Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

DZIEDINĀŠANA

elisha

Elīsa atsakās no Naamana dāvanām, Pieter de GREBBER, 1630, privātkolekcija, © Web Gallery of Art

“Kad viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts.” (2. ķēn. 5:14)

“Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.” (Mt. 8:2,3)

Svētie Raksti mums liecina par daudzām slimo dziedināšanām: tās veica senie pravieši, Kristus un Viņa apustuļi. Cilvēki cieš no slimībām. Īpaši no tām, kuras medicīna ārstēt nemāk un kad nav gaidāma izveseļošanās.

Arī šodien medicīna iespējas ir ierobežotas. Daudzas slimības paliek neārstājamas, un cilvēki cieš. Un ir sludinātāji, kas apgalvo, ka tiem esot dievišķa dāvana dziedināt – ne ar zālem vai skalpeli, bet – brīnumainā veidā, līdzīgi kā to darīja Vecās Derības pravieši, Jaunās Derības apustuļi un kā to darīja Kristus.

Pat Latvijā dažās luterāņu baznīcās ir mācītāji, kas apgalvo, ka spējot brīnumainā veidā dziedināt. Mēs Konfesionāli luteriskajā baznīcā gan neuzticamies šādiem solītājiem, taču Bībelē nav arī skaidras norādes, ka dziedināšana būtu aizliegta vai arī ka vēlākos laikos tāda vairs nenotiks. Ko mums par to domāt?

Varbūt – būtu jāieteic slimajiem un cietējiem doties pie mācītājiem un sludinātājiem brīnumdariem? Jo es dziedināt neprotu, un mūsu mācītāji neviens to neprot.

Bet Kristus un mācekļi to prata! Varbūt – ka nespēja brīnumainā kārtā palīdzēt cietējiem būtu uzskatāma kā trūkums mūsu kalpošanā? Varbūt – arī mums dievkalpojumā vajadzētu ieviest dziedināšanas seansus? Varbūt – mūsu mācītājiem pēc pentakostāļu parauga vajadzētu uzlikt rokas slimniekiem un cerēt, ka notiks brīnums? Un, ja brīnums tomēr nenotiktu, vajadzētu iet un mācīties no harismātu sludinātājiem.

Es ceru, ka no šādiem vārdiem mans lasītājs iztrūkstas! Jo Kristus baznīca pastāv, lai dziedinātu kādu vienu konkrētu slimību. Tāpat kā ir speciālas slimnīcas un nodaļas bērniem, kā ir dzemdību nodaļas un tuberkulozes klīnikas un vēl daudzi citi novirzieni, tā arī Kristus baznīca plašajā cilvēka problēmu spektrā ārstē – vienu kaiti. Tas ir grēks un nāve. Tā ir arī mūsu baznīcas specialitāte.

Ne velti Kristus novēlējumā un pavēlē mācekļiem nav norādes iet pasaulē ārstēt tonsilītu vai poliomielītu, nedzirdību, neredzību, AIDS vai kādas citas slimības, bet ir pavēle cīnīties pret grēku un tā sekām cilvēcē, piedot grēkus un sludināt Debesu valstību – un tā dziedināt cilvēkus, lai mēs reiz pilnībā veseli varētu stāties mūsu Radītāja priekšā. Taču, lai cilvēki tiktu dziedināti, tiem sava slimība jāzina, jāpazīst tās simptomi, un jāzina, kur, kā un kad, kā arī pie kā ārstēties.

Vecās Derības laikā spitālība bija īpaša soda zīme, ar kuru Dievs apzīmēja tos, kas bija smagi pārkāpuši baušļus. Spitālība bija kā brīdinājuma simptoms tam nopietnajam garīgajam stāvoklim, kādā šis cilvēks bija. Spitālīgais bija izstumts no sabiedrības. Israēlā tas nozīmēja būt izslēgtam no baznīcas.

Tai pašā laikā šī slimība lika meklēt dziedināšanu – savu grēku nožēlošanu un atgriešanos no tiem. 2. Ķēniņu grāmatā (5. nodaļā) rakstīts, kā pagānu karavadonis Naamans caur šo slimību nonāca pie ticības Israēla Dievam. Naamana dziedināšanas gadījumā un citos līdzīgos Bībeles notikumos saskatām, ka grēks ir kā slimība, kuru piedot un dziedināt var vienīgi Dievs.

Kādi ir grēka slimības simptomi? Tie ir posts pasaulē: savtīgums, izlaidība, izvirtība, mantkārība, meli un galēja cietsirdība. Un cilvēkiem sāp, un arī mēs ciešam no tā visa.

Kā jau katrai slimībai – izpausmes var būt atšķirīgas, citreiz smagākas, citreiz vieglākas, citreiz pavisam apslēptas, tomēr ja to neārstē, grēka slimība noved pie viena iznākuma – nāves: laicīgas nāves, garīgas nāves un pie mūžīgas atstumtības no Dieva.

Tāds ir grēka slimības iznākums: laicīga un mūžīga nāve un tai sekojošas mūžīgas skumjas un mokas. Ar šo slimību sirgst it visi, kas dzimuši un vēl tikai dzims. Garīgs aklums, garīgs kurlums, garīga nešķīstība un spitālība. Ļoti smaga slimība. Bet smagas slimības pavada sāpes. Kā pazīt grēka slimības sāpes?

Kāpēc vispār cilvēki jūt sāpes? Kāpēc slimnieki cieš? Laikam jau tāpēc, lai laikus pamanītu kaiti un dotos pie ārsta, lai nenodarītu sev vēl lielāku postu un lai tiktu dziedināti. Tā tas ir mūsu ķermeņa slimību gadījumā. Sāpes neļauj cilvēkiem staigāt apkārt ar salauztu roku, slimu sirdi vai ar audzēju. Sāpes signalizē, ka steidzami jāārstējas.

Bet kā ir grēka slimības gadījumā? Kas mums signalizē par briesmām, draudošo nāvi un norisēm pēc nāves? Tās arī ir sāpes, kuru izcelsmes mehānisms ir dažādu cēloņu apkopojums, un tas ir sarežģīts.

Bet vispārinot var teikt, ka grēka slimības simptomi ir vispārējas cilvēku ciešanas pasaulē. Nevienam nekas nenotiek gludi un skaisti. Lai gan, uzlūkojot citus cilvēkus, reizēm šķiet, ka tie citi – tie bagātie, slavenie, varenie un laimīgie no grēka cieš maz vai  necieš nemaz – bet, ak vai, tas tā nav!

Palūkojieties šodienas pasaulē, skatieties TV ziņas, lasiet avīzes vai arī lasiet vēsturi, un visur jums pretī lūkosies vardarbība, lielu, bet tukšu ideju vārdā izlietu asiņu jūras, aplaupīti cilvēki, piesmieta mīlestība, trūkums, cietsirdība, pieviltas cerības un bezcerība.

Tā tikai šķiet, ka citās tālās siltās zemēs cilvēki dzīvo, cepures kuldami. Jo par katru veiksmi, katru sasniegumu, katru pārticību vai bagātību, slavu, godu un varu ir rūgti un daudz jāmaksā, un daudz kas jāizsāp.

Taču viens no uzskatāmākajiem grēka slimības simptomiem ir tieši miesas slimības jeb somātiskās saslimšanas, kā pēc grieķu vārda tās sauc ārsti. Tās modernā medicīna gan apārstē, gan aizkavē un daudzas izārstē pavisam, taču pilnībā veselu un nemirstīgu cilvēku padarīt nespēj. Bet ko nozīmē Bībelē pieminētās dziedināšanas un pat mirušo uzmodināšanas?

Kā vērtēt kristīgās baznīcas nespēju dziedināt brīnumainā kārtā: vai nepilnīgas ir baznīcai dotās spējas, vai arī nepilnīga ir ticīgo kalpošana? Arī pat Kristus laikā dziedināti tika ne tuvu visi, bet gan atsevišķi cilvēki: Naamans, centuriona kalps, Naines atraitnes dēls, Lācars, paralizētais pie Bētesdas dīķa; Bībelē minētas vēl dažas liecības par dziedināšanām. Bet līdz ar apustuļu laika beigām šī spēja dziedināt pakāpeniski izzūd.

Šur tur viduslaiku baznīcas vēsturē dzirdami kādi nostāsti un leģendas par šķietami notikušiem brīnumiem, taču avoti nav visai uzticami un pārbaudīt to vairs nevar.

Šur tur dzird par kādiem priesteriem, kam piemīt kādas īpašas spējas un par kādām svētvietām, par svēto un Jaunavas Marijas parādībām, kuras arī nereti pavadot dziedināšanas. Var jau būt, taču liecības par šiem brīnumiem parasti ir pretrunīgas un mazticamas.

Pēdīgi, jau nesenākā pagātnē uzradās harismātiskā kustība, kas apgalvo, ka spējot dziedināt, un sludina, ka patiesas ticības zīme ir spēja darīt brīnumus. Šodien pat daudzās agrāk krietni luteriskās baznīcās ir diezgan daudz piekritēju šādām idejām.

Cilvēki cer un tic, un pulkiem skrien, lai taptu dziedināti, bet nepamana, ka liecības un pierādījumi šīm dziedināšanām ir neskaidras. Nepamana to, ka daudzreiz neviens tā īsti nav pārliecinājies, vai šie šķietami brīnumaini dziedinātie tiešām pirms tam ir bijuši slimi ar kaitēm, kādas tie sev piedēvē.

Nepamana, ka dziedināšanas parasti notiek izrāžu veidā ar milzīgu sensāciju popšovu garā. Taču uzmanīgs vērotājs pamanīs, ka “dziedināmie” tiek rūpīgi sagatavoti un izvēlēti, ka ar katru nejaušu ienācēju brīnumdari vis nenodarbojas.

Sensācijas kārie cilvēki napamana, proti – ja kāds tiešām kļuvis vesels, tad ir piemirsis, ka tai pašā laikā apmeklējis arī kādu medicīnas ietādi, ārstējies un lietojis zāles. Visi nopelni, protams, tiek pierakstīti dziedniekam.

Harismātisko draudžu sludināšanas uzsvars ir, ka tām baznīcām un draudzēm, kas neprot brīnumaino dziedināšanu, nav dzīvas ticības, nav Svētā Gara dāvanas.

Viņi sludina, ka tiem – kam ir pilnīga ticība un kas patiesi saņēmuši Svēto Garu kā apustuļi Vasarsvētkos Jeruzālemē, – ir arī laimīga, vesela skaista un bagāta dzīve. Kurš gan negrib kļūt bagāts, vesels un dzīvot laimīgi? Tādēļ arī lētticīgu sekotāju šādiem sludinātājiem netrūkst.

Šie viltus mācītāji patiesībā nemāca par iedzimto grēku un tā spēku, bet ļauj cilvēkiem noticēt, ka, klausot viņiem, cilvēki spēj negrēkot un tā atcelt grēka sekas savā dzīvē – tādas kā slimības un ciešanas, ka Paradīzi sev var iegūt šeit, grēcīgajā pasaulē.

Bet kas ir ticība saskaņā ar Bībeli? Pareiza ticība ir zināt un pazīt iedzimto grēku, zināt šīs slimības simptomus, gaitu, lietot pareizās zāles un ticēt gan Bībeles mācībai par grēku, gan par grēku piedošanu – Kristus nāves un augšāmcelšanās dēļ.

Svētie Raksti par grēku māca, ka tas dzimst un mirst kopā ar ticīgo cilvēku. Ka pat ticīgs cilvēks pilnībā no grēka savas dzīves laikā vaļā netiek! Neviens! Nekad! Raksti māca to, ka mūsu dziedināšana, kaut iesākta šajā dzīvē, pabeigta tiek vienīgi mūžībā, kad mirstīgais ķermenis tiek guldīts kapā, – tad slimības jūgu un sodību nometam pavisam.

Bet slimības un posts pasaulē atgādina, ka esam nāvīgi slimi, tā neļaujot mums dzīvot bezrūpīgi. Atgādina katram savādākā un īpatā veidā. Taču pat tas, kurš dzīvo ārēji veselīgs un bezrūpīgs, bramanīgs un lepns un tik smej par Dieva vārdu – arī tāds cilvēks ir it kā grēka slimības eiforijā, viņam kā smagi slimam cilvēkam murgaini šķiet, ka viņš ir pilnībā vesels. Tas ir visbīstamāk. Jo drīz seko sabrukums un posts.

Tādēļ varam teikt, ka miesīgās slimības ir mūsu pamatslimības simptomi. Tās aizvien uzliesmo un atgādina mūsu laicību, lai neaizmirstam iet pēc palīdzības un lietot mūžības un nemirstības zāles: Kristus vārdus, baušļus, grēku piedošanu, Kristību un Vakarēdienu. Tādējādi pienākot mūsu grēka slimības krīzei, esam sagatavoti, lai atveseļotos un kļūtu pilnīgi veseli.

Laicīgā nāve nav šīs slimības iznākums, bet gan krīze un galvenais simptoms. Jo ticīgs cilvēks nāvi neredzēs, bet Dievs mīlestībā un rūpēs saņems mūsu dvēseli, gluži kā vecmāte sagaida jaundzimušo, un nogādās svētlaimē. Mūsu nāves brīdī piedzims mūsu patiesā dzīvība.

Mēs ciešam gan savas, gan citu cilvēku grēka sekas, un šīs ciešanas neļauj mums dzīvot bezrūpībā un eiforijā, it kā jau būtu sasnieguši savas dzīves galamērķi. Tā Dievs mūs sagatavo nākamajai un svētītajai dzīvei.

Tādēļ – ja kāds pravietis uzdod ārēju laimi, veselību un bagātību par galveno ticības rādītāju un spēju dziedināt miesas kaites par patiesa mācītāja un skolotāja pazīmi, tad tāds melo un nezina ne Rakstus, ne savu patieso uzdevumu.

Tāds ir viltus pravietis un gans, kas strādā kā algādzis Kristus  līdzībā – vienīgi algas dēļ. Tam avis patiesībā ir vienaldzīgas, jo tās viņam vērtīgas vienīgi cirpšanai. Melis garīgās lietās gan sludina un pārdod krāsainus brīnumus, bet, samanījis briesmas vai neizdevīgu tirgu, šāds gans pamet tam uzticētās avis.

Bet patiesa draudzes gana rūpes par tam uzticētās dvēseles dziedināšanu izpaužas grūtā un bieži pavisam pazemīgā darbā. Tajā visbiežāk pilnīgi trūkst efektu un afektu, bet tas prasa noturību un pacietību.

Kristus un apustuļi, Vecās Derības pravieši un patiesi Dieva vārda skolotāji dziedina savus ļaudis, tos atbrīvojot no bailēm, mācot atziņu un stiprinot, darīdami to visu ar rūpēm un mīlestību.

Savukārt viltus pravieši pakļauj un izmanto, apspiežot, valdot un terorizējot gan garīgi, gan reizēm arī fiziski. Tiem neinteresē savu cilvēku dvēseles un to liktenis mūžībā, tiem interesē viņu šķietamo spēju un karstās daiļrunības apbrīnošana un peļņa, kas no tās atlec.

Bet kā ar patiesajiem dziedināšanas brīnumiem, kurus veica Kristus un Viņa sludinātāji senatnē un apustuļu laikos? Jo Bībele liecina, ka daudzi tiešām tika dziedināti. Vai tas nevājina mūsu, luterāņu, pārliecību un neliek apbrīnot harismātus?

Nē, nemaz, jo tie toreiz bija īpaši notikumi īpašā nolūkā. Jo dziedinot Kristus un Viņa apustuļi liecināja, ka pasaulē ir nācis gaidītais Glābējs – Dieva Dēls, kam ir vara piedot grēkus un cilvēkiem sniegt laimi un nemirstību. Un ka tas ir Jēzus no Nācaretes!

Mūsdienās par to nevienam vairs nav jāliecina šādā veidā, jo tie, kas netic apustuļu un Svēto Rakstu liecībai, baznīcas liecībai un Kristus novēlētajiem žēlastības līdzekļiem,  – neticēs arī tad, ja satiktu Kristu uz ielas, jo tie nevēlas pieņemt patiesību, ka ir slimi ar grēku un noliedz savu vainu Dieva priekšā un savus grēkus mīl.

Nelaimīgais spitālīgais vīrs vaicāja Kristum, vai Viņš maz ir nācis pie tādiem kā viņš – slimiem un nožēlojamiem, nabagiem un apspiestiem, un vai Viņš maz grib ar tādiem runāt un par tādiem rūpēties. Varbūt Viņš nācis dalīties varā ar vareniem un sēdēt kopā ar bagātiem?

Bet Jēzus atbild: “Es gribu, topi šķīsts!” Un Viņš apstājās un noliecās pie šā nabaga cilvēka un viņu dziedināja. Bet tai pašā laikā ar paštaisnajiem farizejiem un rakstu mācītājiem Viņš runāja bargi un skarbi. Jo tie ticēja, ka ir veseli un ka viņiem dziedināšanas nevajag.

Arī mēs šodien vaicājam: “Kungs, vai Tu maz gribi rūpēties par tādiem kā mēs – vājiem, mazticīgiem, grēcīgiem un neciliem.” Un Jēzus mums atbild: “Jā es gribu, es gribu jūs dziedināt, es jums piedodu grēkus un mīlu jūs kā savus brāļus un māsas un es gribu, lai jūs reiz nonāktu tajā patiesās dzīvības un nemirstības vietā, kuru Es jums esmu sagatavojis!”

Tad nu nāciet un saņemiet šo dziedināšanu! Ne ārišķīgu, ne blēdīgu, ne tukšus solījumus. Saņemiet patiesu brīvību un mieru ar savu Radītāju. Ne tā kā pa sapņiem vai jums nepiedaloties un baznīcā nenākot, bet tā, kā Viņš to nolicis. Nāciet Viņa draudzē un ēdiet Kristus miesu un asinis, un topiet dziedināti!

Un tas nav kāds īpašs darbs un varonība, ka nākam Kristus draudzē pie altāra un saņemam to, ko Viņš mums dod. Tas ir līdzīgi kā Naamanam, kam gan bija jāaiziet līdz Jordānas upei un jāmazgājas tajā septiņas reizes, līdz viņš kļuva vesels.

Pēc daudziem gadsimtiem šajā upē iekāpa Jēzus, un Jānis Kristītājs Viņu kristīja Jordānas ūdenī. Šīs Kristības spēks toreiz dziedināja arī Naamanu, tāpat kā mūs dziedina arī Kristības ūdens. Mums nevajag citu zīmju! Jo mēs ticam, ka šajā ūdenī kopā ar Kristu nomirst mūsu grēka vaina.

Kaut arī daudzas mūsu problēmas un miesas slimības paliek, kaut arī grēcīgā miesa mirs, mūsu dvēsele būs dzīvināta un šķīstīta un reiz iegūs jaunu ķermeni – to nemocīs ne trūkums, ne bads, ne slimība! Vairs nekad! Uz šo mūžīgo veselību ir vērsta arī kristīgās baznīcas sludināšana. Tādēļ mūsu garīgā dzīve ir ļoti nopietna lieta un pat vēl svarīgāka par miesas veselību.

Cilvēki, vēlot novēlējumu jubilejās, parasti saka – galvenais veselība! Tomēr, ja miesa un grēcīgais prāts pieprasa mums likt tos mierā, ja tie negrib iet uz baznīcu, nevēlas klausīties sprediķus, netiecas lietot Dieva zāles un ir slinki mācīties Bībeli, tad neklausiet šiem aklajiem padomdevējiem!

Neklausiet savai grēcīgajai būtībai, kad tā jums māca rūpēties vienīgi par karjeru, naudu, izpriecām, kad tā vēlas būt – vienalga kur, tikai ne baznīcā. Bet paklausiet kā Naamans paklausīja Dievam un gāja, un mazgājās septiņas reizes.

Tā arī jūs nāciet un mazgājieties, un saņemiet mūžības zāles Kristus miesā un asinīs septiņreiz septiņas un vēlreiz septiņas reizes šeit Viņa draudzē un baznīcā, un pēc tam nāciet atkal no jauna.

Tā jūs iegūsit nevis važas, postu, kalpību, nevis izniekosit savas dzīves iespējas, kā biedē jūsu miesa un grēks, – bet iegūsit dziedināšanu! Iegūsit vispamatīgāko un patiesāko sirds mieru, iegūsit patiesu brīvību un laimi, līdz reiz arī paši sastapsit mīlestības un piedošanas pilno Kungu – Jēzu Kristu. Viņš mūs visus patiesi grib  dziedināt!

Gundars Bākulis

Leave a Reply