Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

JĒZUS KRISTĪBA

05i_1200

Jēzus kristības, nezināms itāliešu autors, Basilica di San Marco, Venice, © Web Gallery of Art

Tanīs dienās nāca Jānis Kristītājs un sludināja Jūdejas tuksnesī: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Jo šis ir tas, par kuru pravietis Jesaja runājis, sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas.” Bet Jānis valkāja kamieļu spalvas drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem, viņa barība bija siseņi un kameņu medus. Tad pie viņa izgāja Jeruzāleme un visa Jūdeja, un viss Jordānas apgabals un tika viņa kristīti Jordānas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.” Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Tad viņš to atļāva. Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”

Pasaulē nāk Glābējs – Jēzus Kristus. Dievs Viņa atnākšanu ir rūpīgi gatavojis, gadu tūkstošu garumā. No visiem cilvēkiem izvēlēts viens vīrs – Ābrahāms. No visām tautām izvēlēta viena tauta – Ābrahāma pēcnācēji – Israēls. Caur Mozu tiek dots Likums – bauslība, lai tauta mācītos atzīt vienīgo Dievu. Pravieši seko praviešiem, sludinādami atgriešanos pie Dieva caur Viņa Likumu pildīšanu un mācīdami, ka Dievs pats reiz radikāli iejauksies pasaules vēstures gaitā caur kādu tam izredzētu vīru.

Un, lūk, Jūdejas tuksnesī ir parādījies Vecās Derības pravietis Jānis, viņš tiek saukts par Kristītāju.  Jānis Kristītājs ir piedzimis priesteru kārtas ģimenē. Viņa tēvs Caharija ir viens no tiem daudzajiem Tempļa priesteriem, kuri divas nedēļas gadā kalpo, bet pārējo laiku pavada savā saimniecībā. Tie, tāpat kā liela daļa lauku draudžu mācītāju, ir nabadzīgi un bez kādas ietekmes uz Tempļa elite jeb istablišments. Tādēļ Israēla garīgajā dzīvē valda korupcija un pagrimums, kas maskēts ar spožām procesijām un upuru kalniem.

Jānis, kuram mantojumā no tēva pienācās priestera amats, noteikti bija saskāries ar šo tempļa ēnas pusi. Ak, cik gan liels kontrasts bija starp Tempļa rituāla greznību un vīru, kas tuksnesī sludina kamieļvilnas drēbēs, un augstajiem priesteriem, kuri mielojas ar delikatesēm uz parasto priesteru rēķina un Jāni, kas pārtiek no siseņiem un kameņu medus. Un Svētais Gars, ar ko Jānis Kristītājs pildīts no mātes miesām, izvēlas tieši šo atšķirīgo kontrastu, lai pasludinātu vēsti.

Atšķirībā no iepriekšējo paaudžu praviešiem viņš nedara brīnumus – kā Elija, viņš nesludina par tālu nākotni – kā Daniēls, viņš nemāca par Debesu noslēpumiem – kā Ecēhiēls. Viņš stingri un bez kompromisiem sludina visu iepriekšējo praviešu vēsts kopsavilkumu – grēknožēlu un Dieva priekšā taisnīgu, ar Dieva likumiem saskaņotu attieksmi pret līdzcilvēkiem.  Bet viņa vēstī ir arī savi unikāli aspekti. Viņš saka: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.”

Viņš nerunā par tālu nākotni, bet gan par tagadni. Steidzieties! Neatlieciet uz citu dienu, jo šī diena izšķir visu. Debesu valstība tevi skars vai nu kā cirvis nederīgu koku, kas jāsadedzina, vai arī tu būsi tās līdzdalībnieks. Un, ja nožēlo grēkus, liecies kristīties. Nedomāsim, ka jūdiem šī Kristība bija pašsaprotama lieta, jo Kristībai līdzīgs rituāls bija jāpilda tikai tiem pagānu prozelītiem, kas vēlējās tikt uzņemti jūdaismā. Reliģiskā pašapziņa, izcelsme no ābrahāma bija jāatstāj malā, lai pievienoties to pulkam, kas gaida Debesu valstību.  Jo Debesu valstības vēsts konfrontē katru atsevišķi. Dieva tiesas priekšā stāv indivīds, ne grupa. Arī grupas ir tikai divas: attaisnotie un notiesātie.

Un pats nozīmīgākais Jāņa Kristītāja sludināšanai ir tas, ka viņš atzīst sevi par priekšteci, vēstnesi kādam, kuru tautā sauc par Mesiju un kura atnākšanai ir vistiešākā saistība ar Israēla tautas grēknožēlu. Jo, kā jūdu tradīcija vēsta, Dievs sūtītu Mesiju, ja viss Israēls atgrieztos pie sava Dieva. Un, šķiet, Israēls atsaucas šī izaicinošā pravieša Jāņa vēstij, un daudzi, nožēlodami grēkus, liekas kristīties.

Grēku nožēlotāju pūlī parādās Jēzus. Viņa nolūks nebija sekot šo grēcinieku vēlmei – cilvēks paša spēkiem ir spējīgs varbūt tikai uz kādu brīdi atstāties no saviem grēkiem – bet gan pakļauties Dieva mūžīgajam nodomam glābt paša radīto, bet grēkā kritušo cilvēci.

Jēzus nākšana ir Dieva, ne cilvēka iniciatīva. Jānis pirmajā brīdī grib Jēzum atteikt Kristību, jo Jānis Viņu labi pazīst: abu mātes – Marija un Elizabete ir radinieces, tātad arī – Jānis un Jēzus. Jāņa iebildums kristīt Jēzu ir saistīts ar faktu, ka Jēzum nav grēku, un tādēļ Viņam arī Kristība nebūtu vajadzīga. Jēzus dzīve norit pilnīgā harmonijā ar Dieva baušļiem, ko tomēr par sevi nevar teikt un nesaka Jānis.

Īstenība Jēzum pienāktos kristīti Jāni. Jēzus brīnumainās Kristības laikā Jānis saskata Jēzū Mesiju. Tomēr, kā to lasām Evaņģēlijā, Jānim par to vēl drošas skaidrības nav, jo sūta savus mācekļus pie Jēzus vaicāt: vai Viņš ir tas, kam jānāk, vai mums būs citu gaidīt (Mt:11 sākumā).  Taču Jāņa misija tiek pildīta tieši brīdī: Viņa uzdevums ir tikai norādīt uz Jēzu kā Mesiju, tad – paiet malā.

Jānis sākumā atsaka. Jēzus atbildē atklājas visa Viņa misijas būtība: “Tam tā jānotiek, jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Jēzus, kas taisns un bez grēka, šinī brīdī solidarizējas ar visu cilvēci – ar šiem nabaga ļaudīm, kuri grēka dēļ  ir zem Dieva lāsta.  Tā piepildās pravieša Jesajas vārdi: “Mans taisnīgais Kalps daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.” (Jes. 53:11) Šo taisnību grēcinieks, būdams grēkā, nevar iegūt pats ar savu spēku vai piepūli. Šo taisnību kā dāvanu dod Viņš, kas “piepildījis visu taisnību”. Grēciniekiem, kuriem nav pamata, kur nostāties svētā Dieva tiesas priekšā, šāds pamats tiek dots.

“Tad nu mums ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību. ” (Rom.5: 1)

Jo Jēzus Kristība ir aizsākums ceļam, kas ved līdz krusta nāvei – maksai par grēcinieku attaisnošanu. Tās vērtība ir liela. Tā iegūšanu apdzied litānija: “Ar Tavu iemiesošanās brīnumu, ar Tavām ciešanām un asins sviedriem, ar Tavu krusta nāvi, ar Tavu Augšāmcelšanos un Debesbraukšanu.” Jēzus Kristus, būdams patiess Dievs, kļuva par vienu no mums, cieta un mira, lai mēs nemirtu mūžīgā nāvē un neciestu svētā Dieva dusmas mūžībā.  Jēzus Augšāmcelšanās apliecina, ka Dieva griba ir dāvāt dzīvību, ne nonāvēt.

Jēzus Kristībā ir līdzdalīga visa Svētā Trīsvienība, tā apliecinādama šā notikuma nozīmīgumu. Debesis tiek atvērtas, un līdz šim nepārvaramo šķirtni starp Dievu un cilvēku tagad pārvar Dievs pats. Turpmāk vēsts par glābšanu var tik dāsni sludināta visai pasaulei. Svētais Gars nāk kā balodis. Ar balodi parasti saistās miermīlība, šķīstība un jaukums.

No atvertajām debesīm neatskan pērkondārdi kā tad, kad Mozum tika doti baušļi (dievišķais Likums) Sinaja kalnā. Tā vietā Debesu Tēva balss no debesīm saka: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”  Tēvs ir ieinteresēts visā un dod savu akceptu visam,  ko dara Dēls.  Visa svētai Trīsvienībai ir vienots mērķis – glābt cilvēku. Un nav nekā cita, ko varētu likt līdzās šim mērķim.

Trīsvienības klātbūtnei ir vēl kāda mums svarīga nozīme. Mateja evaņģēlija 28:18 Jēzus  Kristus pavēl: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla, un Svētā Gara vārdā.”  Līdz ar to mūsu Kristība ir balstīta Jēzus Kristus Kristībā. Tādā veidā Jēzus taisnība, kas Viņam ir Dieva priekšā, tiek attiecināta arī uz mums.

Mārtiņš Luters savā “Kristāmgrāmatiņā” precīzi izsaka Jēzus Kristus un mūsu Kristības saistību, lūgdams:

“Visuvarenais un mūžīgais Dievs, kas..  savā lielajā žēlastībā pasargājis ticīgo Nou un viņa ģimeni un kas noslīcinājis cietsirdīgo faraonu un visus viņa karapulkus Sarkanajā jūrā un izvedis savu tautu Israēlu caur to kā pa sauszemi, tādējādi priekšvēstīdams šo tavas Kristības mazgāšanu, un kas caur savu mīļo bērnu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, esi svētījis Jordānas un visu kristību ūdeni kā svētības plūdus, kas bagātīgi un pilnīgi nomazgā mūsu grēkus. Mēs lūdzamies, lai Tu savā žēlastībā uzlūko šo [kristāmā vārds] un svētī Viņu patiesai ticībai Garā, lai caur šiem šķīstīšanas paliem viss, kas viņā ir piedzimis no ādama un ko viņš pielicis pats no sevis, viņā noslīktu. Lai viņš atstātu neticīgo pulku un paliktu sausumā un drošībā svētajā kristietības šķirstā.” (Konkordijas komentārs. Lūkas evaņģēlijs, R.,180. lpp.).

Tā nu Jēzus Kristus Kristība ir tapusi par garantu mūsu Kristībai, kas ceļ mūsos ticību. Kristība – kurā ir klāt svētā Trīsvienība – Dievs, kas radījis debesis uz zemi, ūdens, kas dabai un cilvēkam sniedz atspirdzinājumu un dod dzīvību, un tu pats – nabaga grēcinieks – ir tas stiprais pamats, uz kura stāvēt un uz kuru lūkoties, novēršot skatienu no vienmēr nepilnīgajām, neskaidrajām un nedrošajām reliģiskajām izjūtām mūsos, kas vienmēr atstāj un pamet tajā smagajā brīdī, kad tās būtu visvairāk nepieciešamas.

Tā vietā Dievs mums dāvina Kristību, uz ko atsaukties grūtību brīžos: Es esmu kristīts! Tā ir dzīvā saikne ar Dievu – gan bērnam, gan pieaugušajam.  Tādējādi Dievs saka: Kristus dēļ tu esi mans mīļais dēls un mana mīļā meita, pie kā Dievam labs prāts.

Jānis Gaisiņš.

Leave a Reply