Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

PRAKTISKĀ MAĢIJA

jk rowling

Ieskats Harija Potera fenomenā

Apzinos, ka, izvēloties šādu tematu un atklādams savu attieksmi, esmu nostājies uz slidena ceļa, jo kaislības ap burvju puisēnu Hariju, proti, ap Džoannas Ketlīnas Roulingas (Joanne Kathleen Rowling) grāmatām par viņu, virmo uz nebēdu. Varētu pat teikt, ka neitrālo, vienaldzīgo, malā stāvētāju Harija cīņā ar Paši-Zināt-Ko (ļauno burvi Voldemortu) nav.

Par šo cīņu ir divi radikāli uzskati. Pirmajos ierakumos sēž tie, kas sauc: “Tūlīt pat pārtraukt šo bezdievīgo, zaimojošo, bērnu prātus musinošo karu!” Viņu cīņas galvenais ierocis ir Bībele, sevišķi Dieva lāsti, kas Vecās Derības laikā tika izteikti Israēlam par iespējamo vai aktuālo nodošanos okultismam. No otrajiem ierakumiem skan kaujas sauciens kultūras un saprāta vārdā: “Lai uzvar labais un patiesais!”

Tur sēdošie un Harija/Paši-Zināt-Kā cīņu vērojošie arī piesauc Bībeli, bet ne tik kareivīgi, aicinot bļāvējus no pretējā grāvja kaut vai izlasīt grāmatu, kuru tie nolād (liels vairums no viņiem to nav lasījuši), kā arī vērīgāk paanalizēt, vai viņi cīņas karstumā kaut ko nav sajaukuši. Proti, varbūt visi viņu neapšaubāmi autoritatīvie Rakstu citāti uz nabaga Hariju nemaz neattiecas?

Arī es domāju, ka neattiecas vis. Bībeli es, protams, vērtēju visnotaļ augstu, tomēr ar vislabāko gribu es nespēju tur teiktos aizliegumus un lāstus buršanai un cita veida okultismam tiešā veidā attiecināt uz Dž. K. Roulingas grāmatās lasāmo. Šo viedokli šajā rakstā tad nu arī centīšos izklāstīt.

Problēma

Grāmatu un nu jau arī filmu sērijas par Hariju Poteru klupšanas akmens kristīgajā sabiedrības daļā ir tas, ka faktiski visu grāmatas saturu iezīmē maģija – tās mācīšanās un praktizēšana.

Ņemot vērā stingro attieksmi pret okultajām praksēm, kas nepārprotami ir pausta Svētajos Rakstos, ja arī ne sevišķi liela, tad katrā ziņā skaļa kristiešu daļa nolād Harija Potera fenomenu kā tādu. Viņi saka, ka buršana ir buršana, un joki ar to ir mazi, tāpēc labāk tādas lietas ir ignorēt, nekādi neveicināt, bet tādas sērgas gadījumā, par kādu ir izvērsusies Potera popularitāte, to arī apkarot.

Tiešām, autore dzīvi burvju skolā Cūkkārpā, ko apmeklē Harijs ar draugiem, pasniedz ļoti pievilcīgi, un lasītājs – jauns vai vecs – arī pret maģiju, kas tajā tiek mācīta, neapšaubāmi kļūst pielaidīgāks. Jautājums tikai ir – kas tā par maģiju? Vai tā ir tā pati, ko nolād Bībele?

Baltā vai melnā?

Jūs droši vien esat dzirdējuši ētiski tonētus spriedumus par to, ka mēdz būt dažādi meli: melni un balti. Pēdējie no tiem esot tādi, kas neizpauž patiesību, lai ar to nenodarītu lielāku ļaunumu par pašiem meliem. Šī ir samērā sarežģīta ētiska problēma, piemēram, vai ārstam ir jāsaka visa patiesība pacientam uz nāves gultas?

Lai to risinātu, ir radies dalījums “baltajos” un “melnajos” melos, lai gan ar to jautājums pats par sevi nebūt nav atrisināts, un tādu melu baltums un melnums ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma. Līdzīgi ir arī ar maģiju. Par melno tā kā būtu skaidrs, bet ar to “balto” gan nav tik vienkārši. Domāju, ka lasītājiem nav sveša paša vai kāda tuvinieka pieredze, viesojoties pie kāda no mūsu zemē plaši pārstāvētās pūšļotāju un zīlnieku cunftes pārstāvjiem.

Tādos gadījumos (ja vispār tāds jautājums rodas) cilvēki parasti taisnojas, ka tas jau ir domāts uz labu, ka tā ir tāda kā baltā maģija. Es gan sliecos domāt, ka lielākajā vairumā tas viss ir šarlatānisms, bet par “sausā atlikuma” baltumu vai melnumu šeit tiešām neņemos spriest. Katrā ziņā tas viss ir ļoti aizdomīgi un neskaidri, ko arī izsaka vārds “okults”, tātad – apslēpts, un no tādām lietām tiešām labāk ir turēties pa gabalu.

Atgriežoties pie tēmas, ar atvieglojumu jāsaka, ka Roulingas grāmatu un Harija Potera burvju pasaules sakarā tādam aizdomīgumam nav iemesla. Potera pasaules maģija nav ne balta, ne melna – tā ir citāda. Tur gan figurē jēdziens “tumšās zintis”, pret kurām cīnīties tiek apmācīti jaunie burvji (tātad – it kā “baltie”), tomēr tas viss Dž. K. Roulingas grāmatās pēc būtības ir pilnīgi atšķirīgs no vispārpieņemtā uzskata par maģiju.

Divas pasaules

Pirmām kārtām ir jāņem vērā, ka Dž. K. Roulinga savos romānos ir radījusi divas paralēlas pasaules. Proti, burvju dzīve un pasaule ir paralēla mums pazīstamajai. Tās gan zināmā mērā pārklājas kā arī ir vizuāli līdzīgas, tomēr tajās valda atšķirīgas likumsakarības.

Tā, piemēram, uz burvju skolu Cūkkārpu var nokļūt ar Cūkkārpas ekspresi – vilcienu, kas atiet no pavisam normālas Londonas stacijas, tikai no mazliet kreisa perona – no 9 ¾ perona, uz kura nokļūst, ieejot no sarkaniem ķieģeļiem mūrētā balsta stabā starp 9. un 10. peronu. Burvji (ne bez pūlēm) mūsu jeb vientiešu pasaulē cenšas ne ar ko neatšķirties – ģērbties tāpat, uzvesties tāpat.

Viņiem vientiešu klātbūtnē bez sevišķas vajadzības ir aizliegts burties – katru tādu gadījumu izskata modrā Burvestību ministrija. Savukārt bērniem (kuru emocionālā un garīgā labklājība esot Harija Potera pretinieku galvenais cīņas iemesls) līdz pilngadības sasniegšanai vispār ir stingri aizliegts burties ārpus Cūkkārpas skolas teritorijas (par to draud izslēgšana no skolas un pat cietumsods), kur tas savukārt notiek skolotāju uzraudzībā.

Tātad, visa šī jezga lielā mērā mūs nemaz neskar – tā notiek citur, izdomātā pasaulē. Protams, robeža starp iztēli un realitāti reizēm – sevišķi bērniem – mēdz būt diezgan izplūdusi, tomēr Roulingas kundzi tās plūdināšanā diez vai varētu vainot.

Drīzāk gan pretēji – visi tie burvestību aizliegumi un to stingrā reglamentācija noteiktiem (labiem) nolūkiem un noteiktā teritorijā (burvju pasaulē), kā arī stingrie vecuma ierobežojumi un sodi par buršanas reglamentu pārkāpumiem arī gados jaunu lasītāju vedina domāt, ka burvju pasaule beidzas līdz ar grāmatas aizvēršanu un tiešā veidā neattiecas uz viņa ikdienas dzīvi.

Harija Potera pasaules maģiskums ir piederīgs tikai šai īpašajai, faktiski izdomātajai pasaulei, un tie Roulingas grāmatu varoņi, kuriem lasītājs tiek vedināts simpatizēt, nekādā ziņā nemudina uz jebkādu maģijas lietošanu mums pazīstamajā pasaulē.

Viena kārtība

Džoannas Roulingas radītajās divās pasaulēs gan ir viena kārtība. Proti, nav tā, ka, izejot cauri masīvajam ķieģeļu balstam uz 9 ¾ perona, grāmatas personāži nonāktu tiešākā saskarē ar kādiem dabas vai pārdabiskiem spēkiem, kur spētu tos tiešāk ietekmēt un vadīt. Kā jau teicu, Roulingas burvju pasaules maģiskums ir pilnīgi citādāks no mums pierastās maģijas izpratnes, jo tā vienkārši ir pasaule, kurā vēlamais piepildās “kā uz burvju mājienu”. Nekādas metafizikas, nekādas maģijas šā vārda okultajā, slēpti tumšajā nozīmē.

Faktiski visas Dž. K. Roulingas varoņiem pieejamās burvestības ir ļoti skaidras un saprotamas – tajās nav nekā pēc būtības noslēpumaina, okulta. Izsakāmie buramvārdi parasti ir latīņu valodā, piemēram, ļoti praktiskais “Accio!” Latviešu valodā tas ļoti veiksmīgi un asprātīgi ir tulkots kā “Šurpum!” Tātad, ar to var piedabūt sev klāt vajadzīgos priekšmetus no attāluma.

Bet esiet uzmanīgi – neprecīzi vai pavirši veikta šī burvestība var jums uzraut virsū kaut ko smagu! Es pats to esmu izmēģinājis pie saviem bērniem. Proti, ja uz mammas izmisīgo lūgšanos nākt pusdienās viņi nereaģē, atliek man tikai nosaukties “Šurpum!”, un viņi, jautri smiedamies, ir klāt. Vārdu sakot, tiešām darbojas.

Cits noderīgs latīnisms ir “Lumos!” Latviešu variantā tas skan: “Spīžo!” Ar to burvis liek sava zižļa galam iekvēloties un apgaismot apkārtni. Šo es neesmu mēģinājis, jo esmu vientiesis, pie burvja zižļa man netikt, turklāt šajā perona 9 ¾ staba pusē buršanās, kā jau teicu, ir stingri aizliegta. “Šurpum!” droši vien ir bijis tikai izņēmums, kas apstiprina likumu.

Turklāt ir jāņem vērā, ka burvjiem – nabadziņiem – nav tādu vienkāršu un praktisku lietu kā kabatas bateriju, tālruņu, radio, normālu automašīnu, veļasmašīnu un tamlīdzīgi, tāpēc viņiem savā pasaulē ir vajadzīgas visas tās prasmes – lai dzīvotu tikpat normālu dzīvi kā mēs ar savām prasmēm un to radītajiem rīkiem.

Nu kāpēc tev, cilvēk, sperties uz kādu apšaubāmu Londonas šķērsielu putekļainā ūķī pirkt zizli (tas turklāt var izrādīties viltots) un tad vēl praktizēties “Spīžo!” burvestībā (katra burvestība ir rūpīgi jāmācās – tas nav mehānisks “fokus – pokus”), ja var vienkārši lielveikalā nopirkt kabatas bateriju? Ne velti Burvestību ministrijas klerks Artūrs Vīzlijs tik ārkārtīgi jūsmo par mūsu, vientiešu, asprātīgajiem izgudrojumiem. Nu ja, bet nabaga burvīšiem jau tādi labumi liegti… Protiet nu novērtēt, vientiešu bērni, ko jums spēj dot tradicionālā fizika un ķīmija!

Dž. K. Roulingas grāmatas ir pilnas ar dažnedažādām ļoti asprātīgu burvestību, maģisku parādību un tikpat maģisku dzīvnieku un augu aprakstiem, kas lasīšanu padara ārkārtīgi sulīgu, aizraujošu un vēstījuma varoņus – tuvus un mīļus. Un no tā nav jābaidās, jo tas nenozīmē okultisma piejaucēšanu un trivializēšanu.

Roulingas burvju pasaulē pēc būtības valda tā pati kārtība, kas mūsu pasaulē, un burvestības tajā nenotiek, pateicoties kaut kādu augstāku dabas vai pārdabisku spēku klātbūtnei, bet gan tikai kā vēlmju piepildījums, kuras mēs esam pamanījušies piepildīt ar saviem “vientiešu” izgudrojumiem. Burvjiem tas ir liegts, jo viņu pasaulē gluži vienkārši ir nedaudz atšķirīga fizika un ķīmija, bet – tā noteikti nav okulta metafizika un alķīmija.

Starp citu, cienītie racionālie, visu saprotošie vientieši: man tā arī neviens nav spējis paskaidrot, kas ir mums tik pierasta lieta kā elektrība – lauks vai matērija? Nezinot atbildi uz šo jautājumu un faktiski atstājot tumsā jautājumu par elektrības būtību, tas mums neliedz no tās iegūt gaismu un ko tik vēl ne, mūsdienās faktiski visu savu izdzīvošanu liekot uz varenās kārts – elektrības. Vai tā būtu praktiskā maģija?

Cits pamācošs gadījums ir no kāda man tuva cilvēka pieredzes, kurš nesen iegādājās jaunu, modernu datoru. Šis pēdējā modeļa dators nesaderēja ar iepriekš lietoto programmatūru, tāpēc to nācās vest uz “dresūru”. Vaicāts par radušās problēmas dabu un tās iespējamo risināšanu, atklātības brīdī datorspeciālists izteica negaidītu atzīšanos: “Es zinu kas tehniski ir par vainu, kas ir jādara un kāds būt tā iznākums, bet es jums teikšu skaidri un gaiši: manā izpratnē dators pēc būtības ir spainis pilns ar naglām, kas, pieslēgts pie strāvas, nezin kāpēc darbojas.”

Ne velti ir radies arī joks par programmētājiem, kas brauc mašīnā, un pēkšņi tai noslāpst motors. Šoferim to neizdodas iedarbināt. Tad visi vienojas, ka aizvērs un atkal atvērs logus (windows) un mēģinās vēlreiz. Nu, īsti šamaņi! Droši vien būsit dzirdējuši arī par to, ka, ilgi nosēdējis pie datora, viens otrs ir mēģinājis pacelt no grīdas tur nokritušu sviestmaizi ar komandu Ctrl+Z. Un tas, starp citu, nav joks, bet patiess novērojums. Varētu pasmieties un teikt, lai pamēģina “Šurpum!” (tam gan ir vajadzīgs zizlis), bet vispār joki gan ir mazi – mūsu dzīve ir pārpilna ar daudz vairāk apburošām un prātu pakļaujošām lietām nekā grāmatas par Poteru, bet vai tāpēc mēs teiksim, ka datori un internets ir no velna?

Praktiskā maģija

Liekot šim rakstam virsrakstu „Praktiskā maģija”, es gribēju pateikt to, ka Potera un viņa draugu lietotās burvestības nav nekas cits kā praktisks, pragmatisks risinājums dažādām dzīves situācijām. Un viss. Tur nav nekādas maģijas šā vārda reliģiskajā, noteiktas pasaules ainas nozīmē. Roulinga nekādi nepamato savas burvju pasaules ontoloģiju jeb tās radošos sākumus – vai aiz tiem stāv Dievs, dievi, gari, Baltais Tēvs vai Debesu Māte.

Tas tā vienkārši ir, un viss. Tas, ko mēs parasti saprotam ar vārdu “maģija” un ko nolād Bībele, ir mēģinājums sazināties ar garu pasauli vai kādiem tās galvenajiem pārstāvjiem, kas ir varenāki par cilvēku, un likt tiem darboties savu nodomu īstenošanai. Proti, Dievs nolād neticību, vēršanos pēc palīdzības, kas ir augstāka par mirstīgu cilvēku, bet atšķirīga no Dieva.

Tas var būt izdomājums, fikcija, šarlatānisms, suģestija, bet tikpat labi tā tiešām var būt kāda dēmoniskā, no Dieva atkritušās radības pirmspēku daļa. Neatkarīgi no tādas maģijas patiesuma vai maldīguma, “melnuma” vai “baltuma” Dievs nolād to kā neticību un neuzticību Viņam.

Potera gadījumā, kā jau esmu šeit daudzkārt norādījis, nekādas transcendentas, metafiziskas, reliģiskas maģijas nav. Ir tikai praktiskas vajadzības un to piepildīšana saskaņā ar attiecīgās pasaules pilnīgi dabiskajiem likumiem. Katrā ziņā es teiktu, ka Roulingas grāmatās pedagoģija un psiholoģija ir nesalīdzināmi vairāk par reliģiju.

Pati Dž. K. Roulinga ir kristiete un piederīga Skotijas prezbiterāņu baznīcai, un rakstīt vai darīt jebko pret kristietību nudien nav bijis viņas nodoms. Gluži pretēji – viņu literatūras kritiķi un komentētāji ir nodēvējuši par piederīgu Inklings grupai (angl. – “nojausma, nojauta”), kuru savulaik veidoja ar Oksfordas universitāti saistītie kristīgie literāti, no kuriem pazīstamākie ir Klaivs Steiplzs Luiss un Džons Ronalds Rūels Tolkīns. (Cerams, ka tie nav sveši arī “LL” lasītājiem.) Pati Roulina ir teikusi, ka viņu ļoti ir ietekmējis tieši K. S. Luisa kristīgais skatījums uz literatūru un filozofiju.

Arī burvju pasaules neapšaubāmi oriģinālais un sulīgām, krāšņām detaļām bagātais iekārtojums tomēr atgādina mūsu pašu “kristīgo” pasauli. Piemēram, Cūkkārpas audzēkņiem brīvlaiks ir Ziemassvētkos, kad tie dodas uz mājām tos svinēt kopā ar ģimenēm. Kārtīgai burvju valstībai svētkiem piemērotāks noteikti būtu veļu laiks kaut kad ap Visu svēto dienu vai Valpurģu nakts, bet ne – Potera grāmatās parādās tieši mums tik pazīstamā vecā, labā Ziemassvētku sajūta.

Varētu vēl daudz runāt par dažādo Roulingas grāmatās lietoto vārdu, tēlu un principu saknēm kristīgajā tradīcijā un kultūrā, tomēr šā raksta specifikas dēļ paliksim pie “burvīgākiem” jautājumiem. Proti, Roulingas grāmatās sastopamo maģijas ainu raksturošanai un izvērtējumam es analizēšu divas ļoti spilgtas, raksturīgas burvestības: “Riddickulus” un “Expecto patronum”.

Maģiskām būtnēm pārbagātajā burvju pasaulē ir sastopami arī bubuļi, un jūs jau zināt, kas ir bubulis – tas var būt jebkas, ar ko vien izdodas iebiedēt mērķauditoriju. Roulingas radītās burvju pasaules bubuļi arī ir tieši tādi – tādi paši kā mūsējie.

Tiem pašiem it kā nav formas, katrā ziņā mums par to nekas nav zināms, jo tiklīdz cilvēks ierauga bubuli, tas jau ir pārvērties par attiecīgā cilvēka lielāko šausmu projekciju. Kas ir bubulis, kas stindzina prātu un kājas padara mīkstas? Katram no mums tas ir kaut kas cits. Lūk, un šāds draņķis izlien cilvēkam acu priekšā skaidrā dienas laikā, un – diena ir pagalam. Vai tā nav pazīstama situācija?

Mēs, pieaugušie, tādus bubuļus mēģinām apspiest, neskatīties uz tiem, vai sliktākajā gadījumā varam atrunāties, ka šodien “nav garastāvokļa” un tamlīdzīgi, bet bieži vien pie mūsu sīkajām, dzīvi sagandējošajām nebūšanām ir vainīgs kaut kas tāds, kam mēs vienkārši “netiekam pāri”. Vārdu sakot, bubulis.

Sevišķi skaidri bubuļa fenomens ir novērojams pie bērniem, kuri savā bērnišķībā ir tiešāki, jā – godīgāki, un viņiem atšķirībā no mums nav dažādu smalki izstrādātu shēmu, kā sadzīvot ar savu bubuli. Cūkkārpā stundās, kas veltītas bubuļa neitralizēšanai, bērniem māca “Riddickulus” jeb, latviski sakot, “Ķiķikulus” burvestību. Jūs jau atpazīstat, ka šis vārds ir saistīts ar ķiķināšanos. Vārdu sakot, šajā gadījumā Cūkkārpas bērniem tiek mācīta vecā patiesība, ka ļaunais un varenākais par tevi ir jāpadara smieklīgs – tad tas zaudē savu pārspēku.

Tā, piemēram, Harija kursabiedram Nevilam Lēniņam bubulis vienmēr parādījās nīstā profesora Strupa veidolā. Un var jau viņu saprast: vai gan mums pašiem viena vai otra skolas diena savulaik nepārvērtās par murgu tikai tāpēc, ka bija gaidāma stunda pie TĀ skolotāja? Lūk, bubulis/Strups draudīgi nopietns un nicinājuma pilns tuvojas Nevilam, tūlīt, tūlīt viņš uzrunās zēnu, nabags dreb bailēs… Bet tad

Nevils sakopo visas savas iztēles spējas un ar mokām izspiež: “Ķiķikulus!” – “Strups sagrīļojās; viņam mugurā parādījās gara, mežģīnēm apradināta kleita, bet galvā – gāzelīgi augsta cepure ar kožu saēstu maitas putnu. Uz rokas mikstūru profesoram tagad šūpojās milzīga tumši sarkana soma.” (Roulinga Dž. K. Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis. – [R: Jumava, 2001.] – 137. lpp.) Nevils bija no visa spēka mēģinājis profesoru Strupu iedomāties vecmāmiņas ērmīgajās drānās, un, lūk, tas bija palīdzējis – komiskais stindzinošās bailes bija pārvērtis par izsmieklu.

Ne velti, piemēram, Luters ir saucis velnu par “skābo garu”, kuram nepatīk smiekli un joki, jo tie atvieglo sirdi. Bubulis šajā ziņā ir īsts velna kalps un elles izdzimums, lai kādā veidā tas arī nestātos ceļā mums un mūsu bērniem. Profesora Vilksona vadībā, mācoties aizsardzību pret tumšajām zintīm, ne vien Harijam un viņa draugiem, bet arī lieliem un maziem lasītājiem tiek sniegts ļoti vērtīgs padoms, kā ar to tikt galā.

Cits uzskatāms Roulingas “maģijas” piemērs ir burvestība “Expecto patronum”, kas latviešu valodā ir tulkota kā “Sauces aizstāvum”. Tātad, tā ir burvestība, kas vajadzīgā brīdī, kad briesmas ir lielākas par apdraudētā cilvēka spēkiem, izsauc tam Aizstāvi, kas cīnās viņa vai viņas vietā. Harija bubulis un arī patiesais bieds ir atprātotāji – rēgaini radījumi, kuru klātbūtnē cilvēku pārņem ledains, prātu paralizējošs aukstums un kuri cilvēkam atņem dzīvības spēku un prieku, atstājot vien izmisumu un beidzot novedot apātiskā, letarģiskā stāvoklī. A

tprātotāji, piemēram, apsargā drausmīgo Azkabanas cietumu, iedarbodamies uz ieslodzītajiem un tādējādi tos saistīdami šajā vietā briesmīgās psihiskās ciešanās un bez kādām pretestības spējām. Mūsu, vientiešu, valodā to droši vien varētu saukt par galējas depresijas stāvokli, kad vairs nav spēka pat izdarīt pašnāvību. Interesants ir fakts: jo cilvēks pieredzējis vairāk ciešanu un sāpju savā dzīvē, jo lielāka ir atprātotāju ietekme uz viņu, savukārt, jo cilvēks ir ciniskāks un nežēlīgāks, jo lielākas ir viņa pretestības spējas.

Mācīdams Harijam lietot “Sauces aizstāvum” burvestību pret atprātotājiem, profesors Vilksons saka: “Aizstāvis ir kā pozitīvs lādiņš, tas apkopo sevī visu to, ko atprātotājs no cilvēka izsūc, – cerības, laimi, vēlēšanos dzīvot – turklāt tas atšķirībā no parasta cilvēka neizjūt izmisumu, tāpēc atprātotāji Aizstāvim neko nespēj padarīt.” (“..Azkabanas gūsteknis”, 237. lpp.) Harija aizstāvis izrādās briedis. To mēs varam droši skaidrot kā viņa bojā gājušos vecākus, jo Harija tēvs Džeimss Poters savulaik tika saukts par Žuburu dēļ savas zvēru maga spējas pārvērsties par briedi. Arī Džeimsa paša Aizstāvis kādreiz bija briedis. (Starp citu, viens no Kristus simboliem viduslaikos.)

Ne bez grūtībām iemācītā burvestība izrādīsies izšķirīga ārpus Cūkkārpas drošajām sienām (Tur Sauces aizstāvum Harijam tika mācīta tikai ar bubuļu starpniecību.), kad pavisam reālā situācijā Harijs sastapsies ar Tumsas kungu Voldemortu. Briedis jeb viņa vecāki, kurus Voldemorts savulaik bija nogalinājis (tas ir, atmiņas par viņiem, viņu savulaik teiktās aizlūgšanas par zēnu, viņu nemirstīgā vecāku mīlestība vai kas – es nezinu), uz Harija „Sauces aizstāvum” steigsies viņam palīgā un viņu izglābs.

Iespējams, ka šis ir viscēlākais no Roulingas grāmatās un arī jebkurā citā literatūrā rodamajiem motīviem – cilvēka pārpersoniskā saikne ar viņa identitātes saknēm un pīlāriem viņu dara neuzvaramu brīžos, kad personisko ciešanu kauss plūst pāri malām, kad miesas vadzim būtu jālūst.

Līdzīgi piemēri, kas nāk prātā, ir mirušo armijas izšķirīgā palīdzība cīņā pret Mordoras karapulku Dž. R. R. Tolkīna romānā un pēc tā motīviem uzņemtajā P. Džeksona filmā “Gredzenu pavēlnieks. Karaļa atgriešanās”. Vai arī Odiseja mīlestība pret Itaku un Penelopi visdažādākajos pārbaudījumos. Arī pirmkristiešu mīlestība uz savu Kungu, dziedot psalmus Kolizeja arēnā, kad no tā pazemes labirintiem viņiem virsū brāzās izbadināti lauvas.

Un mūsu visu Kunga vārdi pie krusta, ar kuriem Viņš uzvarēja nāves bailes un arī Savus slepkavas: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko viņi dara.” “Sauces aizstāvum” galējās konsekvencēs ir ceturtā baušļa – “tev būs savu tēvu un savu māti godāt” – izvērsums.

Protams, aizstāvot Roulingu un Hariju, ir jāuzmanās, lai nepateiktu kaut ko lieku, jo tā tomēr ir un paliek vienīgi literatūra – lai gan ļoti laba, nevis kāds kanonizējams, dievišķs teksts visiem dzīves gadījumiem. Tomēr, pārlasot visu šeit iepriekš teikto, es nedomāju, ka tur pēc būtības būtu pateikts kas lieks. Tiešām, burvīgas grāmatas.

Tālis Osis

One Response to PRAKTISKĀ MAĢIJA

  1. Skolnieciņš Reply

    07/22/2017 at 21:57

    Un tagad sākas mana jeb Skolnieciņa filozofija. Un es tagad aprunāšu šo citātiņu “Proti, Dievs nolād neticību, vēršanos pēc palīdzības, kas ir augstāka par mirstīgu cilvēku, bet atšķirīga no Dieva.”, jo šeit rodas mazaas/lielas teoloģiskas pretrunas. Kā pozitīvs tēls var lādēties? Ja pozitīvs tēls lādējas tad viņš vairs nav pozitīvs. Un kālab tad to čali pielūgt? Un vel tik kategorisks un agresīvs. Nesaprotu Jahhves loģiku. Īsts egregors-plantātors. Un vel teksts “Dievs nolād”, tad Jūsu Jahve nodarbojas ar melno maģiju. Tas nozīmē, ka tā ir milzīga liekulība priekš šāda arhetipa. Kur jēga? Un vel pasaules duālisms. Duāla pasaule mani tracina. Manuprāt, pasaule ir smilšu kaste un mēs esam daļēji kāda rotaļlietas, kas spēj domāt, bet vajadzības gadijumā tiek parautas aiz vajadzīgajiem striķīšiem. Bučas,Skolnieciņš ©Skolnieciņš 1999-bezgalība 🙁

Leave a Reply