Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MOZUS PAR LAULĪBU

303goya

Kāzas, Francisco de GOYA Y LUCIENTES, 1792, Museo del Prado, Madrid,

5. Mozus grāmatā ir rakstīts: “Ja kāds ņem sievu un ar to dodas laulībā, un kad tā neatrod žēlastību viņa acīs, tādēļ ka tas to pienācis kādā kauna lietā, un viņš raksta šķiršanās grāmatu un to dod viņai rokā, un viņu izraida no sava nama.” (5. Moz. 24:1) Bet turpat (5. Moz. 24:4) ir pievienots aizliegums: ja tas pats vīrs vēlas atgūt savu sievu, tad tomēr tā nevar “atkal kļūt viņa sieva”.

Viņi ātri apguva šo likumu un izmantoja to ļaunprātīgi. Tiklīdz kā vīram apnika viņa sieva un viņš iekāroja kādu citu, tā viņš tūlīt atlaida viņu, kaut arī Mozus bija to pieļāvis, vienīgi pamatojoties uz sievas nešķīstības grēku, kas sagrauj viņu kopējo laulību. šai ziņā viņi ļāva sev lielu brīvību, līdz viņi paši redzēja, ka šāda vaļīga rīcība nepavisam nenāca tiem par labu.

Tāpēc viņi Mateja evaņģēlija 19. nodaļā vaicā Kristum: “Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?” Viņa atbilde uz šo jautājumu ir skarbs sprediķis, kādu viņi nekad nebija dzirdējuši, proti, izņemot laulības pārkāpšanas gadījumus, visos citos gadījumos gan tas, kas šķiras, gan tas, kas atšķirtu precē, pārkāpj laulību un izdara tā, ka viņa arī pārkāpj laulību, ja ņem sev citu.

Kristus nosoda ne tikai to, ka viņi vieglprātīgi attiecas pret šķiršanos, bet arī māca, ka viņiem vispār nevajag šķirties, vai, ja viņi šķiras, tad tiem jāpaliek neprecētiem. Viņš secina, ka šķiršanās vienmēr nozīmē laulības pārkāpšanu.

Luters

Leave a Reply