“Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet Es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mt. 5:33-37)
Šis teksts ir ticis ļoti dažādi skaidrots, un daudz kļūdu un maldu ir radušies no tā.
Tas ir vedis neizpratnē daudzus teologus, kas nav spējuši saprast jebkādas zvērēšanas aizliegumu un pavēli būt mierā ar vienkāršu “jā” un “nē”. Nenoliedzami ir tas, ka Kristus pats un Sv. Pāvils bieži ir zvērējuši. Turklāt Svētie Raksti nereti slavē tos, kas zvēr Viņa vārdā (5. Moz.6:13). Tādēļ šeit ir nepieciešams pareizi izšķirt lietas, lai šo tekstu izprastu pareizi.
Mēs esam dzirdējuši pietiekami bieži, ka Kristum nav nodoma iejaukties laicīgās varas izkārtojumos, nedz arī tai kaut ko liegt no tās pilnvarām. Viss, ko Viņš sludina, ir par to, kā ikvienam kristietim būtu jārīkojas savā ikdienas dzīvē.
Tādēļ zvērēšana būtu jāaplūko kā aizliegta tādā pašā nozīmē kā nogalināšana vai skatīšanās uz sievieti ar iekāri, kā tas ticis aizliegts iepriekš. Nogalināšana ir pareiza, tomēr tā ir arī nepareiza. Kad vīrietis un sieviete iekāro viens otru, tas ir grēcīgi un tas nav grēcīgi. Proti – mums jāprot pareizi šīs lietas izšķirt.
Luters