Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

DIEVA VĀRDS PASAULĒ

Walther_cfw_old
Karla Ferdinanda Vilhelma Valtera (1811-1887) skaidrojums
par Dieva vārda lietošanas veidiem evaņģēliskajā sludināšanā

Nav šaubu, ka draudzes garīgajā dzīvē lielu ieguldījumu dod doktrināli pareizi un saprotami noturēta liturģija. Nav iespējams pārāk augstu novērtēt arī rūpīgu dvēseļkopšanas darbu un draudzes dzīves vadīšanu. Tomēr, kā to uzsver K.F.V. Valters savā Pastorālajā teoloģijā – nekas nevar aizstāt pareizu sludināšanu, jo tā ir pati galvenā mācītāja darba sastāvdaļa. Valters norāda uz līdzīgiem izteikumiem Apoloģijas VI artikulā Par grēksūdzi un gandarīšanu, kur Melanhtons brīdina, ka baznīca nav uzturama ar varu un ieročiem, jo tas izraisīs vienīgi cilvēku naidu.

Turpretī  ar pareizu sludināšanu būtu iespējams dziedināt “šaubu pilnās sirdsapziņas” un tādējādi iegūt sev cilvēku labvēlību un piesaistīt tos baznīcai. Līdzīga doma ir iztekta arī Apoloģijas artikulā Par misi kur, vēršoties pret pārspīlētu baznīcas ārējo greznību un cermoniālismu, Melanhtons saka: “..mūsu baznīcu apmeklētība ir daudz lielāka nekā tas ir vērojams pie mūsu pretiniekiem, jo klausītāji tiek piesaistīti ar saprotamiem un derīgiem sprediķiem.. patiess baznīcas rotājums ir dievbijīga, derīga un saprotama mācība.”

Ārkārtīgi lielā sludināšanas nozīmīguma dēļ, Valters pareizi apgalvo, ka neuzticība šajā darbā rada vislielāko vainu un draud ar vislielāko lāstu pār mācītāju, “ja viņš ar vislielāko uzcītību nestudē, nelasa un nelūdz, lai katru reizi dotu savai draudzei vislabāko, ko viņš var dot.”

Turpat Valters brīdina mācītājus no slinkuma, bailēm no cilvēkiem, no vēlēšanās tiem izpatikt un būt populāriem, kā arī no aizraušanās ar dažādām citām nodarbēm, kas noved pie tā, ka mācītājs “neveido savus sprediķus saskaņā ar tekstu un savu klausītāju vajadzībām, bet gan vadās no tā, kā būtu iespējams ar vismazākajām pūlēm bez īpašas gatavošanās kādu brīdi parunāt.. vai kā varētu iespējami mazāk kādu aizskart vai būt vispatīkamākais un spožākais “kanceles orators.””

Tā kā sludināšanas darbs ir īpaši nopietns mācītāja pienākums un ikvienu daudz maz godīgu luterāņu mācītāju nodarbina jautājums – kā to veikt labāk un pareizāk – tad šajā reizē nedaudz plašāk aplūkosim Dr. Valtera uzskatus par pareizu Dieva vārda lietošanu sludināšanā. Kā pašu par sevi saprotamu, mēs pieņemam faktu, ka sludinātam jātiek tikai Dieva vārdam un nekam citam.

Savā Pastorālās teoloģijas rokasgrāmatā Valters norāda uz divām Svēto Rakstu vietām, kas īpaši runā par pareizu Dieva vārda lietošanu. Tās ir: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Tim. 3:16-17)  “Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” (Rom. 15:4)

No šiem Dieva iedvesmotajiem Pāvila vārdiem izriet, ka Dieva vārdam jātiek lietotam piecos dažādos veidos: mācībai, vainas pierādīšanai jeb maldu mācības noraidīšanai, nepareizas dzīves labošanai, audzināšanai taisnībā un iepriecināšanai un mierināšanai. Tas, protams, nenozīmē, ka katram sprediķim vajadzētu mehāniski sastāvēt no šīm piecām daļām, bet tomēr uz tām, ņemot arī verā īpašās klausītāju vajadzības, vajadzētu tikt veidotam katram sprediķim. Apskatīsim, kas Valteram sakāms par katru  no šīm piecām daļām.

Dieva vārda lietošana mācībai

Šo Dieva vārda lietošanu Pāvils min kā pirmo, un tas ir pats augstākais un svarīgākais, varētu sacīt – sprediķa stūrakmens. Valters norāda, ka pret šo principu tiek pārsteidzoši daudz grēkots, jo sludinātāji pievērš maz vērības mācībai, tūdaļ mezdamies pie dažādiem pamudinājumiem, svētības vēlējumiem un brīdinājumiem. Kā galveno iemeslu šādai bezdoktrinālai sludināšanai, kas tiecas Dieva vārdu tūdaļ praktiski attiecināt uz klausītājiem, Valters min gan mācītāju vājo doktrinālo sagatavotību, gan to, ka bezdoktrināla sludināšana neapšaubāmi ir vieglāka un ārēji šķiet dzīvāka.

Vēl viens iemesls ir tas, ka daudzi doktrinālu sludināšanu uzskata  par sausu, tādu, kas atstāj klausītāju sirdis aukstas un nenes patiesu atgriešanos un atmodu. Tie ir ārkārtīgi lieli maldi, jo tieši doktrināla sludināšana atklāj mūžīgās Dieva domas, nodomus un ticības noslēpumus. Šai dievišķajai sēklai jātiek dziļi iedēstītai kalusītāju sirdīs, ja vēlamies saņemt patiesas atgriešanās, ticības un darbīgas mīlestības augli. Bez doktrināliem sprediķiem nav iedomājama patiesa draudzes izaugsme, un tas, kurš nesludina mācību, nav uzticīgs Dieva vārda kalps, jo bīskapam jābūt “izveicīgam mācībā” (1.Tim. 3:2; 2.Tim. 2:24), un pats galvenais baznīcas amats ir – mācīšanas amats (Rom. 12:7-8).

Dieva vārda lietošana maldu mācību atspēkošanai

Šī Dieva vārda lietošana izriet gan no praviešu, gan apustuļu, gan paša Kristus piemēra. Tikpat bieži,cik mēs redzam viņus mācam pareizo mācību, mēs redzam viņus arī to aizstāvam: ne tikai pret lieliem maldiem (1.Kor. 15:12utt.), bet arī pret mazākiem (Gal.5:9); ne tikai draudzīgā veidā (Gal. 4:10-12), bet arī nopietni, asi un dedzīgi (Gal. 1:8-9; Fil.3:2); ne tikai vēršoties pret pašām maldu mācībām, bet arī pret maldu mācītājiem, dažreiz saucot, dažreiz nesaucot tos un viņu sektas vārdā (1.Jņ 4:1; Gal. 5:10; Mt.16:6; Atkl.2:15; 2.Tim. 2:17).

Šis ir katra mācītāja pienākums, kas skaidri izriet no Pāvila vārdiem, ka bīskapam “..jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim. Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji, visvairāk no apgraizītajiem, tiem jāaizbāž mute.” (1.Tim. 1:9-11) Mācītāju, kas atstāj novārtā šo uzdevumu, Valters sauc par neuzticamu kalpu, klusējošu sargsuni un nodevēju.

Maldu mācību atspēkošana vēl jo svarīgāka ir tādēļ, ka pareiza mācība bieži vien nav saprotama, ja netiek norādīta un izskaidrota tai pretējā mācība. Tas ir tādēļ, ka maldu mācītāji bieži savus uzskatus mēdz ārēji ietērpt patiesības drānās. Mācītājs, kas pieļauj šādu savu draudzes locekļu pievilšanu, neizbēgs no Dieva soda, pat ja viņš citādi būs sludinājis patiesību. Viņa pienākums ir ne tikai sludināt pareizo mācību, bet tajā pašā laikā arī brīdināt no maldu mācītājiem, dažos gadījumos pat saucot tos vārdā. šeit Valters norāda uz Lutera brīdinājumu, ka tāda sludinātāja, kurš nevēršas pret maldu mācītājiem, ticības apliecība (konfesija) ir tikai nekam nederīga maska:

“Tas, kurš savu mācību, ticību, un tās apliecību uzskata par patiesu, pareizu un drošu, nevar atrasties vienā vietā kopā ar tiem, kuri māca vai pieturas pie maldu mācības un saka jaukus vārdus velnam un viņa aptaurētajiem kalpiem. Tāds mācītājs, kurš klusē par maldiem un tomēr vēlas būt pareizs mācītājs, ir sliktāks par atklātu fanātisku jūsmotāju un ar savu liekulību nodara lielāku postu nekā herētiķis. Viņam nerīkst uzticēties. Viņš ir vilks un lapsa, derēts gans, u vēdera kalps utt. Vai nu viņš paslepšus liekas vienā gultā ar ienaidniekiem, vai arī viņš ir šaubīgais un vēja rādītājs, un vēlas redzēt, kā tas viss beigsies – vai uzvarētājs būs Kristus vai velns; vai arī viņš ir pilnīgi nedrošs sevī un nav cienīgs būt par mācekli, kur nu vēl par mācītāju…”

Dieva vārda lietošana nepareizas dzīves labošanai

Šajā sakarā Valters vispirms min Lūkasa Oziandera norādi, ka, veicot šo pienākumu, sludinātājam ir jāsargās būt rūgtam, indīgam un izsmejošam, lai netstumtu savus klausītājus. Tā vietā viņam jābūt nopietnam un savaldīgam un vislabāk savas domas iepriekš jāuzraksta, lai varētu tās lieku reizi pārbaudīt un izvairīties no vēlākiem sagrozījumiem un nepamatotiem pārmetumiem.

Otru piemēru Valters min no kādas Lutera vēstules Cvikavas mācītājam Hausmanim. Viens no Cvikavas sludinātājiem no kanceles atklāti uzbruka pilsētas domes ļaudīm. Daudziem šādi uzbrukumi sagādāja prieku. Luters norāda, ka šādai personiskai norāšanai kancele nav īstā vieta. Tā kā sprediķis ir vispārīgs pasludinājums, tad arī nosodījumiem jābūt gan dažādiem, gan vienmēr vispārīgiem, nevis personiskiem.

Dieva vārda lietošana audzināšanai taisnībā

Arī bez šā lietojuma sprediķim trūktu kaut kas ļoti būtisks un nozīmīgs. Tas prasa, lai sludinātājs ne tikai sniegtu mācību, bet arī meklētu veidus, kā pārliecināt un iedrošināt klausītājus to īstenot dzīvē. Te nav vajadzīgs ne pieprasīt, ne pavēlēt, ne draudēt, ne pārmest, bet ir nepieciešams klausītāju pārliecināt. Godīgi un patiesi kristieši, kaut arī izjūt savas miesas vājumu, tomēr nevēlas rīkoties pret Dieva vārdu, nedz kalpot grēkam, pasaulei un velnam.

Ja sludinātājs viņus pārliecina, ka tā ir Kristus mācība, tad tie nekādā gadījumā nevēlēsies pretoties tam, kas par viņiem atdevis savu dzīvību. Tālāk Valters sniedz garus citātus no Lutera Baznīcas postillas par vēstules tekstu 19. svētdienā pēc Trīsvienības un 1. svētdienas pēc Atspīdēšanas. Šie teksti ir pārāk gari, lai tos citētu šeit, bet ikviens tiek mudināts tos izlasīt pats Lutera Baznīcas postillā.

Dieva vārda lietošana iepriecināšanai un mierināšanai

Lai gan nepieredzējuši vai fanātiskas sajūsmas pārņemti sludinātāji mēdz attēlot kristieša dzīvi kā nepārtraukta svētīga miera un prieka stāvokli, taču tā diemžēl ir pavisam citāda. Drīzāk kristieša dzīvi arvien raksturo gan iekšēja, gan ārēja cīņa un grūtības. Tādēļ sprediķa pamatā esošā mācība arvien ir jāpapildina tādam Dieva vārda lietojumam, kas klausītājos rada mieru un cerību. Sprediķi, pēc kura pārbaudījumiem pakļauto kristiešu sirdīs neielīst miers un prieks, Valters neatzīst par patiesi evaņģēlisku sprediķi.

Lai tas tāds būtu, tam ir jābūt orientētam ne tikai uz garīgu mierinājumu, bet jāsniedz iepriecinājums visā šīs nožēlojamās zemes dzīves niecībā un postā. Sprediķim jābūt pildītam ar patiesi gādīgu mīlestību, ar kādu tēvs un māte mierina un iedrošina savus bērnus. Sludinātājam jāzina, ka pati bīstamākā viņa klausītāju sirdīm ir pasaulīgo skumju jūra, kurā to mēģina noslīcināt skumjais gars – velns. Pret šīm pasaulīgajām skumjām ir jānotiek nepārtrauktai cīņai.

Evaņģēliskam sludinātājam nevajadzētu atraut saviem draudzes locekļiem mierinājumu tikai tāpēc vien, ka tie vēl ir vāji un nespēcīgi. Tā vietā viņam arvien vajadzētu atcerēties, ka tieši evaņģēlisks mierinājums ir tas, kas liek sekot labajiem darbiem un dara kristieša dzīvi svētu: “Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu! saka jūsu Dievs. Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts.” (Jes. 40:1-2) Tāda ir Dieva pavēle. Valters atzīst, ka, ciktāl mēs to varam mācīties īstenot dzīvē no citiem, būs grūti atrast labāku skolotāju par Dr. Luteru, tomēr īsti piepildīt to varēs tikai tāds sludinātājs, kas pats savos iekšējos dvēseles cīniņos un laicīgās dzīves bēdās būs saņēmis iepriecu un mierinājumu.

Kā to liecina viņa sprediķi, arī pats Valters Svētā Gara skolā bija labi apguvis māku padzīt no savu klausītāju sirdīm skumjas un ieliet tajās dievišķu prieku un līksmību. Lai Dievs dod, mīļie brāļi, ka arī mēs visi kļūtu ne tikai par meistariem skaidras mācības izklāstā, maldu noraidīšanā, kļūdu labošanā un jaunās paklausības audzināšanā, bet arī kā mīļi garīgi tēvi spētu iedrošināt, mierināt un iepriecināt savus garīgos bērnus, kuru aprūpi Dievs mums uzticējis.

Ilārs Plūme

Leave a Reply