Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ROKPELNIS: DZEJA

Rokpelnis2

Rokpelnis Jānis. Dzeja. – [R: Atēna, 2004.] – 629. lpp.

Jautājums par to, vai dzejas grāmatas vispār var komentēt, protams, paliek atklāts. Tāpat arī jautājums, vai par dzejnieku var ticami pateikt ko vairāk vai vienkārši ko citu, nekā viņš pats to ir pateicis savā dzejā. Tomēr pastāv tāda lieta kā grāmatu apskati, un grāmatas formu ieņēmušas dzejas līdz ar to kaut vai formāli prasās aprakstāmas.

Par grāmatu var teikt tikai to labāko. Tā skaisti ierakstās tajā tradīcijā, ko “Atēna” savulaik izvēlējās par savu moto: “Grāmatas, pie kurām atgriezties.” Ja nu principiāli vajadzētu atrast kaut ko, kam piesieties, tad to varētu izteikt ar Jāņa Rokpeļņa paša ņurdienu: “Tā grāmata jau ir domāta miljonāriem.”

Nu, lēta tā, protams, nav. Bet bagātību jau rēķina ne tikai skanošajā. Es gribētu ticēt, ka tas, kurš, poētiski sakot, ir sirdī miljonārs jeb ar zināmu garīgā kapitāla uzkrājumu, pie vajadzības atļausies gan šo, gan citas grāmatas. Mazas tirāžas ir mazas tautas liktenis, un tas nozīmē dārgas grāmatas. Tur nu neko nevar darīt – puksti vai nepuksti.

Par grāmatu tas faktiski arī būtu viss. Kaut kā man nezināmi vajadzētu tuvoties tās saturam – Rokpeļņa dzejai. Pat vēl trakāk – viņam pašam, jo ne jau tā no zila gaisa “Atēna” ņēma un izdeva Jāņa Rokpeļņa dzejas antoloģiju.

Tas faktiski ir viņa līdzšinējā darba tvērums apmēram 40 gadu periodā, un tas, vai ziniet, ir gana ilgs laiks, lai ar cilvēku varētu notikt sazin kas. Vai tāds apkopojošs tvērums maz ir iespējams? Kā īss un pilnīgs formulējums laikam gan ne, tāpēc arī visi tie antoloģijas lappušu simti. Bet vai tas kopumā kaut ko paskaidro? Laikam gan arī nē.

Ko tad es te ņemos, un kāpēc vispār izdot grāmatu, kas neko nepaskaidro? To jūs man neprasiet, bet grāmata, kopums, antoloģija, arī Rokpelnis pats tiešām nepaskaidro neko. Tie, piedodiet, ir tukši vārdi. Pilni ar jēgu vai tās noģidumu ir tikai atsevišķie dzejoļi katrs par sevi, jā, tieši katrs par sevi.

Un es domāju, ar ko pēc būtības atšķiras garainis, kas veicina vārīšanos, no kodīgiem dūmiem? Tie abi ir ēteriskas substances, tie abi ir robeža, kaut kam konkrētam kļūstot par kaut ko netveramu. Tas, ka aiz viena paliks zupa, bet aiz otra – smogs, ir tikai formālas dabas jautājums.

Velni un eņģeļi, kaut ar visai atšķirīgu likteni, pēc būtības kalpo vienam un tam pašam Dievam. Māksla ir tā, kas mums to atklāj, un dzeja ir māksla. Es vienmēr esmu brīnījies: kur ir dzeja? Rīmēs? Vārdos? Varbūt teksta jēgā? Vai zemtekstā? Vai starp rindiņām? Droši vien, ka tur visur un ne tikai tur. Droši vien ir kaut kas kopīgs garainim, dūmiem, dzejai un it visam – visi stāsti ir par kaut ko vienu.

Ar ko bohēmiskais Rokpelnis atšķiras no kristīgā Rokpeļņa? To jūs man neprasiet. Nē, var jau, var zinātājs atšķirt viņa rakstīto apmēram kopš 80. gadu beigām no iepriekšējā, jo tur parādās jauni tēli, citas nokrāsas, izjūtas, viņa doma zināmā mērā ir tikusi “kristīta”, bet dzeju tas nekādi neietekmē. Tā stāv pāri un skan cauri šim cilvēkam, un man ir ārkārtīga bauda to klausīties. Neatkarīgi no gadaskaitļa zem pantiņa.

*
ne acu liecinieks ne ausu
ne asins liecinieks bet gan
es paceļu no zemes kausu
ko atstājis kāds miris gans
tas aitu zvaniņš kam es klausu
un nevis aitu stulbumam

Leave a Reply