilvēku, Viņš nepārstāja būt arī Dievs. Visu savu šīs zemes dzīvi, no ieņemšanas brīža līdz guldīšanai Arimatijas Jāzepa kapā, Viņš ir arī patiess Dievs. Savās Ziemassvētku dziesmās Luters nevar vien beigt apbrīnot bībelisko patiesību, ka silītē gulošais Bērniņš, kas Marijai jādzirda ar pienu, jākopj un jānēsā uz rokām, ir arī visvarenais Dievs.

Rakstu liecības šajā sakarībā ir skaidras. Pasludinādams Mesijas nākšanu, pravietis Jesaja runā ne tikai par Viņa piedzimšanu no Jaunavas, bet dara arī zināmu Viņa vārdu – Imanuēls jeb Dievs ar mums (Jes. 7:14). Pāris nodaļas tālāk Jesaja paziņo, ka šis Bērns, kas mums ir dzimis ir arī Varenais Dievs un Mūžīgais Tēvs (Jes. 9:6).

Savukārt pravietis Jeremija saka, ka no Dāvida cilts nākušais ķēniņš tiks saukts – “Tas Kungs mūsu taisnība” (Jer. 23:5,6). Līdzīgi arī eņģelis Gabriēls pasludina Marijai, ka Bērns, kuru tā dzemdēs tiks saukts par Dieva Dēlu (Lk.1: 35). Mēnesi pirms Jēzus dzimšanas Elizabete dēvē Mariju par Tā Kunga māti (Lk.1:43). Tiklīdz Viņš bija piedzimis, eņģelis ganiem pavēstīja, ka silītē gulošais Bērniņš ir Kristus Tas Kungs (Lk. 2:11).

Lūkas evaņģēlija sākumā 15 reizes ir minēts vārds Tas Kungs – kā sinonīms vārdam Jahve. Kad pēc šīm 15 reizēm, Lūkas evaņģēlija 95. pantā, mums tiek pavēstīts, ka Tas Kungs ir Kristus Bērns, tad nav šaubu, ka eņģelis runā par šā mazā un bezpalīdzīgā Bērniņa dievišķumu. Tādējādi kļūst saprotams, ko pravietis Jesaja vēlējās sacīt, apgalvodams, ka uz jaundzimušā, vēl staigāt nepratēja Bērna pleciem gulēs visas pasaules pārvalde (Jes. 9:6).

Šis Bērns ir mūžīgais Vārds, kas no mūžības ir kopā ar Tēvu un caur Viņu visas lietas ir radītas. Tādēļ šā Bērna māti Mariju, mēs ar pilnām tiesībām varam saukt par Dieva dzemdētāju vai Dieva māti. Lai gan cilvēka prātam ir grūti ticēt, ka kāds varētu piedzimt no jaunavas, tomēr cik gan daudzkārt lielāks brīnums ir tas, ka Dievam, kļūstot par cilvēku, Jaunava Marija ir dzemdējusi Dievu!

Daudz dabiskāka un pieņemamāka mums šķistu doma, ka nevis Dievs ir kļuvis par cilvēku, bet cilvēks ir kļuvis par Dievu. Vienalga, vai tas būtu noticis Jaunavas Marijas klēpī vai kaut kad vēlāk, bet – ka cilvēks Jēzus ir kļuvis par Dievu. Tas palīdzētu novērst cilvēka prātam skandalozo domu, ka Dievs ir cilvēks un cilvēks Jēzus ir Dievs, taču Svētie Raksti māca tieši to. Izrādīdams izbrīnu par sava mācekļa Filipa neizpratni, pats Jēzus saka: “Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ. 14: 9) Un romiešu karavīrs pie krusta apliecina to pašu: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” (Mk. 15:39)

Tā kā Jēzus ir Dievs un cilvēks, tad Viņam jābūt gan Dieva, gan cilvēka īpašībām. Tieši šī atziņa rada vislielākās grūtības cilvēka prātam, jo Raksti nemāca, ka Jēzus ir līdzīgs Dievam, bet gan – ka Viņš ir Dievs pilnā šā vārda nozīmē.

Kā Dievs: Viņš ir visvarens, visuzinātājs un visuresošs, mūžīgs, nemainīgs un bezgalīgs. Viņam pieder visas Dieva īpašības. Un tajā pašā laikā kā cilvēks: Viņš ir dzimis noteiktā laikā, ir vājš, ierobežots laikā un telpā un savās zināšanās, tas ir, Viņam piemīt visas cilvēkiem raksturīgās īpašības. Lielākā problēma te ir tā, ka Jēzus gan ar savām dievišķajām, gan cilvēciskajām īpašībām ir viena persona.

Kā Dievs Jēzus ir bezgalīgs un neierobežots, bet kā cilvēks galējs un ierobežots. Kā Dievs Jēzus ir pasaules radītājs, bet kā cilvēks, Viņš pats ir piedzimis no sievas. Tomēr ir tikai viens Jēzus, kas vienlakus ir gan radītājs, gan radība. Kā Dievs Viņš ir mūžīgs un var par sevi sacīt: “Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” (Jņ. 8:58)

Un tomēr, Viņš nenoliedz arī jūdu apgalvojumu, ka Viņš vēl nav pat 50 gadus vecs, un Bībele mums stāsta, ka 12 gadu vecumā Viņš bijis ieradies Jeruzālemes templī (Lk. 2:42, un savas Kristības brīdī Jēzus bijis 30 gadus vecs (Lk. 3:23). Tādējādi viena un tā pati persona ir gan dzimusi noteiktā laikā, gan tai nav sākuma vispār.

Viena un tā pati persona kā Dievs ir gars (Jņ. 4:24), un kā garam tai nav miesas un kaulu, ko atzīst arī pats Jēzus (Lk. 24:39), un tomēr šai pašai personai ir arī miesa un kauli, un viss pārējais, kas piemīt cilvēkam (Ebr. 2:14).

Mūsu prātam šādas domas šķiet neprātīgas. Kā gan viena un tā pati persona var būt gars un miesa, bezgalīga un galīga, visuzinātāja un ar ierobežotām, zināšanām utt.? Tādēļ jau kopš pastāv baznīca, cilvēki ir centušies šo problēmu atrisināt, atsakoties vai nu no Kristus dievišķības vai cilvēcības.

Tika izvirzīta arī doma, ka cilvēciskās īpašības attiecas tikai uz Kristus cilvēcisko dabu, bet dievišķās vienīgi uz dievišķo. Tādējādi, piemēram, būtu jāsaka, ka nevis Dievs, bet vienīgi cilvēks cieta, ka nevis Dievs tika krustā sists, bet tikai cilvēks utt.

Patiešām, Dievs nevar mirt, jo Viņš ir pati dzīvība un pati Viņa būtība izslēdz miršanas iespēju. Tādēļ mēs, no vienas puses, nekad nevarētu sacīt, ka mira pats Dievs vai Kristus dievišķā daba. Tomēr, no otras puses, Bībele saka, ka jūdi piesita krustā Godības Kungu (1. Kor. 2:8) un dzīvības Valdnieku (Ap.d. 3:15). Tādējādi vai nu mums ir jāsadala Dievcilvēks divās atsevišķās personās, vai arī tomēr jāsaka, ka mira pats Dievs.

Ja Viņš nebūtu bijis cilvēks, ja Viņam nebūtu bijusi dvēsele un miesa, Viņš nevarētu mirt. Ja Viņam nebūtu asiņu, Viņš nevarētu tās izliet par cilvēces grēkiem. Vēstulē ebrejiem mēs lasām, ka Dieva Dēls kļuva savienots ar cilvēka miesu un asinīm tieši tādēļ, lai varētu mirt par cilvēku grēkiem un atbrīvot tos no velna varas.

Šī vienība ir tik cieša, ka cilvēka Jēzus miesa un asinis vienlaikus ir arī Dieva miesa un asinis, lai gan mūsu prāts saka, ka tas nav iespējams – Dievam nevar būt miesa un asinis, tāpat kā aplis nevar būt četrstūrains vai četrstūris apaļš. Tomēr Bībele nepārprotami saka, ka Dievam ir asinis, ar kurām Viņš pats atpircis savu draudzi (Ap.d. 20:28). Tas, ka Dievs ir miris, ir tāds pats brīnums kā Viņa dzimšana, ciešanas un kļūšana par cilvēku.

Bez Dieva nāves, mums jāsastopas ar vēl kādu paradoksu, proti, mirdams pie krusta, Jēzus skaļā balsī sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Mk. 15: 34) Šie vārdi liecina, ka Dievs ne tikai kļuva par cilvēku, cieta un mira, izliedams savas asinis par pasaules grēkiem, bet arī atstāja pats sevi!

Pretēji saprāta iebildumiem, mums šai patiesībai jāpiekrīt ticībā, dievbijīgi pateicoties savam Radītājam, ka mūsu pestīšanas labā Viņš paveicis tādu ārkārtēju brīnumu, kā atstājis, pametis pats sevi. Mūsu saprāts te tūdaļ sacītu, ka tad jau Dievs ir ticis sadalīts, bet Raksti māca, ka Dievs ir atstājis pats sevi, bet tomēr palicis nedalīts un mūžīgi vienots. Mums atliek tam tikai ticēt vai arī sekot savam saprātam un kļūt par musulmaņiem, kā Luters ne vienu vien reizi izteicies šajā sakarībā.

Mēs esam spiesti vai nu panest pasaules racionālā prāta izsmieklu vai arī kļūt par ķeceriem. Tiem, kuri mums prasa atbildes, mums atliek tikai norādīt uz Ījaba grāmatas vārdiem: “Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks. Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedod nekādu atbildi?” (Īj. 33:12-13) Turpat tālāk Ījaba grāmatā atrodami arī paša Dieva vārdi, kurus tas adresē Ījabam, norādot, ka viņa cenšanās ar savu prātu izprast Dieva noslēpumus, līdzinās mēģinājumam ar makšķeres āķi izvilkt levitānu (Īj. 40:25).

“Tā kā Kristus Svētajos Rakstos tiek saukts par noslēpumu, pret kuru visi ķeceri satriec savas galvas,” tad ar šiem vārdiem Konkordijas Formula arī mudina kristiešus, “lai viņi necenstos vīzdegunīgi jaukties šādos noslēpumos ar savu saprašanu, bet gan līdz ar apustuļiem vienkārši ticētu, aizverot saprāta acis un sagūstot savu prātu paklausībā Kristum, saņemtu mierinājumu un arvien priecātos, ka mūsu miesa un asinis Kristū tik ļoti paaugstinātas pie Dieva godības un visvarenības labās rokas. Tā noteikti atradīsim pastāvīgu mierinājumu visās nelaimēs un paliksim droši pasargāti no kaitīgiem maldiem.”

Šajos jautājumos ticība vai nu noraida saprāta pretenzijas, vai arī kapitulē tā priekšā un iegūst no šīs pasaules tik pilnīgi nošķirtu Dievu, ka pestīšanai ir jāpaliek tikai un vienīgi paša cilvēka rūpei. Tomēr Svētie Raksti no pirmās līdz pēdējai lappusei māca, ka cilvēka glābšana no velna, elles un nāves nav viņa paša spēkos. To brīnumainā veidā ir paveicis pats Dievs, kļūstot par cilvēku, ciešot, mirstot, augšāmceļoties un Jēzus cilvēciskajā miesā atgriežoties Debesu godībā.

Ilārs Plūme

Leave a Reply