“Savā sirdī lepnie ir aplaupīti un guļ savā miegā; visiem drošsirdīgajiem ļaudīm pagura rokas.” (Ps. 76:6) Kad laiks pienāca mirt bagātajiem resnvēderiem, kas bija kalpojuši Mamonam, tad viņu rokas izrādījās tukšas.
Tas patiešām ir briesmīgi, ka cilvēki, kas visu savu dzīvi ir kalpojuši Mamonam, kaitējuši un darījuši ļaunu daudziem citiem viņa (Mamona) dēļ un nicinājuši Dieva vārdu, vairs nespēj viņu izmantot vajadzīgajā brīdī.
Tad beidzot, pirmo reizi atveras viņu acis. Viņi ierauga citu pasauli un klaiņo apkārt, taustīdamies pēc krājumiem, ko tie glabājuši. Bet viņi neko neatrod, un viņu nāve ir kaunpilna un tukša. Savā satraukumā un bailēs viņi aizmirst par visu, ko ir krājuši, un arī Debesīs viņi neko neatrod.
Ar viņiem notiek tas, ko stāsta Kristus Lūkas evaņģēlijā 12:16–21. Reiz kādam bagātam vīram bija liela un varena raža, tā ka viņš izlēma nojaukt savus šķūņus un uzcelt lielākus. Viņš cerēja uz labām dienām un sacīja: “Mana dārgā dvēsele, tagad tev ir lieli krājumi uz daudziem gadiem. Ēd, dzer un esi priecīga.”
Redziet, tā ir zemnieka dziesma, ko dzied visi alkatīgie vēderi. Bet kas notiek tālāk? “Muļķi! Šai naktī tev tava dvēsele tiks atņemta; un viss, ko tu esi sakrājis, kam gan tas tiks?” Tā viņš pazaudēja īsteno bagātību, turklāt viņam bija jāšķiras no visiem īpašumiem, ko Viņš bija uzkrājis, un šī šķiršanās bija tik nožēlojama, ka viņš pat nezināja, kas to iegūs. Tāds ir pasaules liktenis.
Luters