Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

DIENA DIEVA PAGALMOS

jesus-in-the-temple-as-boy

Jēzus vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kadsvētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte Marija to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdz uz Nācareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. (Lk. 2:41-52)

“Es jums lieku pie sirds ..Dieva žēlastības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā laik ir jūsu garīgā kalpošana.” (Rom. 12:1) “Jo, tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas!” (Ps. 84:11)

Vai tā nav? Tā māca Dieva vārds! Tieši tā rīkojās arī 12 gadus vecais Jēzus. Jo Viņš atgādināja saviem vecākiem: audžutēvam Jāzepam un mātei Marijai, ka Viņam ir kāda augstāka misija par to, kā būt kopā ar vecākiem, tos paklausīt un iepriecināt tā, kā cilvēku bērni iepriecina savus vecākus, proti – augt lieliem, veseliem, skaistiem, gudriem un bagātiem! Viņam bija jāveic kas vairāk, Viņam bija jādarbojas sava Debesu Tēva uzdevumā glābt cilvēkus no nāves un no Dieva soda – savu audžutēvu un māti Mariju ieskaitot.

Paturot prātā atziņu par cilvēces pestīšanu Kristū, uz brīdi atstāsim Jēzu Templī un pievērsīsimies mums pašiem. Un uzdosim jautājumu: kāpēc mums būtu jāklausās par 12 gadus veca zēna mīlestību uz Svētajiem Rakstiem? Kā mums būtu sevi jānodod par dzīviem, svētiem, Dievam patīkamiem upuriem?

Visa mūsu būtība saceļas pret šiem vārdiem. Tieši šī prasība ir tā, kas lielu daļu cilvēku atbaida no baznīcas. Upuris!  Mēs negribam Dievam neko upurēt. Vismazāk mēs gribētu upurēt sevi, savu dzīvesveidu, to, kas mums pieder, vai savu nākotni. Kurš gan to vēlētos?

Ja kāds to tomēr vēlētos, šķiet, Viņš būtu svēts un pilnīgs un varētu pamest baznīcu un doties mājup. Tomēr to gribēt mēs nespējam. Un, pat ja spētu, tad šāds mūsu upuris Dievam nav vajadzīgs. Jo mēs paši gan sevi un savu dzīvi novērtējam augstu, taču šī vērtēšana nav saskaņā ar Dieva vārdiem.

Mūsu vērtējums ir līdzīgs, piemēram, tam – ja kāds aiznes savu mīļoto nosmulēto bērnības rotaļu lācīti uz mākslas vērtību izsoli un cer, ka citi to novērtēs tikpat augstu kā viņš. Tomēr Dieva patiesība nav mazāk skarba un tieša kā pasaulīga izsole – tās labi zina lietu patieso vērtību. Tādēļ ne vienmēr tas, ko augstu vērtējam mēs, būs vērtīgs citiem.

Un lai cik augstu un svēti mēs arī sevi sniegtu Dievam, mūsu skatījumam te nozīmes nav – nozīme ir, ja tā drīkstam teikt, tirgus vērtībai. Un problēma ir tā: cilvēkiem šķiet, ka Dievs vērtē mūsu upurus citu un Dieva labā tikpat augstu kā mēs paši.

Ai, cik mums pašiem atteikšanās sava tuvākā labā šķiet vērtīga.

Bet, izstāstot un palieloties par saviem pašaizliedzīgajiem darbiem un paciešanām citiem cilvēkiem, mēs gan bieži piedzīvojam daudz zemāku vērtējumu, nekā šiem saviem darbiem un upuriem piešķiram paši. Ak, kāds noteiks, kas gan tur liels, ka šoreiz tu pievaldīji mēli un necirti pretim dubultā spēkā, ko taču varēji.

Ak, kas gan tur liels, ka nepiedzini parādu visā pilnībā un izlikies kādu daļu aizmirsis. Ak, kas gan tur liels, ka ierunāji kādu citu priekšniekam, kad tomēr varēji arī nomelnot. Ak, kas gan tur liels, ka neapvainojies par nepelnītu nevērību pret sevi, kad taču tev visas tiesības to atminēties un izdevīgā reizē rūgti atspēlēties.

Ak, kas gan tur sevišķs, ka atcerējies desmit baušļus, un atturējies no grēkiem: vārdos un darbos. Tā skanētu apkārtējo vērtējums mūsu lielajiem un mazajiem upuriem: kas gan tur īpašs?

Bet cik dārgi tie ir mums pašiem! Mūsu acīs tiem neaprakstāma vērtība. Un bieži mēs ar šīm un līdzīgām vērtībām sev šķietam tik bagāti, ka uzskatām sevi par īstām dārgumu krātuvēm. Un grēcīga cilvēka neprātā mēs piedāvājam savus dārgos, labos un vērtīgos darbus un nolūkus par upuri Dievam.

Šajā punktā šīsdienas teksti sakļaujas kopā un mums tālāk iet neļauj. Stop!

Ieklausies! Dievam nevajag cilvēciskas kalpošanas, cilvēcisku darbu un upuru. Viņš vēlas patiesi garīgu dievkalpošanu: lai garīgā ziņā nododam sevi par svētiem un pilnīgiem upuriem. Un mūsu šodienas tekstu epifānija jeb atspīdēšana noskaidro mūsu upura un dievkalpošanas būtību. Kāda tā ir?

Katru svētdienu, sākot ar Adventa laiku, pie Dieva vārda debesīm mums atmirdz pa jaunai epifānijai, jaunai dievišķas patiesības zvaigznei, kas dod spēku, sniedz gaismu un uztur ticību līdz brīdim, kad parādīsimies Dieva priekšā uz Viņa svētā Ciānas kalna, kā to māca 84. psalms.

Un šajā svētdienā tā ir patiesība par mūsu dievkalpošanu, ka nevis mēs kalpojam Dievam, bet Dievs kalpo mums. Tieši tāda ir patiešā garīgā dievkalpojuma būtība – Dievs Kristū kalpo mums.

“Nu, un?” kāds nospriedīs. “Ja jau Dievs ir mūsu kalps, tad liksimies uz auss – Viņš visu nokārtos.” Bet ieklausīsimies Dieva vārdā uzmanīgāk. Jo gan 84.psalms, gan Vēstule romiešiem, tāpat kā daudzas citas vietas Bībelē, māca par Dieva namu un draudzi – tās ir tās vietas un tas ir veids, kā Dievs kalpo saviem ļaudīm, tos uztur un  glābj.

Un arī Lūkas evaņģēlija 2. nodaļa mums vēstī par to, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus 12 gadus vecs bija Templī, izjautāja rakstu mācītājus un ar dievišķu gudrību lasīja un skaidroja Rakstus. Viņš lasīja par Sevi, par Savu misiju, kas tam jāveic. Un mēs redzam mūsu Kungu atmirdzam kā pasaules Glābēju, kas nācis mirt mūsu grēku dēļ.

Jau vecais Sīmeans un Anna mazajā bērniņā pazina savu Glābēju, sagaidīja to Templī un pielūdza. Un Kristus auga piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem ar vienu vienīgu nolūku – lai uznestu cilvēku grēkus Savā svētajā miesā pie krusta un Sevī tos nonāvētu.

Jo Dieva patiesība ir skarba un tieša – Viņam par nemirstību un mūžīgu svētlaimi ir jāmaksā visaugstākā cena. Tāda ir Dieva rīkotās izsoles būtība. Mēs nedrīkstam cerēt, ka iegūsim Debesis, upurējot Dievam ko mazāk par Viņa pieprasīto cenu – svētu un absolūtu pilnību un nevainību.

Kam nav šīs lietas, tas lai pat nedomā piedalīties šai augstajā izsolē. Jo Dievs zina cilvēka un viņa darbu patieso vērtību un šo mantu prot novērtēt, ieskatoties mūsu dvēseles dzīlēs. Lai arī kā mēs censtos paši sevi slavēt vai attaisnot un izcelt savus sasniegumus cilvēku un Dieva priekšā, Viņš redz šo darbu un mūsu pašu patieso vērtību.

Tomēr Dieva vārds mūs arī iedrošina kalpot ar patiesu garīgu dievkalpojumu un nodot pašiem sevi par garīgiem un svētiem Dievam tīkamiem upuriem. Un tieši šeit izpaužas Kristus Evaņģēlija brīnišķīgā būtība: mums nekas nav jāupurē, bet gan jāsaņem. Tieši tādēļ psalmists iesaucas, ka viena diena Dieva pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas.

Jo šī viena diena atšķiras no visām pārējām nedēļas dienām ar to, ka mums tiek atklātas un sniegtas brīnišķīgas un neticamas lietas, ka nedēļu pēc nedēļas mums atspīd daudzas un dažādas Dieva mīlestību un nemainību apliecinošas epifānijas. Pirmām kārtām, pēc Kristus pavēles Viņa draudzei Viņa baznīcā tiek pasludināta visu grēku piedošana.

Bet mēs pēc tam ejam mūsu dienišķās gaitās un aizmirstam baušļus, krītam kārdinājumos un grēkojam, tad nākam atpakaļ un atkal saņemam gaismu un jaunu spēku Kristus mīlestības un pacietības epifānijā.

Mūsu dzīve skrien, daudz kas mainās. Tas, kas šķitis vērtīgs, ar laiku savu vērtību zaudē. Kas šķitis uzticams, pieviļ, Kas šķitis spēcīgs un skaists, tas noveco. Kas šķitis nesatricināms un nemainīgs – izzūd. Un apmulsuši un izmisuši mēs nākam pēc padoma Kunga draudzē, Viņa pagalmos, pie Viņa vārda – un mums atspīd Kristus nemainības un mūžīgās mīlestības epifānija.

Bieži tomēr mēs pagurstam, šķiet vairs nav spēka ticēt. Varbūt mūsu Kungs būtu no mums jau novērsies? Un, kad mūs māc šādas šaubas, tad atkal mēs nākam Dieva pagalmos un piedzīvojam, ka tiešām viena diena Viņa pagalmos ir labāka par tūkstoš citām. Jo Viņš nāk un paēdina mūs ar savu miesu un asinīm, apliecinot savu mūžīgo miera līgumu ar mums.

Un mums atspīd un notiek Viņa epifānija, ka ticam, saprotam un piedzīvojam to, kas ir patiess un garīgs dievkalpojums un Dievam tīkams upuris: tas ir, ka nākam Viņa namā, saņemam un lietojam visas Viņa dāvanas.

Jo Kristus zvaigze spīd nevis tālos un neaizsniedzamos augstumos, bet – tā mirdz mūsu vidū! Toreiz tā mirdzēja Templī mazajam zēnam, Pasaules Glābējam sēžot grēcinieku vidū un pētot Rakstus. Viņa misija bija grūta, Viņam par mums bija dārgi jāmaksā.

Mums nav ne jāmaksā, ne grūti. Tā Kunga vārds mūs nemoka un neapkauno. Tas aicina mūs nākt un atdot viņam mūsu grēkus, bet pretim saņemt piedošanu un svētumu. Mums nav jābaidās, jo mums nav nekas jāupurē: ne sava dzīve, ne nākotne, ne manta, mums nav jāupurē nekas no tā labā, kas mums pieder.

To izdarījis Viņš, kas reiz kā divpadsmitgadīgs zēns sēdēja sava Tēva namā un mācījās par Savu upuri cilvēces labā. Mums ir tā priekšrocība sēdēt mūsu Debesu Tēva namā un mācīties par Viņa upuri mūsu labā.

Katram mājas ir tā tuvākā un mīļākā vieta. Tur mūs saprot, neko nepārmet, mīl un palīdz. Pasaule ārpusē pieprasa, pavēl, bet mājās ģimene apžēlo un stiprina. Tomēr mājas un ģimenes stiprinājumam un palīdzībai ir savas robežas. Arī pat vecāku mīlestība var salūzt un izsīkt, ja bērns pārmēru nepaklausīgs un nepateicīgs.

Taču Dieva namā piedošana neizsīkst nekad. Cik brīnišķīgi ir zināt, ka mēs varam uz to paļauties un te atgriezties no jauna un vienmēr. Mēs esam pārmērīgi nepaklausīgi un nepateicīgi, tomēr Kristus mīlestība un piedošana nebeidzas nekad.

Tādēļ mēs sava Debesu tēva namā ik nedēļas no jauna atnesam savus grēkus, mazticību, vienaldzību, bet tiekam šeit pabaroti ar svētumu un no jauna saņemam apstiprinājumu, ka esam Viņa mīļie bērni. Mūsu Tēvs Debesīs ir neizmērojami pacietīgs. Mēs uz to varam droši paļauties. Tāds ir mūsu garīgais dievkalpojums un “upuris”.

Vai var būt vēl vieglāks upuris? Vai var būt vēl vieglāka kalpošana, kā arī Kristus to apsolīja sakot: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Kas var būt svētīgāk? Kur citur pasaulē mums pasniegtu tādu necerētu dāvanu? Tiešām, viena diena Tavā namā ir labāka nekā tukstoš citas!

Gundars Bākulis

Leave a Reply