Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KRĀT MANTU, VAI NEKRĀT?

2joseph

Jāzepa stāsts, Lorenzo GHIBERTI, 1452, Baptistry, Florence, © Web Gallery of Art

Ko tad lai mēs sakām par Kristus skaidriem aizliegumiem krāt mantu? Te gan jāpiebilst, ka arī Viņam pašam bija naudas līdzekļi – jo Jūda bija naudas maka un naudas turētājs (Jņ. 12:6). Bet kādēļ tad Viņš to aizliedz, un kāpēc Viņš saka, ka tiem nav jāņem līdzi ne maks, ne soma, ne apavi? (Lk. 10:4)

Atbilde: Mēs jau pietiekami bieži līdz šim esam sacījuši, ka šai sprediķī Kristus dod norādījumus kristietim, un šeit ir skaidri jānošķir vienā personā – kristietis un šīs pasaules cilvēks, kristieša persona un laicīgā persona. Jo kristietis pēc savas būtības nesaucas vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, kungs vai kalps, firsts vai imperators, zemnieks vai pilsētnieks, vai kas cits, kas attiecas uz šīs pasaules piederību. Tam šai ziņā nav savas “personas” vai maskas, un tam nav jāpieder vai jāzina nekas no šīs pasaules, bet viņš ir apmierināts ar savu bagātību Debesīs. Kas rūpīgi neizšķir šīs lietas, bet līdzinās sofistiem un fanātiķiem, visu sajaucot un putrojot, tas nevar pareizi saprast neko no šeit sacītā.

Protams, firsts var būt kristīgs cilvēks, taču viņš nevalda kā kristietis. Tiktāl, cik viņš valda, viņš nesaucas “kristietis”, bet “firsts”. Kā cilvēks viņš patiešām ir kristietis, bet viņa amats un valdīšana nav tas pats, kas viņa kristietība.

Kā kristietis viņš saskaņā ar Evaņģēliju ir mācījies nevienam nekaitēt, ne sodīt, ne atriebt, bet piedot ikvienam, sadzīvot un samierināties ar kaitējumu un ikvienu nodarītu netaisnību. Tāds, es teiktu, ir kristieša pienākums. Taču tā nebūtu laba valdīšana, ja šādi jūs mācītu rīkoties firstam viņa amatā.

Tu redzi, ka ikviens stāvoklis vai amats ir pareizi jāizšķir viens no otra. Un tomēr tie abi ir apvienoti vienā personā, un tie, tā sakot, ir pretrunīgi. Vienā un tajā pašā laikā, cilvēkam ir jāpacieš viss un nav jāpacieš nekas. Taču tas notiek tādā veidā, ka abas šīs lietas tiek nošķirtas atkarībā no amata.

Tas ir tā, kā ir sacīts iepriekš. Ja tas attiecas uz mani kā kristieti, tad man tas ir jāpacieš. Bet, ja tas attiecas uz mani kā laicīgu personu (piemēram, firstu) – tās nav attiecības starp mani un Dievu, bet starp mani un starp manu zemi, tautu, kurai man pavēlēts kalpot un to aizsargāt ar zobenu, kas likts manās rokās – tad mans pienākums ir nevis paciest ļaunu, bet tieši otrādi.

Tādējādi katrs cilvēks ir kā divas personas: kristīgā persona, kurai nav pienākumu ne pret vienu, kā tikai Dievu; otra ir laicīgā persona, kurai ir pienākumi pret līdzcilvēkiem. Šai dzīvē mums jābūt īpašās attiecībās vienam ar otru.

Piemēram, vīram un ģimenes galvai ar savu sievu un bērniem. Kaut arī viņš ir kristietis, tas nenozīmē, ka viņam ir jāpacieš tas, ka ģimenes locekļi saceļ jezgu un rada mājās nepatikšanas. Viņam ir jāpretojas aplamībām un tās jāsoda, lai visi uzvestos kā nākas.

Ja reiz jūs esat pareizi izpratuši šo atšķirību, tad Kristus mācība ir viegli saprotama. Jo šeit un visos Savos sprediķos Viņš nerunā par to, kā laicīgam cilvēkam ir jāstrādā un jādzīvo, bet par to, kā pareizi ir jādzīvo Dieva priekšā kā kristietim, kā tādam, kam nav jāraizējas par pasauli, bet jāvirza visas savas domas tikai un vienīgi uz nākamo dzīvi.

Komentējot šo tekstu, es mācu: Manai personai, ko sauc par kristieti, nav jāuztraucas par naudu un tā jāuzkrāj, bet jāatdod sava sirds vienīgi Dievam. Tomēr ārēji es drīkstu un varu lietot laicīgus labumus sev pašam un citu cilvēku vajadzībām.

Attiecībā uz savu laicīgo personu es drīkstu un man vajag uzkrāt naudu un mantu – taču ne par daudz, lai es nekļūtu alkatīgs rezgalis, kas meklē tikai savu labumu un nekad nav apmierināts. Laicīgam cilvēkam ir nepieciešama nauda, labība savas zemes un savu cilvēku apgādāšanai.

Ja būtu iespējams saimniekot, kā to darīja Jāzeps Ēģiptē (1. Moz. 47:14), piepildot visas klētis un krātuves ar pārtiku, pārvaldot savu zemi tā, lai visas vajadzības būtu apmierinātas, un uzkrājumi izmantoti, lai palīdzētu cilvēkiem, dot aizdevumus un dāvanas, kad nepieciešams, – tā patiešām būtu liela balva un kristīga attieksme pret laicīgiem labumiem.

Luters

Leave a Reply