Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

LUTERA PEDAGOĢIJA II

martin_luther_1

Lutera pedagoģiskie uzskati katehismu priekšvārdos

Lutera mērķis, rakstot katehismus, pirmkārt, bija uzlabot zināšanu līmeni kristīgās mācības pamatos Saksijas draudzēs un, otrkārt, saglabāt skaidro Evaņģēlija mācību nākamajām paaudzēm nākotnē.

Runājot mūsdienu pedagoģijas terminoloģijā – Luters gribēja audzināt un mācīt cilvēkus, jo pedagoģija ir zinātne par audzināšanu, un „pedagoģisks” ir tāds, kas ir saistīts ar pedagoģiju, mācīšanu (skolotāja darbībai bagātinot skolēna mācīšanos) un audzināšanu (kas plašākā nozīmē ir jaunās paaudzes gatavošana dzīvei sava laika un tuvākās nākotnes apstākļos). No tā izriet, ka katehismi ir saistīti ar pedagoģiju, mācīšanu un audzināšanu.

Uzmanīgi lasot katehismu ievadus, mēģināsim atbildēt uz četriem jautājumiem, kurus aptver mācīšanas jēdziens: kam jāmāca, kas jāmāca, kāpēc jāmāca, kā jāmāca?

Kam jāmāca

Saistībā ar pirmo jautājumu, katehismos Mārtiņš Luters sniedz skaidras liecības par to, kam vēlas mācīt viņš un kam jāmāca mācītājiem un skolotājiem, kas viņa katehismus lietos.

Mazā katehisma priekšvārdā Luters norāda, ka mācāmie ir „vienkāršais cilvēks,” kurš „nezina pilnīgi neko no kristīgās mācības” un „daudzi mācītāji,” kas „gandrīz nav spējīgi mācīt”. Un Lielā katehisma priekšvārdā (1529 un 1530) norāda, ka tas ir domāts „visiem kristiešiem, it sevišķi mācītājiem un sludinātājiem”, 1529. gada priekšvārdā arī vēl „..bērniem un vientiesīgiem ļaudīm”.

Ja mērķauditorija būtu tikai 16. gadsimta trīsdesmito gadu mācītāji, bērni, kristieši un visi pārējie, tad tā jau būtu pietiekami liela auditorija, turklāt ļoti dažāda. Pēc šāda uzskaitījuma būtu jāsāk šaubīties, vai autors tiešām ir pārliecināts, ka viņa mācīšana būs efektīva, optimāla un rezultatīva. Vai tiešām viņš ir uzlūkojis cilvēku ar viņa individuālajām īpašībām? Saglabājas intriga. Kas sekos tālāk? Proti, kas tiks mācīts?

Kas jāmāca

Līdzko autors atklāj, kas jāmāca, tūlīt paplašinās arī mērķauditorija. Proti, jāmāca katehisms, kas ir „mācība bērniem, kura noteikti jāzina katram kristietim. To, kas šo mācību nezina, nevar uzskatīt par kristieti un tam nedrīkst ļaut piedalīties sakramentos”. Tātad auditorija ir visi kristieši. Visi kristieši nav 16. gadsimta vācu zemju iedzīvotāji, bet tie dzīvo visos laikos un atšķirīgās vietās. Tātad arī mēs – es, tu un visi pārējie ticīgie.

Bet kur tad paliek cilvēka individuālās īpašības? Vai arī tās īpašības, kas visiem būtu kopīgas?

Pirmkārt, tā varētu būt nezināšana.

Bet, precizējot to, kas jāmāca, izrādās, ka tas ir, „ko pats Dievs, mācīdams no pasaules sākuma līdz pat tās galam, nav spējis iemācīt un ko mācījušies visi pravieši un svētie, kuri tomēr vēl arvien paliek tikai mācekļi”. Jo šis katehisms ir tāds: „Jo ilgāk ar katehismu darbojas, jo mazāk to zina un jo vairāk vēl jāmācās.”

Tas liek secināt, ka nezināšana nebūt nav galvenais, kas vieno visu mērķauditoriju, jo katehismu nemaz nevar tā pa īstam iemācīties (tādā izpratnē, ka, reiz iemācoties, to var nolikt malā). To var vienīgi iegaumēt no galvas, kas ir tikai sākums. Luters uzver, ka katehisms ir jāmācās, jāmāca un pēc tā jādzīvo visu mūžu.

Tātad – kas jāmāca? Jāmāca ir katehisms, kas ir dekaloga, Apustuļu ticības apliecības, lūgšanas Mūsu Tēvs un mācības par sakramentiem pamatteksti ar vienkāršiem, īsiem un kodolīgiem izskaidrojumiem.

Kāpēc jāmāca

Kā jau autors minēja – katehisms ir „jāzina katram kristietim.” Tādēļ arī tas jāmāca.
Bet tas ir jāmāca arī daudzu citu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, to liek „nožēlojamais un dziļais posts”. Te Luters runā par 16. gadsimtā veiktām draudžu vizitācijām. Arī mums nāktos secināt to pašu, ja šobrīd tiktu veiktas tādas vizitācijas. Visur būtu diezgan daudz pagānu.

Otrkārt, lai mācītāji būtu savu uzdevumu augstumos.

Treškārt, lai ļaudis mācītu dzīvot saskaņā ar baušļiem.

Ceturtkārt, lai cilvēki neizmantotu nelietīgi evaņģēlisko brīvību, to pārprotot.

Piektkārt, lai cilvēki apzinātos sakramentu nozīmi un nepieciešamību.

Sestkārt, tādēļ, ka katehismu nekad nevar iemācīties tik labi, cik gribētos.

Septītkārt, tādēļ, ka „lasīšanā, pārrunās un pārdomās Svētais Gars ir klātesošs un dod arvien vairāk gaismas un svētapceres, tā ka mācība kļūst tīkamāka un saprotamāka”.

Astotkārt, „ja cilvēks darbojas ar Dieva vārdu, par to runā un to pārdomā, tas ir lielākais palīgs pret velnu, pasauli un visām ļaunām domām”.

Visbeidzot, tāds ir Dieva bauslis, kas „pavēl domāt par Viņa vārdiem gan sēžot, gan esot ceļā, gan ejot gulēt, mostoties, gan tos kā zīmi pie rokas piesienot, vienmēr acu priekšā paturot”.

Galu galā autors secina: „Man nepietiktu ne laika, ne papīra, ja es gribētu minēt visu, ko Dieva vārds dara, un visus tā augļus.”

Ņemot vērā Lutera minētos pamudinājumus uz katehisma mācīšanu un mācīšanos, nākas secināt, ka, ja jau viņš liek mācīties tādēļ, lai iemantotu minētās lietas, tad minēto lietu cilvēkam trūkst. Cilvēks ir dziļā postā, ir nolaidīgs un slinks, egoistisks, visu pārprot un nav pašpietiekams. Cilvēkam bez Dieva vārda trūkst kaut kā būtiska, ko viņš nevar saņemt nekur citur, kā vien no Dieva vārda, kura apcerē ir klāt Svētais Gars.

Un tā kļūst saprotams, kas ir tas vienojošais visai mērķauditorijai – gan veciem, gan jauniem, gan apķērīgiem, gan vientiesīgiem, gan bagātiem, gan nabagiem. Viņus visus vieno nepieciešamība pastāvīgi darboties ar Dieva vārdu, lai novērstu postu. Jā! Lai novērstu postu, ko Dieva vārds, nevis autors, atklāj.

Vienīgi Jēzus Kristus „mani pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un velna varas, ne ar zeltu vai sudrabu, bet ar Savām svētajām, dārgajām asinīm un ar Savām nepelnītajām ciešanām un miršanu.” Tieši grēks ir tas, ko cilvēks pats nevar pārvarēt saviem spēkiem, un tas vieno visus cilvēkus. Un tie, kas to neatzīst, nevar saukties par kristiešiem.

Kā jāmāca

Vienkāršo mācību vajag mācīt pakāpeniski. Tā ir divkārša pretimnākšana māceklim. Autors ir reducējis instrukcijas līdz galējai vienkāršībai attiecībā uz saturu un mācīšanas metodi. To viņš dara tādēļ, ka apzinās auditorijas inteliģences līmeni. Ar viņiem ir jāsāk no nulles „īsā, mazā, vienkāršā formā”.

Mācīšanai jānotiek pakāpeniski. Proti, jālieto nevis deduktīvā metode, bet induktīvā, kā to simts gadu vēlāk arī īsi formulēja pedagoģijas zinātnes tēvs Jans Amoss Komēnijs: „No vieglākā uz grūtāko.” vai, Lutera vārdiem sakot: „Mēs arvien cenšamies katehismu izskaidrot jauniešiem ne augstā, grūti saprotamā veidā, bet īsi un vienkārši, lai bez piepūles tas „ielītu galvā” un paliktu atmiņā.”

Skolotājs pakāpeniski var izvērst katehismu. Piemēram, par Ticības apliecību Luters norāda, ka „mācītiem un kaut cik lietpratīgiem ļaudīm visus trīs artikulus var plaši apskatīt un iedalīt tik daļās, cik tajos ir vārdu. Taču mazajiem skolēniem pietiek iemācīt visnepieciešamāko”.

Pakāpeniski audzēkņi jāvirza arī tālāk par katehismu. „Šīs arī būtu piecas kristīgās mācības daļas, kuras mums vienmēr jāmāca un jāprasa, lai tās zinātu no galvas vārdu pa vārdam. Nedrīkst paļauties uz to, ka jaunieši, paturot prātā dzirdēto, mācīsies tikai no sprediķa. Kad šīs daļas ir labi apgūtas, tad, lai zināšanas nostiprinātu, var pievērsties psalmiem vai kādai pēc tiem veidotai dziesmai, tā ievadot jauniešus Rakstos un dienu pēc dienas virzoties arvien tālāk.”

Gvido Ozoliņš

Leave a Reply