Apustulis Pēteris un evaņģēlists Jānis, Luca SIGNORELLI, 1482, Basilica of Santa Casa, Loreto, © Web Gallery of Art
Israēla politiski reliģiskās vadības, Sinedrija, reakcija uz Kristus agrīnās draudzes liecībām un darbiem bija – brīdinājumi un piedraudējumi. Tās bija pirmās kristiešu vajāšanas, kas tika vērstas pret baznīcu kopš Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Par to nav ko brīnīties, jo tur, kur pietrūkst argumentācijas, kā pēdējais līdzeklis tiek izmantots spēks un vara.
Kā rīkosies apustuļi?
Jautājums nemaz nav tik vienkāršs. Pētera un Jāņa nostāja mums it kā būtu zināma. Tomēr, kāda attieksme pret izteiktajiem draudiem un brīdinājumiem būs pārējiem apustuļiem? Kam viņi piesliesies: vai Pētera un Jāņa dedzīgajai ticības pārliecībai vai Sinedrija izteiktajiem draudiem? Tas arī šoreiz būs mūsu pārdomu objekts.
Aizgājuši no Sinedrija, apustuļi atgriezās pie draudzes un atstāstīja brāļiem visu notikušo. Tā kā visi pārējie mācekļi zināja, ka Sinedrijs Pēteri un Jāni bija apcietinājis, lai viņus nopratinātu, viņi visi arī zināja par augstās garīdzniecības un saduķeju nelabvēlīgo attieksmi pret Kristus mācekļiem, tāpēc bija sanākuši vienkopus, lai izlūgtos no Dieva drošību saviem brāļiem.
Šķiet, ka Pēteris un Jānis pēc to atbrīvošanas atrada pārējo draudzi nodevušos šajās lūgšanās. Izdzirdējuši visu no brāļiem, kas ar Pēteri un Jāni bija noticis Sinedrijā, mācekļi „vienprātīgi lūdza Dievu” (Ap. d. 4:24). To arī varētu uzskatīt par pirmo mācekļu reakciju pret jūdu augstās garīdzniecības un augstdzimušo laju draudiem.
Tātad tā bija lūgšana. Tas nozīmē, ka aizstāvību un palīdzību pret vajāšanām pirmie kristieši meklēja Dievā. Kāda tad bija viņu lūgšana? Vai arī – ko mēs lūgtu situācijā, kad draudētu briesmas, nonāktu grūtībās, izmisumā vai māktu bailes? Ko mēs darītu tad, kad mums draudētu reālas vajāšanas ticības dēļ?
Ja šādas situācijas neesam piedzīvojuši, tad uz tādiem jautājumiem mums atbildēt ir grūti. Pat ja arī esam piedzīvojuši, tomēr katrs nākamais pārbaudījums var ieviest korekcijas mūsu ticības izturībā. Kā rīkojās pirmie mācekļi? Apustuļu darbu grāmata mums sniedz atbildi uz šo jautājumu.
Mācekļu lūgšanās mēs varam saskatīt trīs lietas. Pirmkārt, tā bija atziņa, ka Dievs ir neatkarīgs. Otrkārt, Dieva nodoms ir tāds, ka ticīgie sastapsies ar pretestību pret Dieva Svaidīto. Un, treškārt, šo iemeslu dēļ viņi lūdz Dievu, lai Viņš dāvā viņiem drosmi sludināt par Dieva svaidīto Jēzu Kristu. Mācekļi saskatīja tādu pašu pasaules attieksmi pret viņiem, kāda bija pret pašu Jēzu Kristu un arī Dāvidu. Šāda lūgšana nav nekas neparasts. Atsaukšanās uz Dieva radošo spēku ir atrodama daudzās vietās Vecajā Derībā (2. Moz. 20:11; Neh. 9:6; Ps. 146:6; Jes. 42:5; sal. ar Ap. d. 14:15; 17:24)
Atsauce uz 2. psalmu (Ap. d. 4:25) sniedz mums vairākas svarīgas liecības. Pirmkārt, jau to, ka Dievs ir Svēto Rakstu autors, ka Raksti ir Svētā Gara iedvesti. Otrkārt, lai pasludinātu savu gribu, Dievs rīkojas caur cilvēkiem kā instrumentiem (sal. ar 2. Tim. 3:16; 2. Pēt. 1:21). Mācekļi šā 2. psalma pravietojumu ieraudzīja īstenojamies Jēzū Kristū.
Savukārt Dāvida atsaukšanās uz pagāniem, tautām, ķēniņiem, valdniekiem tiek attiecināta uz romiešiem, israēliešiem, Hērodu un Ponciju Pilātu. Tomēr aiz cilvēku rīcības un viņu motīviem mācekļi saskatīja Dieva vareno roku, Viņa gribas lēmumu. Tā īstenosies, kaut arī visi pasaules spēki apvienotos pret Dieva izredzēto Jēzu Kristu. Tādējādi Jēzus ciešanās, kā arī israēliešu naidīgajai attieksmei pret Evaņģēlija sludināšanu, ticīgie saskatīja Rakstu liecību īstenošanos.
Šī kristiešu lūgšana mūs māca vēl kaut ko ļoti nozīmīgu, kas raksturo to, kāda ir kristīgā draudze. Savā lūgšanā viņi vērsās pie Dieva pēc vēl lielākas žēlastības, lai liecinātu par Jēzu Kristu, jo Sinedrija rīcībā viņi pamanīja nopietnus draudus. Var jautāt: ja jau Sinedrija brīdinājumos viņi tiešām manīja šos draudus, tad kāpēc mācekļi nelūdza, lai Dieva dusmas nāktu pār Sinedrija locekļiem?
Tā vietā viņi lūdza drosmi apliecināt Dieva vārdu pat draudu priekšā, lai notiktu brīnumi un dziedināšanas. Taču neskaidrības šeit nav, kristieši ir Kristus liecinieki šeit virs zemes (Ap. d. 1:8). Tāpēc viss, kas viņiem ir vajadzīgs, ir tikai tas, lai viņi varētu īstenot uzticēto misiju. Drosmi sludināt, apliecināt Dieva vārdu mācekļi neuzskatīja kā pašu par sevi saprotamu lietu, ko Dievam vajadzētu viņiem automātiski piešķirt.
Viņi drīzāk lūdza pēc Dieva žēlastības, lai viņiem būtu šī drosme. Tāpat viņi atzina, ka tas ir Dievs pats, nevis viņi, kas veic šo garīgo darbu. Lūgšanas arī nebūt nenozīmē izvairīšanos no atbildības. Drīzāk uz to jāraugās kā uz mūsu atbildi Dieva spējai īstenot uzticēto misiju. Patiesā lūgšana drīzāk iedrošina mūs uz šo kalpošanu un garīgo cīņu. Tādējādi šīs pārdomas palīdz mums noskaidrot, kādām būtu jābūt mūsu personiskajām lūgšanām.
Atbilde uz lūgšanu
Turpmākais atkal mums sniedz liecību par kādu brīnumainu notikumu. Kad mācekļi bija beiguši lūgt, tā vieta, kur viņi atradās, nodrebēja. Vai tā bija zemestrīce vai kādas citas vibrācijas, tas šeit nav īpaši uzsvērts. Salīdzinot, piemēram, ar Mateja evaņģēliju 28:2, kur pēc Kristus nāves tiek minēta zemestrīce, tiek lietots cits vārds zemestrīces apzīmēšanai. Šajā gadījumā Apustuļu darbos ir vārds ar nozīmi ‘kratīt, tricināt’. Šī tricināšana ir negaidīta, jo kaut kam tādam šeit nevajadzētu notikt. Taču to varētu lietot arī, runājot par zemestrīces izraisītām svārstībām.
Lai kā arī būtu, šeit svarīgi ir piebilst, ka šī tricināšana notika tūlīt pēc lūgšanas. Mācekļi to saprata kā Dieva atbildi uz viņu lūgšanām. Šī atbilde, tātad, izpaudās nevis ar vārdiem, bet gan ar spēku. Kā mācekļi savā lūgšanā uzrunāja Dievu: „Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tanī,” tā arī Viņš tiem atbildēja, satricinot to vietu, kur viņi atradās, tādējādi nepārprotami norādot, ka viņu lūgšana ir uzklausīta.
Tomēr notika vēl kas brīnumains, kas liecina mums par to, ka mācekļu lūgšana ne tikai bija uzklausīta, bet bija arī dāvāts tas, pēc kā viņi lūdza. Proti, Lūka mums liecina, ka „tie visi kļuva Svētā Gara pilni” (Ap. d. 4:31). Šis fakts norāda uz Svētā Gara vadību. Viss norisinājās gluži tāpat, kā tas notika ar Pēteri, kad viņš liecināja Sinedrija priekšā (Ap. d. 4:8). Šī Svētā Gara vadība izpaudās tādā veidā, ka mācekļi ar „drošu sirdi runāja Dieva vārdus” (Ap. d. 4:31).
Jāpiebilst šeit ir vēl divas lietas: pirmkārt, šeit nav runa par kādu cita veida Kristību ar Svēto Garu, bet gan par to, ka te izpaužas spēja bez bailēm liecināt par Jēzu Kristu; otrkārt, šeit netiek pieminēta runāšana mēlēs.
Līdz ar to, šis nelielais fragments no Apustuļu darbu grāmatas mums norāda uz kādu brīnišķīgu pārvērtību, kuras autors bija Dieva Gars. Arī Lūkas evaņģēlijā pirms Jēzus apcietināšanas (Lk. 22:39 – 46), kad Viņš ar saviem mācekļiem bija aizgājis uz Eļļas kalnu, lai lūgtu Dievu, Jēzus mudina arī mācekļus lūgt Dievu, lai viņi nekristu kārdināšanā.
Tomēr šo mudinājumu viņi neievēroja un tā vietā likās gulēt, tāpēc bija pilnīgi nesagatavoti turpmākajiem notikumiem. Apustuļu darbu grāmatas 4. nodaļā (4:23-31) Jēzus sekotāji atkal tika konfrontēti ar Sinedrija pretestību. Tomēr šoreiz mācekļi lūdza Dievu tieši tā, kā Jēzus bija viņus iepriekš mudinājis. Rezultātā viņi saņēma spēku no Dieva, lai turpinātu sākto misiju par spīti Kristus nelabvēļu pretestībai.
Lūka tādējādi ļoti izteikti norāda uz šo kraso pārvērtību, kas bija notikusi ar Pēteri, kontrastējot Jēzus noliegšanu Lūkas evaņģēlijā un drošo liecināšanu Sinedrija priekšā. Tieši to pašu var attiecināt uz pārējo draudzi, kas drošumu un spēku Kristus apliecināšanā atrada lūgšanā pretstatā Jēzus pamešanai naidīgi noskaņoto Sinedrija locekļu un pagānu rokās, kā to lasām Lūkas evaņģēlijā. Šāda veida pārvērtības ir raksturīgas visai Kristus draudzei.
Uldis Fandejevs