Kristus saka: “Ja tu gribi kalpot Dievam un upurēt, bet esi kādu apvainojis, vai tevī ir dusmas pret savu tuvāko, tad zini, ka Dievs negrib tavu upuri. Liec to tūdaļ zemē, viss pārējais var pagaidīt, ej un samierinies ar savu brāli.”
Ar vārdu “upuris” Viņš domā visus darbus, ko var darīt kalpojot Dievam par godu, jo tajā laikā nebija neviena labāka darba par upurēšanu. Taču Viņš to noraida, prasot no tā atturēties, ja vispirms tava sirds nav pārliecināta, ka esi samierinājies ar savu tuvāko un ka tev pret viņu vairs nav nekādu dusmu.
“Kad samierināšanās ir notikusi,” Viņš saka, “tad nāc un nes savu upuri.” To Viņš piebilst tādēļ, lai nerastos iespaids, ka Viņš grib noraidīt vai nicināt šādu upuri, proti – tādu upuri, kas nav ļauns darbs, bet ir Dieva nolikts un pavēlēts. Ļauni un graujoši ir tas, ka citus augstākos baušļus viņi izkaisa pa vējam un nicina. Tas noved pie ļaunprātīgas upura izmantošanas, kas kaitē tuvākajam.
Luters