Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MĪLESTĪBA UN PATIESĪBA

1804grec-1

Apustulis Jānis, El GRECO, 1614, Museo de El Greco, Toledo, © Web Gallery of Art

Šis ir tas bauslis, kā jūs esat dzirdējuši no sākuma, lai jūs dzīvotu pēc tā. Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists. Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. (2.Jņ. 1:4-0)

Prieks izstaro no apustuļa Jāņa vārdiem. Viņš ir atradis cilvēkus, kas ir no patiesības un kas dzīvo patiesībā. Par šiem cilvēkiem liecina vēl kāds apustulis: “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums” (1. Pēt. 2:9). Lai atgūtu savu tautu, Dievs ir maksājis ļoti dārgi. Kā samaksu Viņš upurim deva savu Dēlu.

No tumsas varas un pasaules ļaunuma atbrīvotā tauta nav piederīga šai pasaulei, kaut arī dzīvo tajā. Šī tauta dzīvo pēc citas kārtības un izpratnes, jo tā ir atsaukusies aicinājumam: “…netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom. 12:2).

Dieva tautas jaunā dzīve pilnībā norisinās mīlestības un patiesības zīmē – tās abas ik brīdi tiek piedzīvotas un izdzīvotas. Abas ir Debesu Tēva dāvanas un nosaka draudzes dzīvi. īpaši jau mīlestība, par kuru rakstīts, ka tā ir izlieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kuru Dievs ir devis savējiem (salīdz. Rom. 5:5).

Mīlestība ne ar ko nav salīdzināma. Tā nāk no Dieva, nevis no cilvēka sirds izjūtām vai saviļņojumiem. Tā neuzliesmo no pirmā acu uzmetiena, ko veltām savam tuvākajam. Tomēr tā ved mūs pie sava tuvākā. Mīlestību neraksturo pārmērīgi jūtu uzplūdi, tā necenšas ar labdarību pret citiem gādāt par savu atzinību vai rast tur sava “es” izpausmi.

Mīlestība, kas nāk no Dieva, ir šķīsta un svēta. Tā nevairās no patiesības vārda, it īpaši tamdēļ, ka Vārda pasludinājums vispirms pauž sodu un tad žēlastību (bauslību un Evaņģēliju). Mīlestība necenšas atrauties no patiesības. Abas allaž sader kopā. Tās atrodas pilnīgā vienībā un līdzvērtībā. Tur nav pretstatu. Patiesība aizstāv mīlestību un mīlestība godā patiesību. Tās abas kopā pakļaujas Dieva gribai, ko pauž baušļi, un atzīst tos kā kārtības noteicējus Dieva valstībā.

Ja Dieva tautā mīt mīlestība un patiesība, tās auglis ir paklausība. Vienīgi šī paklausība apliecina, ka mīlestība uz Dievu un uz tuvāko ir patiesa. šo paklausību māca Jēzus, kad Viņš saka: “Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl.” (Jņ.14:21). Tas, kas dzīvo paklausībā Dievam, nekad nemazinās patiesību mīlestības dēļ un nekad nepametīs novārtā mīlestību patiesības dēļ. Sakot “jā!” Dieva bauslim, mīlestība un patiesība ir tīras un savstarpēji nešķiramas.

Ir ļoti derīgi, ka mēs ik pa brīdim sev atgādinām, ka mīlestības un patiesības vienību nedrīkst nedz mazināt, nedz saraut. Tomēr pēc kaismīgām debatēm, kurās  tiek izcīnītas kaujas par Dieva vārda patiesību un nozīmīgumu, bieži vien nākas dzirdēt, ka tajās ir cietusi mīlestība. Vai tiešām? Vai drīzāk nav tā, ka šajās debatēs iesaistījušies cilvēki, kas patiesības vārdu vairs negrib dzirdēt un nespēj paciest?

Netrūkst gan baznīcas cilvēku, gan tās dzīves vadītāju starpā tādu, kas daudzus mūs saistošus Dieva vārdus, to apliecības rakstus un baušļus uzskata par nesvarīgiem, savu laiku pārdzīvojušiem vai par daudz stingriem – viņi bēg no patiesības skaudruma un grib tverties mīlestībā, kas vairās no pārbaudījumiem.

Aizliegt pašiem sevi un uzņemties krustu viņiem ir pārāk smags krusts. Viņu vidū apustuļa Pāvila vārdi – “Es mirstu ik dienas..” (1.Kor. 15:31) – nav aktuāli. Toties vara, ietekme un nauda, kas dzen postā Dieva tautu, ir viņu īstās vērtības. Pielāgošanās un mīlināšanās uz visām pusēm allaž izraisa kompromisus. Tad, protams,  tiek sajusta nepieciešamība aizsargāties pret patiesību pašam un uzmesties par aizstāvi arī citiem.

Tādā veidā tika attaisnota bēgšana mīlestībā un izstrādāts apgalvojums, ka starp mīlestību un patiesību pastāvot konflikts un ka šis konflikts traucējot svaigu vēsmu uzņemšanu ģimenē, draudzē un visas baznīcas dzīvē. Šeit mēs sastopamies ar aizbildināšanos par kompromisu nepieciešamību uz patiesības rēķina un ar sirdsapziņas balss apslāpēšanu.

Ko lai sakām, kad mīlestība un patiesība tiek nostādīta viena pret otru? Te ir nepieciešama skaidra valoda: mīlestībai nodara pāri nevis tāds, kurš tur godā patiesību, bet gan tāds, kurš nepakļaujas patiesībai. Tāds, kurš iedomājas izvairīties no konfrontācijas ar patiesību, bēgdams mīlestībā, palaiž garām to, ka Bībelē mīlestība un patiesība ir kā dvīņu māsas un nekad nav atraujamas viena no otras.

Tādu mīlestību, kas vājina patiesību vai atšķaida to ar vieglprātīgiem manevriem un nekrietniem kompromisiem, Luters sauc par nolādētu mīlestību. Tāda mīlestība, kas, aizbildinoties ar  cilvēku vajadzībām, izvairās no patiesības, nekad nav bijusi Jaunās Derības mīlestība. Tamdēļ mēs esam saņēmuši labu padomu – ikvienu pārmetumu mīlestības trūkumā pārbaudīt, vaicājot pēc patiesības.

Lietas ir kļuvušas sarežģītākas. Mēs dzīvojam laikā, kura vadmotīvs ir jaukt uguni ar ūdeni. Mīlēt visu un visus pēc kārtas liecina par bīstamu deģenerāciju, un tādai mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko māca Bībele. Tāda mīlestība sliecas samierināt nesamierināmas pretrunas vai arī tās atcelt, atsaucoties uz cilvēku interesēm.

Dieva tautai te ir jābūt piesardzīgai, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu dzīve ir iekritusi laikos, par kuriem ir liecinājis apustulis Pāvils: “Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs, kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem,  tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” (2.Tes. 2:9-12)

Hansfrīders Hellenšmits*

No vācu valodas tulkojis
A. Dāboliņš.

Leave a Reply