Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

VĒSTULES, VĒSTULES

post

Redzējumi izstādē “Svešuma vēstules”

Laikam ritot, mainās cilvēku savstarpējās saziņas formas. Viens no ceļiem, kā iespējams apjaust gadu, gadu desmitu un pat gadu simtu tecējumā mainīgās komunikācijas veidus un ieskatīties to vēsturē, ir – apmeklēt kādu muzeju, kur rūpīgas rokas aprūpē, vērīgas acis lasa un palaikam arī atklāj apmeklētājiem kādu nelielu stūrīti no plašā kultūrvēsturisko mantu krājuma.

“Latvijas Luterānim” nu jau kļūst par tradīciju ielūkoties Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja zālēs, lai apskatītu kārtējo īslaicīgo izstādi. Šoreiz lasītājiem tiek piedāvāta iespēja neklātienē izstaigāt divas zālītes, apskatot izstādi “Svešuma vēstules”.

Literatūras muzejs parasti savās skatēs piedāvā atraktīvus izstāžu konceptuālos risinājumus ar papildiespējām – izklaidējot izglītot bērnus un skolēnus. Arī šajā izstādē vizuālais risinājums (mākslinieciskā ietērpa autors Ints Sedlenieks) neliks vilties ne mazam, ne lielam apmeklētājam. Tomēr vēstuļu izstāde vizuāli risināta tradicionālāk, piemērota marginālāk noskaņotam skatītājam.

Kā jau izstāde, kurā aplūkojamas vēstules. Svešas vēstules. Tajā pašā laikā – vēstules no svešuma. Ik eksponāts prasīt prasās appētāms, apdomājams, palasāms, sajūtams… Smalkām saitēm sasienami emociju pavedieni stīdz no vēstulēm pretī pie skatītāja. Tāds personisks process ir šī vēstuļu pasaule.

“Kad pirms daudziem gadiem sāku strādāt muzejā, pats dīvainākais muzejnieka darbā likās tas, ka jālasa svešas vēstules”, teic pieredzējusī speciāliste, izstādes autore Maija Kalniņa. Bet laika gaitā ielūkošanās citu cilvēku iekšējā pasaulē caur varbūt vienu no visintīmākajiem dokumentiem kļuvusi profesionāli ierasta.

Vēstules, pēc Maijas domām, ir pats interesantākais rakstītais materiāls un viena no uzticamākajām un drošākajām liecībām literatūrvēsturisku faktu atklājumiem un precizējumiem. Un tā no gadiem ilgušās saskares ar vēstulēm izaugusi iecere veidot izstādi, atklājot tikai pavisam nedaudz no iespējām, ko ļautu lielais muzejā glabājamo vēstuļu klāsts.

Rakstniecības muzejā uzkrāts ap 300 literātu personālkolekciju, un vismaz trīs ceturtdaļās no tām ietvertas arī vēstules. Citā dažas, citā daudzas mapes ar tām. Vēstules paver ieskatu ik rakstnieka domu un notikumu pasaulē ļoti tieši, ļaujot uzzināt to, kas nevienā grāmatā nav un varbūt nekad netiks uzrakstīts.

“Es visvairāk varu uzzināt par rakstnieku, lasot viņa vēstules,” teic Maija Kalniņa. Un tā izstādes vitrīnās caur skaitliski ne tik daudzām vēstulēm paveras veseli laikposmi to rakstītāju dzīvēs – ļoti būtiski un zīmīgi. Jo Maijas Kalniņas tēmas – no svešuma uz dzimteni vai svešumā savstarpēji apmainītās latviešu literātu vēstules ir arī pastiprināti emocionāli saasinātas caur atrautību no dzimtās zemes.

Izstādē izlikta tikai niecīga daļa muzejā glabātās trimdinieku korespondences. Vēstuļu rakstītāji atradušies svešās zemēs piespiedu kārtā, bēgot no vajāšanām vai politiska terora apstākļiem, nav te idillisku atklātņu, ko no ārvalstīm tuviniekiem būtu sūtījuši zinātkāri pasaules apceļotāji (arī tādu izstādi muzeja krājums droši vien varētu sarūpēt).

Un tā veram pirmās zāles durvis. Te izvietotajās vitrīnās svešuma vēstules, kas tapušas 20. gadsimta pirmajā pusē. Pa lielākajai daļai rakstniekus gaitās uz attāliem Krievijas apgabaliem vai Rietumeiropas zemēm dzinušas 1905.–1907. gada pēcrevolūcijas laika vajāšanas, vajadzība bēgt no dzimtās zemes Pirmā pasaules kara laikā vai darba pienākumi.

Acis atduras pret telpas idejisko centru – izsmalcinātu rožukoka sekretāru ar metāla inkrustācijām. Mēbele muzejā nonākusi no Aspazijas mājām. Arī abu lielo trimdinieku korespondencē gūstam nelielu ieskatu. Lūk, pastkartes ar Šveices skatiem, arī ar apcerīga Raiņa attēlu pie Lugāno ezera.

Acis atduras pret Aspazijas rakstītajām rindām dzejniecei un aktrisei, tuvajam draugam Birutai Skujeniecei: “Proti skaisti raudāt, proti ar grāciju sērot un visi tev līdzi raudās, bet raudi tikai patiesas, rūgtas, nesmukas asaras, paies tev visi vienaldzīgi garām. Māksla ir tā skaistā, raibā un cietā glazūra, kas necaurredzama pārvilkusies pāri pār sadrupušo, izdegušo mālu – pār cilvēku, kas pārcietis.”
Pārslīdot vitrīnām ar “naftas rūpnieka” Pāvila Rozīša un Ernesta Birznieka-Upīša vēstulēm no Kaukāza, skatiens apstājas pie kā rezignētāka.

Tās ir 1905. gada nemiernieku, politisko bēgļu Kārļa Skalbes un Jāņa Akuratera vēstules. Abi dzejnieki revolūcijas atplūdu periodā devušies uz Somiju, pēc tam tālāk uz Skandināvijas valstīm. “Skalbem Skandināvija ir tāda liktenīga un skumja vieta. Otro reizi viņš devies uz Zviedriju kā Otrā pasaules kara bēglis, kur liktenis viņam atvēlēja neilgu viesošanos. Drīz dzejnieks miris,” bilst Maija Kalniņa.

Kur tik vien palasu, skumjas un vientulības sajūta dveš no trimdinieka rakstītā: “Visapkārt tukšums sīc, ārā ir vēss, nemīlīgs, netīkas skatīties ne ugunīs, ne zvaigznēs. Arī iekšā nav labāk. Reizēm uznāk vēlēšanās visu sasist, sadauzīt un pazust telpā. Bet sniegi stiepj ap telpu saltas ledus stīpas, ir jāglābjas tepat: nav kur pazust. Un vasara vēl tik tālu!”

Augustam Saulietim rakstītās rindas (1907. gada 10. janvāra vēstulē) sasaucas ar tik nacionāli latviskā dzejnieka trimdas dzejoļiem. K. Skalbe vēlreiz apliecina domu, ka nelaimīgs liktenis cilvēku bagātina: “Bet vienā lietā es tagad esmu gudrāks kā tu. Tu nezini, kā ir ap sirdi svešumā – Tu nezini, kas ir dzimtenes mīlestība – kad es Kurzemes laukus atminos – asaru pilns tieku…” (Vēstulē Antonam Austriņam 1907. g. 13. jūlijā).

Jāņa Akuratera vēstulēs rezignāciju nejūt. Varbūt tādēļ, ka viņa emocijas apstaro mīlestība, par ko arī lasāms vēstulēs līgavai Marijai Dišlerei (vēlāk Akuratere). Dzīvodams Oslo, Akuraters saraksta stāstu “Kalpa zēna vasara”, vēro vietējo tautu dzīvi, apgūst valodu, lai pēc tam pārtulkotu Henriha Ibsena lugas “Pērs Gints” un “Brands”, un kādā vēstulē secina: “Dzimtene ir tur, kur mūs mīl”. Viņam nav saprotama Skalbes rezignācija: “Skalbe ir Kristianijā. Vienā ziņā briesmīgi palaidies. (..) Viņam Zeltiņš [grāmatizdevējs D. Zeltiņš] katru mēnesi sūta 50–100 rubļus, bet strādāt nekā negrib – apēd visu konfektēs”.

Svaigs, neparasts akcents ir Vladivostokas latviešu vēstuļu izlase. Tās vienīgās šajā izstādē nav tieši saistītas ar rakstniekiem. Muzejā glabājas ap 200 vēstuļu, kuras raksta Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās visattālākajā Krievijas punktā – Vladivostokā – nonākušie latvieši. Šos cilvēkus sasniegusi vēsts par neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu, garā viņi rautin raujas uz dzimteni, taču kara apstākļi liedz pieveikt milzīgo attālumu.

Viņi raksta tuviniekiem uz dzimteni, risinot arī domu pavedienus par atgriešanās veidiem: “..nekad mēs neesam atradušies viens no otra tik tālu– es esmu pie Klusā okeana, – Tu pie Baltijas jūras. ..Tagad pēc kādas nedēļas izbraukšu ar kuģi no šejienes uz Eiropu. Braukšu uz Parizi uz miera kongresu, no kurienes tieku no Sibirijas un Uralu apvienotām latviešu organizācijām deleģēts. ..Es vēl nezinu skaidri savu maršrutu, vai braukšu caur Ameriku jeb caur Ķīnu un Indiju, t. i., garām Ķīnai un Indijai caur Suecas kanali un Vidusjūru.” (Felikss Cielēns vēstulē dzīvesbiedrei Maijai 1919. g. 10. janvārī.)

Kara ceļos vēstules nonākušas nevis pie adresātiem Latvijā, bet pie Raiņa. Viņš toreiz bija Šveices Latviešu komitejas priekšsēdētājs. Dzejnieks vēstules atvedis uz dzimteni, un korespondence uz ilgiem gadiem iegūlusies Raiņa kolekcijā, neizpelnoties pētnieku uzmanību. Pēdējos gados muzeja darbinieki pārlasījuši vēstules, cenšoties atšifrēt rakstītājus, jo ne visām ir skaidri salasāmi paraksti.

Atpazītas daudzas latviešu kultūrvēsturē nozīmīgas personības. Piemēram, Ģirta Salnāja māte raksta tolaik mazajam zēnam uz dzimteni, kur viņš atstāts tantes gādībā. Raksta mūziķi K. Nīcis F. Pličam, raksta vēlākais aktieris Augusts Mitrevics māsai. Aizkustinoši lasīt arī tādu cilvēku vēstules, kuru vārdus laika gaita nodevusi aizmirstībai.

Veram otrās zāles durvis. Te 1944. gadā trimdas ceļos izklīdināto latviešu literātu vēstules, atsevišķi piesitieni no visai plašā klāsta, vizuāli īpatnējāki, neparastāki pēc formas vai satura sūtījumi.

20. gadsimta 2. puses rakstāmrīkus izstādē pamatoti simbolizē rakstāmmašīna. Uz telpas centrā novietotā rakstāmrīka uzklabināti romāni “Laimīgie”, “Cilvēks no Mēness”, “Misters Sorrijs”, “Malahīta dievs” un vēstules, vēstules… Jā, jā, jūs uzminējāt, tā ir Anšlava Eglīša vecā draudzene ar it kā vēl vakar atstātu lapu uz ruļļa.

Iemetu aci:”50.g., kad devāmies uz ASV, tādu smagumu līdzi vest nevarēju un es pret to iemainīju vismazāko un vieglāko vācu firmas “Erika” rakstīklu. Tā bija apbrīnojami vienkārši darināta. Ja kas samisējās, varēju pats viegli izlabot, pielodēt nokritušos burtus, vai atvietot ar stieples gabalu kādu salūzušu locekli. Strādāju ar to labus desmit gadus, lai gan tā nebūt nebija domāta dienišķam “kancelejas” darbam. Beidzot tomēr jau nolietojās. Tā man vēl garāžā glabājas. Žēl bija aizmest…” (Vēstulē Astrai Moorai 1990. g. 16.jūnijā).

Nu šī mašīna veikusi otrreizēju ceļojumu pāri okeānam un kopā ar rakstnieka studenta rasējamo galdiņu, krēslu, lampu ik atnācējam aptaustāma. Vēl bagātāks mantojums – Anšlava Eglīša ap 10 000 vēstuļu aptverošā kolekcija, pārsvarā no dažādiem ļaudīm saņemtās.

Patiesi, sarakstīties ar Eglīti bija liela laime, jo viņa sūtījumos vērojamas radošas dzirkstis kā pēc satura, tā formas. Viņam patika īsās, aprautās, bet izteiksmīgās rakstu rindas papildināt ar zīmējumiem – paša vai adresāta portretu, asprātīgu sižetisku zīmējumu vai ko citu.

Rakstnieks lieti izmantojis arī Holivudas reportiera darbā iegūtos zvaigžņu reklāmas materiālus – raksta vēstules uz kinodīvu portretu otrajām pusēm, neaizmirstot šo to piebilst par attēlā redzamo seju. Cits vēstuļu formas variants – no žurnāliem izgrieztiem attēliem otrā pusē Eglītis uzlīmē baltu papīru, kur raksta. Ar Gunaru Janovski abi literāti apmainījušies ar kasetēm, jo pēc operācijas G. Janovskis slikti redzēja.

Nezinu, vai objektīvi, bet sevi kā “kasešvēstuļu” autoru Eglītis vērtē kritiski: “Katrā ziņā kā vēstuļrunātājs tu esi nepārspējams. Cik man salīdzinot neveiksmīga vēstuļruna! Kā lasīšana no lapas. Derdzas pašam sevi klausīties. Kāds tu būtu tautas tribūns un runātājs no katetriem, kas to zina, bet kasētā tu proti ierunāt tik jauki un dabīgi tērzējoši, ka tieši liekas: Tu sēdi tepat istabā pie mums kā ciemiņš.” (Anšlavs Eglītis Gunaram Janovskim).

Ekspozīcijā atklājas arī citi vēstuļu autoru eksperimenti. Radošas, ar zīmējumiem rotātas vēstulītes sūtījis Ervīns Grīns (Rihards Rīdzenieks). Lentas un kasetes izmantojis arī Alvils Šķipsna. Māksliniekiem nereti patika rakstīt uz neparastiem materiāliem vai grafiskā šriftā. Piemēram, Tālivaldis Ķikauka sūtījis uz putuplasta uzrakstītu vēstuli Dzintaram Sodumam. Pati garākā izstādē redzamā vēstule – uz lielām loksnēm grafiski veidotais Ojāra Jēgena sūtījums Dz. Sodumam.

Izstādē godam pārstāvēta sensenā tradīcija – vēstules uz atklātnēm, skatu kartēm. 20. gadsimta jauninājums – vēstules uz oriģinālfotogrāfijām, pārsvarā pašu fotografētiem dabasskatiem vai saviem portretiem. Daži rakstītāji vēstuli veido vien kā lakonisku parakstu zem sava portreta (Astrīda Ivaska –Eglonam Spēkam).

Trimdas latviešu vidū uzplauka t.s. gada vēstules. Vēstules rakstītājs pirms Ziemassvētkiem apcer savu dzīvi, dokumentē visu svarīgāko, kas gada laikā noticis, pavairo šo vēstuli, pieraksta klāt adresātu vārdus, dažkārt arī kādu individuālu novēlējumu un izsūta visiem draugiem un paziņām. Izstādē redzamas Dzidras Zeberiņas, Jāņa Širmaņa, Kurmju ģimenes, Mudītes Austriņas gada vēstules.

Formas jauninājumi, protams, izraisa interesanti, tomēr vairāk ziņkāro vēstulēs paustais saturs. Trimdas latviešu literātu korespondence pauž gan bagātas jūtas, gan atspoguļo lietišķos kontaktus. Ar vēstuļu palīdzību dažādos kontinentos izkaisītie tautieši organizē turnejas, rīko svētkus, pāri okeānam no Zviedrijas uz Austrāliju un no Amerikas uz Vāciju ceļo vēstules un izdodamie manuskripti.

Sirdī ielīst siltums, skatot un pārlasot dziļi personiskas un īpašniekiem dārgas vēstules. Valda Mora no Latvijas aizvedusi 1927. – 1928. gadā no profesora Aleksandra Dauges saņemtās mīlestības vēstules. Visu mūžu glabādama, viņa beidzot tās novēlēja muzejam.

Ar aizkustinājumu aplūkojamas bērnu vēstules (piemēram, Mārča Soduma pirmās vēstulītes, kurās juku jukām latviešu un zviedru burti) mātei vai mātes vēstules bērniem. Margita Gūtmane uz Zviedriju aizvesta 9 mēnešu vecumā. Dzimtenē palikušo māti viņa neatcerējās un arī īpaši netiecās pēc viņas. Tikai 50 gadu vecumā viņa uzraksta ”Vēstules mātei” – literāru darbu, kurā paustas trimdas izjūtas.

Trimdas izjūtas – tās caurauž daudzu, sevišķi vecākās paaudzes, literātu rakstītās rindas. “Es arī visu laiku jūtos vientulīga – nav gara radinieku še. ..Tā iet dienas, nedēļas, mēneši… Nezinu, vai tiksim kādreiz mājās, bet ja to varēs – es tūdaļ došos turp, lai kad un kādos apstākļos tas būtu. Tur es gribu reiz tikt un apstāties un palikt – vairāk neko”. (Zinaīda Lazda Rūtai Skujiņai 1950. g. 29. okt.).

“Tā tas mums visiem, ka svešums māc vai nost. Es dažu labu reizi noskatos uz savām rokām un man liekas, ka tās nav manas.” (Jānis Jaunsudrabiņš Oļģertam Liepiņam 1952. g. 10. okt.). Latvija nav pagaisusi no atmiņas arī pēc 30 svešumā nodzīvotiem gadiem: ”Būtu Latvijā, gaidītu pavasari, gaidītu cīruļus, gaidītu ziedus. Izbrauktu no pilsētas un izstieptos uz muguras pļavā” (J. Sarma O. Kalējam 1976. g. 19. febr.). Un tā, un līdzīgi daudzās jo daudzās vēstulēs. Bet pietiks.

Katrs autors var izveidot savu vēstuļu izstādes versiju. Šī ir Maijas Kalniņas versija. Bet arī katrs skatītājs var izdomāt, izsapņot savu versiju par vēstulēm. Lai domātu, sajustu, apcerētu un radītu kādu savu personisku garīgo telpu – tādēļ ir vērts atnākt un apskatīties, kas nu tur tai izstādē izlikts. “Svešuma vēstules” Rīgā, Pils laukumā 2 būs skatāmas līdz novembra beigām.

Lilija Limane

Leave a Reply