Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

KOMPLIMENTI AUGUSTĪNAM II

altar_2

Sv.Augustīns, PIETRO DI GIOVANNI D’AMBROGIO, 1440, Lindenau-Museum, Altenburg, © Web Gallery of Art
Gudrība bez patiesības atziņas?

Klasiskā aristoteliskā loģika māca t.s. trešā izslēgtā likumu: ja par vienu lietu ir divi pretēji spriedumi, katram no tiem var piemist tikai divas vērtības: būt vai nu patiesam, vai aplamam. Trešās iespējas nav – tā ir izslēgta. Jeb pavisam vienkārši – nav vairāku patiesību! Nav iespējams, ka savstarpējā saskaņā pastāv divas pretējas uzskatu sistēmas.

Taču pret šo seno gudrību ir vērsušies šķēpi gan antīkajā laikā, gan mūsdienās. Plurālisma stratēģi – jo īpaši feministi un alternatīvi  orientētie, bet arī skeptiķi un atsevišķi filozofi nespēj paciest ne acu galā šādu “melnbaltu loģiku”.  Akadēmiskie skeptiķi māca, ka cilvēks nav spējīgs uz patiesības izzināšanu un viņu atziņas nekad nevar būt drošas, citi vēl pastiprina šo domu – tādas absolūtas patiesības nemaz nav, katra atziņa ir relatīva.

Mūsdienu filozofiskais viedums arvien vēl ļoti veiksmīgi tiek pārstāvēts ar domu, ka gudrība ir nevis patiesās zināšanās, bet secinājumā, ka tādas nav iespējamas. Šo uzskatu izvirzījuši un apliecinājuši ne tikai tautā iemīļoti filozofi, bet arī tādi izcili vārda meistari kā Francis Kafka, kas pauda uzskatu, ka cilvēka dzīvē nav galamērķa, nav vienotas jēgas un vērtības, ir tikai relatīvas, nosacītas piestātnes, savstarpēji pretrunīgas vēlmes un kaislības. Lielākā gudrība slēpjas atziņā, ka absolūtas patiesības nav. Ļoti daudzi cilvēki iekrīt šajās skaisto izteikumu lamatās (sal. Kol. 2:4). Tādas domas bārsta  “tādi, kas vienmēr mācās, bet nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas”

“Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami; un no tādiem izvairies. Jo tādi ir tie, kas iespiežas namos un gūsta sievas, kas apkrauti grēkiem un ko dažādas kārības vada, kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas. (2. Tim. 3:1-7)

Tikmēr Augustīns un arī citi aiz viņa nākošie kristīgie filozofi mācīja, ka mēs varam iemantot drošas un patiesas zināšanas, tas ir, nonākt pie patiesības atziņas. Viņš apkaroja ne tikai skeptiķu mācību, bet arī stoiķu nedaudz slīpētāko uzskatu, ka patiesībai un zināšanām par to nav tik lielas nozīmes, bet svarīgi ir tas, vai cilvēks ir sasniedzis iekšējo līdzsvaru un ir svētlaimīgs sevī.

Epikūrs un viņa sekotāji pauda vēl ekstrēmāku uzskatu par to, kam ir vislielākā nozīme jeb kas ir augstākais labums: tā kā vienas patiesības nemaz nav, tās meklēšana ir veltīga, pat muļķīga. Būtiski ir tikai tas, vai cilvēks savā dzīvē gūst baudu un prieku. Jāpiebilst, ka mūsdienās epikūrieši nebūtu nekādi ekstrēmisti, bet gan cienījami klasiķi, jo baudas,  prieka un laimes ideāli nosaka arī postmodernās pasaules uzskatu.

Turpretim kristīgā filozofija kopš Augustīna apgalvo, ka vissvarīgākais cilvēka dzīvē ir ne tikai apgūt patiesas zināšanas, bet arī iemantot patiesību, tas ir, izveidot drošas attiecības ar to. Turklāt patiesība ir nevis tikai abstrakts ideāls (nevis tikai teorija, tikai metode), bet pati dzīve – tās prakse.

Mūslaikos tādas lietas skan svešādi un nespēj gūt tādu atbalsi kā sirdi iedvesmojošie lozungi par baudu kā augstāko labumu.

Redzes dziļumus un realitātes paplašināšana

Un kas mūsdienu pasaulē vispār ir drošs, un kas spēj iedvest paļāvību? Vai mēs tikai domājam, ka kaut ko zinām, vai tas tā ir arī patiesībā? Šķiet, ka ar šādiem mulsinošiem jautājumiem filozofi grib izsist cilvēkiem pamatu apakš kājām. Lai ko apgalvotu filozofiskie prātvēderi – visi šie skeptiķi, epikūrieši un citi relatīvisma sludinātāji,  tomēr veselais saprāts saka, ka šajās lietās droša paļāvība ir iespējama.

Visu izšķir tikai viena lieta – kur šī paļāvība rod savu pēdējo un pilnīgi drošo atbalstu?  Tas ir  jautājums par evidenci viens no cilvēciskās esības visfundamentālākajiem jautājumiem, un uz to allaž ir steiguši atbildēt arī filozofi. Daudzi no tiem ir sprieduši tīri sakarīgi: mūsu zināšanas par pasauli ir drošas, jo mēs tās gūstam no pieredzes.

Savukārt pieredze veidojas no diviem nosacījumiem: pirmkārt, no uztvertajiem datiem, ko par apkārtējām lietām sniedz mūsu maņu orgāni – tauste, redze, dzirde utt.; otrkārt, uztverto datu apstrāde mūsu apziņā ir nepieciešams pieredzes veidošanās nosacījums. Šie dati ir nevis haotiski sablīvēti mūsu galvās, bet gan tiek apstrādāti un sakārtoti.

Tad nu ar pieredzi tiek pamatots, kas ir patiess un kas nav patiess. Teiksim,  tas, ka pāri upei ir uzbūvēts tilts, ir pilnīgi droša lieta. Tas ir kaut kas patiess, jo mēs par to ne tikai esam dzirdējuši un redzējuši, bet paši to šķērsojuši no viena krasta uz otru. Arī citi cilvēki apstiprina šo  acīm redzamo faktu jeb evidenci.  Tā ir drošs garants, ka mūsu zināšanas par pasauli ir objektīvas. Tā spriež daži filozofi, un  ir grūti viņiem nepiekrist.

Citi atkal saka: – nē, tik vienkārši tas nav!  Tas, ko mēs redzam ar savām acīm, ir subjektīvi tēli, kas nesniedz adekvātu priekšstatu par pasauli – par objektīvo realitāti. Tāpēc acīm uztvertajā jeb jutekliskajā pieredzē nav šīs drošības jeb evidences, ka mūsu zināšanas ir patiesas. Šāds spriedums liekas provokatīvs, tajā ir vērts ieklausīties. Jo tas nāk ne vairs tikai no filozofu prātulām, bet no jaunākajiem biologu pētījumiem.

Ar moderniem mērinstrumentiem ir konstatēts, ka nevienam nav iespējas redzēt pasauli, kāda tā patiesībā ir. Neviens nevar teikt, ka ir uztvēries objektīvo realitāti! Redze ir tikai ilūzija, tā apgalvo uz savu moderno tehnoloģiju lepnie redzes pētnieki!  Kaut arī  slēdzieni tik tiešām var likties pārsteidzoši, bet tos apstiprina ļoti precīzas elektroniskās mērierīces, proti  – mēs domājam, ka redzam neskaitāmi daudz krāsu, bet objektīvi mūsu redze spēj uztvert tikai trīs – sarkanu, zilu un zaļu; visas pārējās ir konsturētas mūsu prātā, un mums pārsteidzošā veidā ir izdevies rast vienošanos.

Arī zoologi ir pierādījuši, ka putnu uztvertā pasaule ir daudz krāsaināka, spilgtāka nekā mūsējā. Muša fiksē daudz precīzāk un vairāk nekā cilvēks. Viņas realitāte sastāv no daudz vairāk objektiem un norisēm. Ir tādas zivju sugas, kas spēj redzēt ēsmu arī krastā. Šīs zivis savās medībās paveic pilnīgi neticamas lietas:  no savas mutes tās raida ūdens pilienu, ar ko tiek notriekts kāpurs krasta zālē.

Pētnieki, gribot izprast šādu precizitāti, mākslīgi sarežģī situāciju un rada faktiski nepārvaramus šķēršļus jebkādai redzamībai, tomēr šīs zivis turpina trāpīt. Liekas, sīka vienība, bet zinātnieki ir izmisumā, jo to vairs nav iespējams izskaidrot. Savukārt netrūkst arī tādu organismu, kas redz tikai to, kas kustās. Tāda ir kāda bruņurupuču pasuga. Viņiem ir tikai tas, kas attiecīgajā mirklī pārvietojas, bet viss tas, kas šajā mirklī stāv uz vietas, neeksistē. Te mums gribētos teikt: tā nu gan ir ļoti noplicināta pasaules aina! Tas ir ļoti drūms un nepilnīgs priekšstats par visu, kas pasaulē objektīvi pastāv: par visām tām krāsām un dabas daiļumu, kas mūs ieskauj.

Bet ko lai sakām par mūsu pašu redzes laukā esošo pasauli? Cik daudz no tās mēs spējam uztvert, teiksim, salīdzinājumā ar hameleonu, kura redzes spēja ir daudz augstāk attīsta nekā cilvēkam? Turklāt vēl pašu cilvēku starpā ir ļoti lielas atšķirības. Mēs arī redzam lietas ļoti atšķirīgi, un tamdēļ tās saprotam arī atšķirīgi, jo cilvēkiem mēdz būt tik atšķirīgs redzes loks.

Kur viens redz un atklāj aizvien jaunus objektus, citam nekā nav. Te mums ir darīšana ar savdabīgu uztveres dziļumu. Dažādiem cilvēkiem vienā un tajā pašā uztveres laukā var būt dažāds objektu skaits, bet tas arī nozīmē, ka ir – cits realitātes plašums. Te pastāv dažkārt pat sāpīga nevienlīdzība. Tā nu šī iekšējā uztveres spēja izrādās objektīva vērojama veids un reizē arī  – personas attīstības potence, kas spēj dot papildus ieskatu realitātē.

Visbūtiskākās zināšanas ir ticībā

Mēdz teikt, ir cilvēki, kuriem trūkst redzējuma. Šiem cilvēkiem līdz ar to trūkst arī zināšanu par realitātēm, kas ir ārpus jutekliskās redzamības apvidus. Nevis ka viņu fiziskā redze būtu bojāta, bet ir notrulinājusies spēja uztvert garīgā redzējumā.  Tur, kur vieni atklājuši drošu un reālu pamatu un gaišas cerības apvārsni, citiem nekā nav. Šī drošība par ārēji redzamo lietu noturību un mūsu zināšanu patiesīgumu  tātad tiek rasta iekšējā jeb neredzamajā apvidū.

Vai miesīgām acīm redzamā pasaule ap mums ir tikai ilūzija – sapnis, par kuru spēj vienoties daudzi?  Ko nu?  Ko darīt, kad pamati grūst un draud apgāzties viss, ko līdz šim esam turējuši par drošu? Tieši tad ir pienācis īstais brīdis jautāt, kas tad ir tava evidence? Vai tu līdz šim esi balstījies uz patiesā pamata?

Ja tava drošība par pasaules objektīvo realitāti  ir bijusi balstīta tikai tajā, ko esi redzējis savām acīm, tad ar tevi ir tāpat kā ar jau pieminēto bruņurupuci: tava realitāte ir tālu no patiesās ainas, tu redzi tikai raupjas kontūras, bet pati krāšņākā dzīves daļa tev vienkārši neeksistē. Drošais pamats, uz kā mēs varam balstīt savu pārliecību, ir rodams Dievā – visu zināšanu patiesumu  garantā un evidencē (vairāk par to – nākamajā rakstā).

Mūsu attiecības ar šo Evidenci, kamēr mēs vēl visu redzam mīklaini un vēl esam apveltīti tikai ar samērā mazattīstītas spēju redzēt (sal. 1. Kor. 13:12), ir balstītas ticībā.  “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1) Tas liecina, ka tavas pieredzes veidošanās pamats ir vairāk garīgs, nekā ārējā redzē balstīts.

Iekšējās jeb garīgās redzes dāvāšana notiek Dieva vārdā – tavās attiecībās ar šo Vārdu. Mācoties atklāt tajā ielikto jēga, tu sāc piederēt tam neredzamajam, bet visu uzturošajam pamatam un iemanto tādu evidenci, kādu nespēj sniegt neviena filozofija. Iesākums ir ticība –  šī stiprā paļaušanās uz neredzamo, bet visu nesošo pamatu.

“Mēs tagad visu redzam mīklaini – kā spogulī, bet tad vaigu vaigā.” (1.Kor. 13:12).   “Vēl mazu brīdi .. un jūs Mani atkal redzēsit  ..un neviens šo prieku jums nevarēs atņemt .”  (Jņ. 16:16,22)

Aigars Dāboliņš

Leave a Reply