Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KRISTIETIS POLITIKĀ – ĀBECES PATIESĪBA

soldiers

Pagājušajā gadumijā dzejnieks Jānis Peters savā rakstā “Būs vien jāpierod. Čērčilam taisnība” izklāsta savas domas par kristiešiem politikā (Diena, 2002. gada 30. decembris). Petera kungs norāda uz vairākiem ievērojamiem mūsu pašmāju un ārzemju politiķiem –  pēc savas reliģiskās pārliecības kristiešiem.

Pilnīgi korekti viņš atzīst, ka kristiešu tiesības piedalīties politikā ir ābeces patiesība. Protams, kristieši kādam var patikt, kādam nepatikt, bet – vai tāpēc kāds ies strīdēties par ābeces patiesībām?

Izrādās ka uzņēmības un vēlēšanās to darīt netrūkst publisko tiesību studentam Aigaram Šaurumam. Komentēdams iepriekšminēto rakstu, Šauruma kungs norāda, ka kristietis nevarot būt politiķis, jo nedrīkstot karot.

Tādēļ viņš aicina Petera kungu un visus “Pirmās partijas” kristiešus nespēlēt dubultspēli, jo beigu beigās aktīva darbošanās politikā esot savienība ar velnu. Savu komentāru viņš beidz ar kādu ārkārtīgi dziļu sentenci: “Nav vajadzīgs termometrs, lai saprastu, ka kristieši politikā nespēj palikt kristieši.”

Man grūti spriest, ko Šauruma kungs grasījās darīt ar termometru, taču es esmu pilnīgi pārliecināts, ka kristiešiem politikā, tāpat kā citās profesijās, pavisam noteikti ir iespējams palikt kristiešiem.

Turklāt gribu norādīt, ka Šauruma kunga paustās idejas, šķiet, nebūs vis tapušas publisko tiesību studijās, bet drīzāk ir patapinātas no reformācijas radikālā spārna pārstāvjiem. Luteriskā baznīca pamatoti nosodīja šo fanātisko jūsmotāju uzskatus, kas aizliedza pilsoņiem pildīt savus pienākumus.

Savā pamatdokumentā – Augsburgas ticība apliecības (CA) XVI artikulā “Par valsts lietām” luterāņu baznīca māca, ka likumīgā valsts pārvalde ir nevis velna, kā, šķiet, domā Šauruma kungs, bet gan “Dieva iedibināta kārtība”. Tas nepārprotami izriet no Pāvila Vēstules romiešiem 13. nodaļas.

Ja nu valsts ir Dieva iedibināta, tad kādēļ tās pārvaldē nevarētu piedalīties kristieši? CA autori ir pārliecināti, ka “kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus, darboties tiesā, iztiesāt lietas pēc impērijas un citiem pastāvošajiem likumiem, saskaņā ar likumu sodīt, cīnīties taisnīgā karā, kalpot karadienestā, likumīgi slēgt darījumus, iegūt īpašumu, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, kā arī doties laulībā”.

Jāpiebilst, ka Romas katoļu teologi šiem luterāņu uzskatiem piekrita pilnībā. Iespējams, ka te vairāk neko arī nevajadzētu sacīt, ja  Šauruma kungs nebūtu demagoģiski apgalvojis, ka tad, “kad viena valsts iebrūk otrā valstī, kristieša pienākums ir “pagriezt otru vaigu” un nekarot.” Šo jautājumu varbūt nepieciešams aplūkot nedaudz plašāk.

Jau kopš senbaznīcas laikiem kristieši savā izpratnē par karu ir dalījušies divās grupās, proti, taisnīgā kara piekritējos un pacifistos. Taisnīgā kara idejas atbalstītāji  uzskata, ka dažos gadījumos karš ir attaisnojams, bet pacifisti domā, ka karš nav pieļaujams, ka kristieši tajā nedrīkst piedalīties nekad.

Protams, jautājumi, kas ir saistīti ar karu nav vienkārši, taču būtisko Bībeles mācību šajā sakarā var ietvert pāris teikumos: “Ideāls, pēc kura mums ir jātiecas nacionālajās un starpnacionālajās attiecībās, ir miers, kurā valda taisnīgums, tomēr karš ir un paliek traģisks cilvēces vēstures fakts.” (Dr. Holmess)

Šāds bīblisks reālisms valda arī Augsburgas ticības apliecības atzinumā, ka kristieši drīkst “taisnīgā karā cīnīties, kalpot karadienestā”. Arī Luters un citi reformatori, līdz ar lielāko tradicionālās kristietības daļu atbalsta taisnīgā kara principu.

Atzīdami taisnīgu karu un noraidīdami pacifismu, Luters un citi evaņģēliskie teologi,  nebūt necentās izdabāt tā laika valdošajām kārtām. Jau tūdaļ pēc norādes, ka taisnīgs karš ir iespējams, F. Melanhtons piebilst, ka “tādā pat mērā kā karš ir augstākā politiskā spēka izpausme, tas visvairāk tiek arī ļaunprātīgi izmantots, un taisnīgi un likumīgi kari ir ļoti reta parādība.”

F. Melanhtons arī norāda, ka netaisnīgo karu iemesls ir velns, kas, būdams melis un slepkava, ir laicīgās varas un labas politiskās kārtības pretinieks. Uzkurinādams abu konfliktā iesaistīto pušu grēcīgās tieksmes, velns liek kariem izcelties pavisam nenozīmīgu iemeslu dēļ.

F. Melanhtons iesaka valstu vadītājiem, cik vien iespējams, izvairīties no kara, panesot apvainojumus un pārinodarījumus, neļaujot atsevišķu cilvēku kļūdām nodarīt milzīgu postu, kādu neapšaubāmi nesīs karš baznīcai, valstij un nevainīgiem cilvēkiem. “Valdniekiem ir jāzina, ka kariem ir jābūt Dieva sodam un tie nedrīkst kalpot cilvēku alkatībai un ātrām dusmām”, savas pārdomas noslēdz F. Melanhtons.

Mārtiņa Lutera uzskati par karu ir izklāstīti viņa rakstā “Vai arī karavīri var tikt izglābti”. Šeit Luters norāda, ka karš ir pieļaujams tikai kā galējais līdzeklis, ko diktē nepieciešamība, taču tas, kā norādīts Pāvila Vēstulē romiešiem 13:4, ir Dieva iestādījums. Tādēļ  kareivis, karā nogalinādams, nevis pārkāpj Dieva aizliegumu nogalināt, bet tieši otrādi – viņš rīkojas līdzīgi ķirurgam, kas, lai glābtu visu cilvēku, amputē viņa roku vai kāju.

Luters atsaucas uz Vecās Derības patriarhiem un ķēniņiem, kas piedalījās karos un arī uz Jāni Kristītāju, kas neaizliedza karavīriem karot, bet tikai vērsās pret karavīra amata ļaunprātīgu izmantošanu.

Luters arī norāda: lai gan karš nav kristieša personisks lēmums un viņš nepiedalās karā kā kristietis, bet kā sava valdnieka pakļautais, viņa aicināts, tomēr ja karavīram ir skaidrs, ka karš ir netaisnīgs, tad viņš nedrīkst tajā piedalīties.

“Nav pareizi sākt karu,” saka Luters, “tikai tādēļ vien, ka kādam muļķīgam kungam ir ienākusi galvā doma karot.”  Turklāt, piedaloties pat taisnīgā karā, ir svarīgi arī paša karavīra motīvi. Proti, ja viņš karo alkatības vai godkāres dzīts, tad, pat piedalīdamies taisnīgā karā, viņš grēko.

Luters uzsver, ka karam arvien ir jābūt aizstāvēšanās karam, citiem vārdiem sakot, – grēko tas, kurš karu uzsāk pirmais. Turklāt karš arvien jāved ar ierobežotu spēku, lai neradītu vairāk posta nekā nepieciešams.

Manuprāt, kristiešu uzskati par karu, tāpat kā par visu politiku kopumā ir dziļi izsvērti un nopietna reālisma apdvesti. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka tā valsts, kuras pārvaldē ir kristieši, no viņu klātienes politikā tikai iegūst.

Ilārs Plūme

Leave a Reply