Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

LĀSTI

chris15

Jūdas skūpsts, GIOTTO di Bondone, 1306, Cappella Scrovegni (Arena Chapel), Padua, © Web Gallery of Art

Lādēšana līdzīgi kā zvērēšana var būt gan laba, gan ļauna. Bībelē mēs lasām, ka svētie ir bieži izsacījuši lāstus. Tā Noass nolād vienu no saviem dēliem – Hamu (1. Moz. 9:25). Patriarhs Jēkabs pasludina lāstu pār saviem trim dēliem Rubenu, Leviju un Simeonu (1. Moz. 49:3-7).

Mozus to pašu izdarīja pret Korahu (4. Moz.16:15). Psalmos Kristus patiešām asi nolād Savu Jūdasu, un evaņģēlijā Viņš nolād viltus praviešus (Mt. 23). Un Vēstulē galatiešiem (1:9) Pāvils nolād ikvienu mācītāju, kurš sludina citādāk, pat ja tas būtu eņģelis no debesīm, tas ir anatema, Dieva nolādēts.

Tas ir tā, it kā viņš sacītu: “Lai Dievs tiem stājas ceļā un tos pilnīgi iznīcina, un nedod tiem nedz žēlastību, nedz panākumus.” Tādējādi var pienākt brīdis, kad būtu aplami nenolādēt. Tādēļ neviens nevar pareizi lūgt Tēvreizi bez lāstiem.

Jo, kad cilvēks lūdz: “Svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek,” tam jāvēršas pret visu pretniecību un jāsaka: “Lāsti un nežēlastība lai ir pār tādām un tādām personām, un valstīm! Lai tās tiek satriektas un sabrūk, un visi viņu ļaunie plāni, gudrība un nolūki iet zudībā.”

Luters

Leave a Reply