Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

GARĪDZNIEKI

preachin

Sludināšana baznīcā, Lucas van LEYDEN, 1530, Rijksmuseum, Amsterdam, © Web Gallery of Art

Piemēram, mūsu garīdznieki, kas ir amatā. Viņiem taču ir pavēlēts būt kristietības priekšgalā un ar savu mācību atklāti rādīt gaismu. Bet viņi to nobāž zem beņķa. Jā, vēl ļaunāk, viņi ir kļuvuši par tiem, kas vajā Vārdu un vēlas izdzēst gaismu, uzrīda pret to ķeizaru, ķēniņus ar visu pasauli.

Turpretī citi postītājgari, kam uz to nav nekāda aicinājuma un kam vajadzētu palikt mājās un tupēt kaktā, grib visur iespiesties un spīdēt tā, ka katram uz viņiem būtu jāklausās un jāskatās. Bet tas nav nekas cits kā vienīgi – dzīšanās pēc goda un slavas.

Viņi sludinās tikai tik ilgi, kamēr ļaudis pie viņiem turēsies un tiem nebūs jābaidās ne no kādām briesmām. Bet, ja viņiem būtu jāstāv kā īstiem sludinātājiem, kam šis amats ir uzticēts un kam pastāvīgi atklātībā jārāda gaisma, nebaidoties no vēja un negaisa, neļaujot tiem sevi apklusināt un izdzēst šo gaismu, – tad viņi drīz vien pazustu un mājās vairs nebūtu atrodami.

Tā nu tam jānotiek ar mīļo sprediķotāju amatu no abām pusēm. – Vai nu tie, kam tas jāveic, to pamet, vai arī šo amatu grib veikt tie, kam tas nav uzticēts. Tas nekad negūst īsto ievērību, izņemot vienīgi tad, ja Kristus dod šādus ļaudis, kurus Viņš pats iepriekš sagatavojis un šeit attēlo (Mt. 5:3).

Luters

Leave a Reply