Latvijā aug jauna analfabētu paaudze – skan šokējoši. Precīzu datu par bērniem, kas neapmeklē skolu nav – tomēr ir skaidrs, ka viņu skaits mērāms padsmitos tūkstošu. Lielākoties bērni neapmeklē skolu sociālu apstākļu dēļ – viņiem nav drēbju, apavu, mācību piederumu un naudas, lai to visu iegādātos.
Tomēr ir arī citi iemesli, tai skaitā attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem, neveiksmes mācībās, veselības stāvoklis, vēl kādam arī reliģiskā pārliecība. Visbiežāk lēmumu – pamest skolu – bērni pieņem vairāku apstākļu sakritības dēļ.
Smējās par maisiņu
Biežākais scenārijs – bērns, lai arī viņam nav viss skolai nepieciešamais, tomēr vēlas mācīties. Bet skolā viņam nākas saskarties ar vienaudžu neizpratni un izsmieklu, jo bērns no maznodrošinātas ģimenes uzreiz atšķiras – par to liecina apģērbs, skolas piederumi, neesošā kabatas nauda. Savukārt skolotāji pārmet to, ka nav iegādāti mācību līdzekļi – grāmatas, burtnīcas, rakstāmlietas.
Par 12 gadus vecās Aijas audzināšanu rūpējās tikai vecāmāte, jo viņas mamma ir mirusi, bet savu tēvu Aija neatceras. Aijas vecāmāte ir pensionāre un nezina, ka Aija jau divus gadus neiet skolā. No rīta meitene izliekas, ka iet uz skolu, pēcpusdienā ieskrien “nolikt somu”, kaut ko paēd un tad – atpakaļ uz ielas līdz vēlam vakaram. Aija skolu pametusi, jo pārējie bērni klasē viņu izsmējuši – par drēbēm, par to, ka nākusi uz skolu ar tīkliņu, un viss tikai tāpēc, ka vecāmāte nav varējusi nopirkt skolas somu.
Sarežģīti mēdz veidoties arī nelabvēlīgo ģimeņu bērnu attiecības ar skolotājiem. Jau no mazotnes dzīvojot kopā ar alkoholiķiem un lielu daļu savas dzīves pavadot uz ielas, bērni apguvuši uzvedību un paradumus, kas skolotājiem traucē strādāt. 10 gadus vecais Raivo stāsta, ka skolā paticis ārdīties, skolotāji bieži pārmetuši, ka viņš traucējot stundas.
Pat ja skolotāji izprotot maznodrošināto problēmas un vēlas šiem bērniem palīdzēt, ar savu uzvedību pārlieku aktīvais skolnieks panāk skolotāju nelabvēlību vai vismaz biežākus aizrādījumus nekā pārējie. Viņš var justies pazemots, turklāt, ja vēl arī skolas biedri viņu izsmej, pamest skolu var šķist labākā izeja.
Aizvien vairāk skolās ar šādām problēmām cīnās sociālie pedagogi un skolu psihologi. Kamēr sociālais pedagogs palīdz risināt skolēna materiālās problēmas, psihologs strādā ar pašu bērnu. “Mēs nevaram skolēnu vecākiem iedot labu darbu vai daudz naudas, bet palīdzēt bērnam skolā justies labāk – to gan!” gandrīz reizē stāsta Rīgas 25. vidusskolas psiholoģes. Pirmais solis ir celt skolēna pašapziņu, ļaut apzināties savu vērtību. Pēc tam var strādāt arī ar klasesbiedriem un skolotājiem, liekot izprast situāciju un aicinot pieņemt izstumto klasesbiedru.
Rīgas 25. vidusskolā psihologi darbojas jau otro gadu, un viņu praksē jau ir vairāki gadījumi, kad potenciālie ielu bērni tomēr atraduši sevī spēku turpināt skolas gaitas. Arī psihologu sarunas ar klasesbiedriem lielākoties esot veiksmīgas. Bērni mēdz pazemot viens otru, nesaprazdami lietas nopietnību. Vecāki bieži vien pieņem, ka bērniem pats par sevi saprotamas ir tas, ka darīt pāri vājākajam nedrīkst. Tomēr nonākot bara iespaidā, bērni pat neapzinoties var kļūt īpaši cietsirdīgi. Neliels pieaugušo atgādinājums, un klasesbiedri savā kolektīvā pieņems arī maznodrošinātos.
Atpakaļ aizā
Zanei nu jau ir 21 gads un trīs gadus veca meitiņa, bet pirms vairākiem gadiem arī viņa aizgāja no skolas. Viss sākās, kad Zane iepazinās ar sava vecākā brālēna draugiem. “Tajā brīdī man likās, ka viņi ir aizraujoši cilvēki. Viņi bija pāris gadus vecāki un katrā ziņā šķita nesalīdzināmi interesantāki nekā garlaicīgie klasesbiedri un nekam nederīgās stundas,” stāsta Zane, “es iespējami daudz laika gribēju pavadīt tieši ar viņiem – mēs kopā bijām kādi pieci, kas visu laiku staigājām apkārt, izmēģinājām visādas lietas. Es pirmo reizi uzpīpēju zāli, mēs iedzērām, tas bija jautri.”
Pamazām, attālinoties no skolas, Zane aizvien biežāk mācību vietā izvēlējās “patusēties pa pilsētu”. “Un tā tas vilkās vairākas nedēļas, maksimums kādus divus mēnešus. Mammai meloju, stāstīju visādus brīnumus par to, kā skolā iet, kas jauns.
Bet viņa tik daudz strādāja, ka nemaz nespēja izsekot, kad esmu un kad neesmu mājās vai ko daru pēc stundām. Apjausma, ka nav gluži labi tas, ko es daru, nāca, kad “pieleca”, ka es taču mācos devītajā klasē. Man tūlīt vajadzētu beigt pamatskolu, bet es pat nezināju, vai esmu izmesta no skolas vai arī vēl ne.”
Zane noskaidroja, ka, neskatoties uz kavējumiem, no skolas atskaitīta viņa pagaidām vēl nav. “Bija jau otrais semestris, tuvojās eksāmeni, biju nobijusies, bet apņēmības pilna atgriezties,” atceras Zane, “tomēr nebiju rēķinājusies, ka skolotāji un klasesbiedri pret mani izturēsies tik demonstratīvi noraidoši.
Klasesbiedri ar izsmieklu mani iztaujāja par to, kur tad es esot bijusi. Tāpat arī skolotāji ik pa brīdim it kā smejoties izmeta man veltītas frāzes, ka Zane jau laikam nesapratīšot mācību vielu, jo sen nav stundās redzēta. Savukārt klasesbiedriem šādi izteikumi bija kā medusmaize, klasi ik reizi pāršalca skaļi smiekli.
Un es neizturēju, divas nedēļas skolā nerādījos. Mēģināju vēlreiz, bet atkal nekā, patiesībā viss bija kļuvis vēl dramatiskāk. Matemātikas skolotājas acīs biju zaudējusi visu cieņu, viņa atklāti ņirgājās. Klases audzinātāja mēģināja pierunāt mani aiziet pie skolas psihologa, man tas šķita bezjēdzīgi.
Tagad secinu, ka esmu vāja rakstura cilvēks, jo no skolas vienkārši aizgāju. Izņēmu dokumentus un čau! Turpināju blandīties apkārt, draugu un paziņu kļuva aizvien vairāk, un man bija labi. Patiesībā mani pie vietas kaut nedaudz nolika tikai meita. Kad sāku gaidīt viņu, arī mana dzīve kaut kā nostabilizējās. Vakarskolā pabeidzu devīto klasi. Gribētos pabeigt tehnikumu, tad būšu šuvēja.”
Tagad pēc vairākiem gadiem, Zane stāsta, ka redzējusi bijušos klasesbiedrus – kāds strādā bankā, cits vēl kaut kur. “Es saprotu, ka tā ir it kā cita dzīves kvalitāte, kuru es pati sev liedzu. Neviens jau mani nedzina, un pati vien esmu vainīga, bet arī skolotāju un skolasbiedru attieksme nebija tā pareizākā. Būtu taču tikai cilvēcīgi, ja viņi sniegtu man pretī palīdzīgu roku, nevis ar kāju spertu atpakaļ aizā,” klusi piebilst Zane.
Asociācijas Ielas Bērniem vadītāja, grāmatā, “Ielas bērni Latvijā” raksta, ka vērojams sava veida paradokss – pētījumi liecina, ka skolotāji izprot bērnu izjūtas, tomēr praksē sekmē skolnieku pazeminātas pašapziņas rašanos. Turklāt Latvijas skolās vērojama tendence, kad skolas izvairās no tā sauktajiem “problēmbērniem”. Tas nozīmē, ka viņiem būs grūti sekmīgi turpināt mācības, iegūt augstāko izglītību un iekļauties mūsdienu sabiedrībā. Viņiem draud bezdarbs vai slikti atalgots darbs.
Vai skola var būt kaitīga?
Pretēji Zanei, kas par neiešanu skolā mammai meloja, jo bija pārliecināta, mamma noteikti liks mācīties, reizēm ir gadījumi, kad pret bērnu izglītību iebilst tieši vecāki. Pirms kāda laika presē daudz tika pieminēta Vištartu ģimene no Nīcgales pagasta. Abas meitas (12 un 15 gadi) jau trīs gadus neapmeklēja skolu reliģisku apsvērumu dēļ.
Meiteņu māte uzskata, ka pasargā meitas no netikumiem. Viņasprāt, skolēniem dota pārāk liela brīvība, bet tas ir pretrunā ar Bībelē teikto. Pēc mātes teiktā, meitenes skolā nav jutušās labi. Viņas slikti satikušas ar klasesbiedriem, savukārt skolotājas izturējušās ar neizpratni. Meitenes nespēja uzturēties grēcīgā vidē, pat mazi bērni tur spēlē azartspēles, nepieklājīgi izrunājas un apspriež erotiskas tēmas. Tāpēc ģimene pieņēma lēmumu – nelaist meitas skolā un mācīt viņas mājās.
Anna Vištarte uzskata: lai arī cilvēks mūsdienās ir gudrs, taču kristīgās ētikas zināšanu līmenis nav diez cik augsts. Tad kāpēc gan viņa pati nevarētu saviem bērniem to iemācīt? Meitenes piekrīt mātei, un nepieciešamību apgūt laicīgās zināšanas viņas neizjūtot.
Tradicionālo reliģisko konfesiju pārstāvji, pašvaldības sociālie darbinieki un skolotāji ilgstoši centās ietekmēt vecāku un arī pašu meiteņu lēmumu. Pa šiem gadiem meitenes pamatīgi iekavējušas skolas programmu un atpaliek no saviem vienaudžiem, bet jaunākajai no māsām pat lasīšana sagādā grūtības.
Var diskutēt, vai reliģijas dēļ vecāki bērniem drīkstētu liegt apmeklēt skolu, bet speciālisti uzsver, ka bērns, pametot skolu, sper soli pretī savai nākotnei, ne tik gaišai, ne tik veiksmīgai kā tad, ja būtu ieguvis izglītību. Viņš zaudē iespēju veidot sabiedrībā atzītu, veiksmīgu karjeru, pakļaujot sevi bezcerībai arī nākotnē, rezumē Inga Lukašinska. Ignorējot bērnu ilūzijas, veiksmīgu dzīvi garantējoši apstākļi paši no sevis nerodas. Rūgtā dzīves īstenība rada vienīgi vilšanos.
Kamēr bērni un pusaudži izvairās no mācību iestāžu apmeklēšanas, brīvā laika pavadīšana bieži vien ir saistīta ar klaiņošanu, patstāvīgu atrašanos spēļu automātu zālēs un citās sabiedriskās vietās. Patiesībā tas ir plašs solis pretī dzīvei uz ielas, kur bērns nemitīgi ir pakļauts stresam, emocionālam diskomfortam, viņš var tikt iesaistīts nelikumīgās darbībās, nokļūstot kriminālā vidē, vai izdarīt noziegumu un tikt sodīts. šāds dzīvesveids rada atsvešināšanos no pārējās sabiedrības, un pusaudzim lielā mērā zūd iespēja jebkad iekļauties sociāli nodrošinātā dzīvē, veidot pilnvērtīgu ģimeni.
Egle Klekere