Tomass Mincers
Arī pašlaik mēs varam redzēt, kā visa pasaule Evaņģēlijā meklē tikai savu pašlabumu. Tas ir radījis lielo sektu pieaugumu, kuru vienīgais mērķis ir sevis izvirzīšana, sevis vairošana un citu izskaušana.
Tā tas bija ar Minceru un viņa zemniekiem, nesenā pagātnē arī ar citiem. Pat patiesi kristieši šai ziņā tiek kārdināti. Viņi skatās uz plašo pasauli, īpaši uz savu valdību, kas tik slikti tiek galā ar saviem pienākumiem, un tie vēlas iejaukties un pārņemt visu savā ziņā. Bet tas nav pareizi.
Nevienam nevajadzētu iedomāties, ka Dievs vēlas, lai mēs sāktu valdīt ar pasaules likuma un soda metodēm. Kristiešu ceļš ir pavisam citāds. Tie nerīkojas ar šādām metodēm. Viņi pilnīgi labprātīgi atstāj šīs lietas to ziņā, kas ir pilnvaroti ar tām rīkoties: veikt darījumus, sodīt un aizsargāt.
Kā Kristus māca: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mt. 22:21) Jo mēs esam pārcelti citā, augstākā esamībā, dievišķā un mūžīgā valstībā, kur lietas, kas pieder pasaulei, nav nepieciešamas, un Kristū ikviens par sevi ir kungs pār velnu un pasauli.
Tāds ir pienākums tiem, kas piedalās laicīgās varas likumu un sodu izpildē – saglabāt atšķirību stāvokļu starpā un cilvēku vidū, lai pārvaldītu un dalītu īpašumus. Šīs kārtības uzturēšanai ir domāti juristi, lai mācītu un kārtotu šādas lietas.
Bet Evaņģēlijs šādās lietās neiesaistās. Tas māca par pareizām sirds attiecībām ar Dievu. Mums ir jāprot izšķirt, kas ir laicīgā valstība un kas ir garīgā valstība, jo tas ir pamats, uz kura tādus jautājumus ir viegli atbildēt.
Ja to sapratīsim, tad redzēsim, ka Kristus šeit runā par garīgo dzīvi un esamību un ka Viņš vēršas pie Saviem ticīgajiem. Viņš māca tiem dzīvot un staigāt Dieva priekšā tā, lai, dzīvojot pasaulē, sirds būtu atkarīga no Dieva un nesaistītos pie laicīgās valdīšanas, varas, sodīšanas, dusmām vai atriebības.
Luters