Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MUITNIEKS UN FARIZEJS

en07jul43a_barrett

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts. (Lk. 18: 9–14)

Dievs savā Vārdā mums ik pa brīdim atgādina, ka Viņa svētuma priekšā var pastāvēt un Viņa svēto dusmu bardzību var izturēt tikai pilnīgi un taisni cilvēki, kas ir nevainojami savā rīcībā un motīvos. Vai arī tādi, kurus Dievs pēc Savas labās gribas uzlūko par taisniem, tiem pieskaitīdams taisnību, kas piemīt Viņa svētajam un pilnīgajam Dēlam Jēzum Kristum. Izņemot Jēzu, pirmos nav sastapis ne Dievs, ne arī mēs, cilvēki. Tos, kas sevi par tādiem ir uzskatījuši, sauc par paštaisniem, kuru taisnība Dieva acīs nav vērta ne tik, cik melns aiz naga.

Otrie Dieva vārda izraisītā grēku nožēlā meklē un caur žēlastības līdzekļiem arī saņem grēku piedošanu. Tos Dievs sauc par attaisnotiem, un tie Viņa acīs ir Viņa bērni. Un tas ir Dieva, kura ceļi ir neizdibināmi un tiesas neizprotamas (Rom. 11:33), noslēpums, ka Viņš attaisno tos, kuri lūdz pēc Viņa visu pārklājošās žēlastības un kuriem nav aizbildinājuma par saviem grēkiem. Bet nosodījumu saņem tie, kuri paši jūtas lieli un garīgi savā reliģiozitātē.

Un tieši par to vēsta šis notikums ar farizeju un muitnieku. Abi šie cilvēki ir devušies uz rīta dievkalpojumu templī, kura laikā tika upurēts jērs par Israēla tautas grēkiem, lai tos nepieskaitītu tautai un tie nekrātos sodam un pazudināšanai. Un tur nostatu no pārējiem Dieva lūdzējiem stāv divi cilvēki – mūsu notikuma varoņi. Bet cik atšķirīgas ir viņu motivācijas šai atstatu stāvēšanai!

Pēc farizeja domām pat pieskaršanās šo citu apģērbam varētu viņu padarīt nešķīstu. Tāpēc ar reliģiska pārākuma apziņu viņš stāv atstatu no citiem viens pats ar augsti paceltu galvu un lūdz, vismaz pats viņš domā, ka tā ir lūgšana. Pēc jūdu paražas viņš lūdz skaļā balsī.

Un pat šai “lūgšanas” tekstā farizejs demonstrē savu attieksmi pret šiem, viņaprāt, nožēlojamiem citiem, pārvērzdams to par mazu moralizējošu sprediķīti tiem, kuriem tas varētu noderēt – potenciālajiem laupītājiem, ļaundariem un laulības pārkāpējiem vai šim muitniekam, kas nez kāpēc vispār šeit ir ielaists iekšā.

Un tad seko nožēlojamākais – viņš, lai apliecinātu savu taisnību, norāda uz saviem desmitās tiesas maksājumiem un savu gavēšanu jeb badošanos. Itin kā Dieva taisnību varētu nopirkt par saujas diļļu vai kaudzes dārzeņu ziedošanu, vai vēdera kurkstēšanu.

Parasti dievbijīga jūda lūgšanā izskanēja pateicība par Dieva žēlīgajām dāvanām lūdzējam un lūgums pēc palīdzības. Bet farizejs savu lūgšanu padara par karikatūru, jo savas paštaisnības dēļ ir kļuvis par garīgu ģeķi.

Kādā mūsu dzīves posmā liela daļa no mums ir arī bijuši līdzīgi viņam savā ģeķībā, un mums ir jāpiesargās, lai atkal mēs nekļūtu tādi. Jo mūsu vecajā dabā mīt lielisks farizeja modelis – mēs taču nedarām lielus un smagus grēkus! Bet cilvēks Dieva nosodījumu saņem tāpēc, ka viņš ir grēcinieks, un ne tāpēc, ka viņš ir pastrādājis lielu un mazu pārkāpumu daudzumu.

Kāpēc tas tā un ko mums darīt?

Mums atbild muitnieks savā lūgšanā. Ievērosim, ka arī viņš stāv atsevišķi no pārējiem Dieva lūdzējiem, bet viņa motīvs ir cits. Viņš ir nodevu ievācējs, kas sadarbojas ar ienīsto Romas varu, tāpēc jūdu sabiedrībā muitnieks ir sinonīms vārdam grēcinieks. Muitnieks saprot, ka sava stāvokļa dēļ viņam nepienākas nekāda labvēlība Dieva un sabiedrības acīs. Viņa dabiskajai taisnībai te nav nekādas nozīmes, pat ja viņš savā dzīvē un darbā būtu krietns cilvēks.

Muitnieks to apzinās, un tāpēc bez kāda reliģioza teatrālisma viņš ir sagumis savas vainas un kauna dēļ, un viņa sajūtas demonstrē žesti – sitieni ar dūri pa krūtīm, kas jūdu vīram ir galēja izmisuma izpausme. Bet viņš negrib būt pazudināts, kaut arī apzinās, ka pats par sevi nav un nevar būt taisns. Bet savās sirds sāpēs un izmisumā viņš var saukt uz vienīgo, kas var darīt taisnu: uz taisno, bet žēlsirdīgo Dievu, uzlūkojot upurjēru, kas Dieva priekšā top upurēts tempļa dievkalpojumā. Viņš atsaucas uz šā upura sniegto garīgo dāvanu – grēku atlaišanu, kas tiek dāvāta Israēlam, pie kura viņš pieder.

Jaunās Derības oriģinālvalodā ir skaidra norāde, ka Viņš lūdz Dievu pēc upura dēļ dāvātās žēlastības. Un tieši tāpēc viņš top attaisnots – viņš, kurš apzinās savu grēku un nederīgumu, kuram nav paļāvības uz esošiem vai neesošiem “labajiem darbiem”, bet kurš no sirds ilgojas, lai dramatiskais Dieva jēra no grēkiem atpērkošais upuris, nāktu arī viņam un tieši viņam par labu.

Jo attaisnots top tas, kas apzinās, ka tāds ir vienīgi Dieva žēlastības dēļ, bez kādiem saviem nopelniem. Bet tas, kurš gribēja sev pieskaitīt nopelnus, nesaņem attaisnošanu, jo vienkārši nevienam cilvēkam, izņemot Kristu, nav šādu nopelnu.

Mēs esam attaisnoti Dieva tiesā, jo bez savu nopelnu atzīšanas, saucam uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku un kas ir vienīgais upuris un iemesls, kāpēc Dievs uzlūko mūs labvēlīgi un pieņem par savējiem. Bet paštaisnais neatkarīgi no tā, vai viņš par saviem nopelniem uzskata kādus reliģiskus sasniegumus vai neizdarītus rupjus grēkus, Dieva tiesā saņem nosodījumu līdz ar neatgriezīgiem grēciniekiem.

Tātad, pirmkārt, taisnība un attaisnošana ir tikai un vienīgi Dieva dāvana, kas tiek sniegta tiem grēciniekiem grēkus izpērkošā Kristus upura dēļ, kuri nāk pie Dieva ar grēku atzīšanu, grēksūdzi un pilnīgu apzināšanos par savu nespēju sasniegt taisnību pašu spēkiem.

Otrkārt, grēkus izpirkušais Kristus upuris nevar tikt attiecināts uz nevienu paštaisno, jo tāds noliedz šā upura nepieciešamību pēc būtības. Tāds cilvēks Dieva tiesu sagaida bez Aizstāvja ar visu savu netaisno grēku nastu.

Treškārt, lūgšana un dievkalpošana Dievam ir pieņemama Kristus upura dēļ, pazemībā un pateicībā, kā tas arī ir patiesā kristīgā draudzē.
Tā, lūk, Jēzus stāsta šo notikumu par farizeju un muitnieku, lai cilvēka paštaisnību, kas Dieva acīs ir ģeķība, noraidītu un aizstātu ar Dieva piešķirto taisnību, kam Viņa krusta upura dēļ ir debesu vērtība un tās saņēmējam mūžīga dzīvība. Āmen.

Leave a Reply