Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

ZVIEDRIJAS LUTERĀŅI KRUSTCELĒS

251px-Svenska_kyrkan_vapen.svg

“Evaņģēlijs ir apdraudēts. Mums ir jāiet cits ceļš.” Ar šiem vārdiem Bengts Birgersons atklāja vēsturisko sanāksmi Lutera Fonda telpās Gēteborgā, Zviedrijā, 2003. gada 18. janvārī. Aptuveni 80 cilvēku bija pulcējušies, lai apspriestu dokumentu, kas bija sagatavots vispārējai apspriešanai.

Šis dokuments piedāvā izveidot neģeogrāfisku “misijas reģionu” Zviedrijas baznīcas ietvaros, proti – radīt Zviedrijas baznīcas 14. diecēzi, kas būtu patvērums tiem, kas pēc savas pārliecības ir pret sieviešu ordināciju mācītāja amatā baznīcā.

Sapulcētos vienoja viens apstāklis – viņu opozīcija sieviešu ordinācijai. Citādā ziņā bija skaidrs, ka pastāv vēl arī citi kristīgās mācības jautājumi, kas noteikti prasītu daudz darba un diskusiju, lai vienošanās tiktu panākta. Vienīgi laiks rādīs, vai tas ir iespējams. Tur bija vērojami vismaz trīs grupējumi, kas apsver līdzdalību šā “misijas reģiona” izveidē.

Pirmkārt, augstās baznīcas grupa, kas pārstāv ļoti liturģisku ievirzi. Otrkārt, zemās baznīcas grupa, kas lielu uzsvaru liek uz sludināšanu. Un, treškārt, vecluteriskās baznīcas grupa, kas pauž izteikti konservatīvu luterisku nostāju (Red. piez. – Zviedrijas situācijā šeit ir pārstāvētas arī daudzas dažādas atmodas kustības, ar kādām ir bagāta Zviedrijas baznīcas vēsture).  Sanāksmes diskusiju laikā kļuva skaidrs, ka šīs grupas vēlējās ļoti skaidri paust savas īpašās nostājas.

Problēmas, kas jārisina

Būtisks jautājums, kas guva lielu ievērību, bija – kā norisināsies mācītāju ordinācija. Pagaidām šādas ordinācijas varētu notikt kaut kur ārpus Zviedrijas, kur sieviešu ordinācijas pretiniekiem vēl ir ļauts kļūt par mācītājiem un kur vēl joprojām ir bīskapi, kas vēlas ordinēt vīrus, kuri oponē sieviešu ordinācijai. Piemēram, cilvēki, kuriem viņu konservatīvās nostājas dēļ ir liegta ordinācija Zviedrijas baznīcā, ir ordinēti Ingrijas baznīcā, Somu luterāņu baznīcā Krievijā, kā arī Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

Augstās baznīcas nolūks ir saglabāt un nest tālāk t.s. apustulisko pēctecību. Jorans Beijers no Stokholmas sacīja, ka tas būtu viņa grupas nosacījums, lai tā būtu ar mieru piedalīties jaunās diecēzes veidošanā. Pēc šīs prasības izteikšanas zemās baznīcas grupa vairs nevarēja ciest klusu.

Divi jauni cilvēki no Bībelei ticošo Draugu misijas biedrības iesaistījās debatēs. Jans Ulriks Smetana uzsvēra, ka ir jārīko regulāras doktrinālas diskusijas, lai šī jaunā kustība varētu virzīties uz priekšu. Misionārs Henriks Birgersons izteicās kritiski par ideju, ka apustuliskajai pēctecībai būtu tik nozīmīga loma iecerētajā misijas reģionā. Viņš norādīja, ka evaņģēliskā kalpošana ir uzticēta draudzei, kuras aicinājums ir svarīgāks par apustulisko pēctecību, kas it kā tiekot nodota ar bīskapa roku uzlikšanu.

Vēl viens diskusiju temats bija lielais uzsvars uz Luteriskajām ticības apliecībām, kāds tas ir piedāvātajā dokumentā. Kāds no runātājiem izteica bīstamu ieteikumu izmainīt šo dokumenta punktu. Viņš sacīja, ka ticības apliecības ir noderīgas tiktāl, cik tās saskan ar Svētajiem Rakstiem. Šis ieteikums par tik aplamu attieksmi pret ticības apliecībām neguva vispārēju atbalstu. Fredriks Sidenvals uz to atbildēja, ka viens no traģiskajiem iemesliem, kāpēc šobrīd ir jādomā par jaunas sinodes veidošanu, ir tas, ka Zviedrijas baznīca nav likusi lietā savas Luteriskās ticības apliecības.

Šīs diskusijas parādīja, ka noteiktos jautājumos vēl būs nepieciešamas doktrinālas diskusijas, lai jaunā diecēze varētu tikt dibināta uz stingra pamata. Konfesionālas baznīca nodibināšanas pamatā nevar būt likta kāda negācija (cīņa pret sieviešu ordināciju). Tai jātiek dibinātai uz pozitīva pamata (uz vienprātības par visām Svēto Rakstu mācībām).

Lai izšķetinātu kristīgās mācības atšķirības, vispirms ir jātiek skaidrībā ar mācību par Bībeles nekļūdīgumu, kā arī attieksmi pret vēsturiski kritisko Bībeles pētniecības metodi. Ja pirmais solis nebūs  skaidrība un vienotība šajos jautājumos, tad visas pūles atrisināt visas pārējās problēmas izrādīsies veltīgas.

Soļi ceļā uz jauno diecēzi

Sanāksmes sākumā mācītājs Arne Olsens pieminēja austrumu gudro ceļojumu uz Bētlemi. Viņš sacīja, ka gluži kā gudrajiem bija Kristus Bērna dēļ jādodas pa citu ceļu, tāpat arī klātesošajiem būs jāiet pa “citu ceļu”, lai glābtu savu baznīcu. Valsts baznīcā tiem, kas vēlas būt patiesi gani un vadīt cilvēkus saskaņā ar Dieva vārdu, vairs nav ļauts kalpot pēc Dieva vārda norādījumiem.

Fredriks Sidenvals, kas pārstāv vairumu vecluteriskās baznīcas grupu, tika ievēlēts par sanāksmes vadītāju. Pēc amatpersonu vēlēšanām Bents Birgersons vēlreiz lūdza vārdu  un izskaidroja, kāpēc sasaukta šāda sanāksme. “Ir nepieciešamība – mums jādzīvo starp cilvēkiem, kas nepazīst savu Glābēju. Daudzi no baznīcas locekļiem nemaz nav kristīti, un mums ir baznīca, kas vairs nesludina glābjošo Evaņģēliju. Baznīca ir tapusi 1) politizēta un 2) Evaņģēlijs ir izkropļots.”

Fredriks Sidenvals komentēja, ka vecluteriskajai baznīcas grupai ir četri lieli balsti: 1) tā turas pie kanoniskajiem Svētajiem Rakstiem; 2) tā uzsver Dieva vārda kalpošanu, bīskapa amatu; 3) tā turas pie ticības likuma regula fidei; 4) tā aizstāv visu ticīgo priesterību. Tad viņš izteica nopietnas bažas par baznīcas struktūru, kas raksturo Zviedrijas baznīcu mūsdienās. Tas ir drauds ticībai, tās sargu (baznīcas bīskapu un mācītāju) ieroči ir vērsti uz iekšu, nevis uz āru.

Misijas reģiona veidotāji ir gājuši pēc padoma arī pie citām baznīcām par to, kas būtu darāms šajā situācijā. Sanāksmes laikā tās vadītājs pavēstīja, ka no Misūri sinodes saņemtais padoms ir – nepamest Zviedrijas baznīcu. Saskaņā ar Misūri sinodes viedokli pietiek ar to, ka vārdos ir noraidīta maldu mācība; tālākas darbības nav nepieciešamas. Visas sanāksmes laikā bija skaidrs, ka sapulcējušos nolūks nebija pamest Zviedrijas baznīcu, bet drīzāk censties uzlabot situāciju iekšpus baznīcas sienām.

Komentārs

Sanāksmes dalībnieki bija vienisprātis: tā kā Zviedrijas baznīcā Evaņģēlijs ir apdraudēts, viņiem nepieciešams “iet citu ceļu”. “Cits ceļš” austrumu gudrajiem nozīmēja nedoties atpakaļ pa to pašu ceļu. Šķiet, ka misijas reģionam šis “cits ceļš” ir samazināt kontaktus ar Zviedrijas baznīcu, kas viņus apspiež ar maldu mācību.

Bet šis “cits ceļš”, kas ejams tiem Zviedrijas baznīcā, kas vēlas palikt patiesi konfesionāli luterāņi, – ir tāds ceļš, kas viņus un viņu draudzes vedīs prom no maldu mācītājiem, prom no baznīcas, kur Evaņģēlijs ir izkropļots un nicināts. Dieva vārds dod skaidras un nepārprotamas mācības ne tikai par sieviešu ordināciju, bet arī par to, kā mums kā kristiešiem jāizturas pret tiem, kas sludina “citu evaņģēliju.”

Mums ir skaidri Svēto Rakstu teksti un tajās ietvertās mācības. Vēstules romiešiem pēdējā nodaļā Pāvils dod ļoti tiešu brīdinājumu: “Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!”( Rom. 16:17)

Skandināvijas valsts baznīcās ir radušās protesta kustības pret kristīgās mācības izpostīšanu. Laiku pa laikam šīs grupas ir no jauna iesūktas atvarā, kad tās nav spējušas distancēties no maldus mācošas baznīcas. Viņu pašu Bībeles skaidrošanas standarti ir izkurtējuši, un tie ir iemācījušies sadzīvot ar aizvien lielāku maldu mācību daudzumu.

Ķecerību daudzums, kas, viņuprāt, ir nepieciešams, lai pamestu valsts baznīcu, ir izplēties līdz pat horizontam, tā ka šodien daudziem tieša un publiska Luterāņu ticības apliecību un Ekumēnisko apliecību noraidīšana un atmešana būtu vienīgais iziešanas iemesls.

Tāpat bēdīgi ir tas, ka apustulisko pēctecību daudzi uzskata par būtisku priekšnoteikumu jaunas diecēzes veidošanā. Prasība par obligātu “apustuliskās pēctecības” saglabāšanu nav nekas cits kā atgriešanās pie Romas katoļu mācības un prakses. Nepārtrauktā ordināciju ķēde šeit tiek uzskatīta kā tik būtiska, nododot tālāk Dieva vārda kalpošanu, ka daudzi meklē ordināciju ārpus savas baznīcas, dodot priekšroku drīzāk ārzemju bīskapu svētībai nekā tai, ko var saņemt no pašu kolēģiem un draudzēm.

Ir apritējuši trīsdesmit gadi, kopš ir dibināta Konfesionāli luteriskā baznīca (LBK) Skandināvijā. Tā ir baznīca, kas pasaules acīs ir maza un nenozīmīga, baznīca, kurā daudzām draudzēm nemaz nav savu dievnamu, bet kura pulcējās arī īrētās, publiskās telpās, kas nebūt nebūtu saucamas par spožām un iespaidīgām. Un mūsu bērniem ir bijis jādzird tas, ka viņi nepavisam nav īstā baznīcā.

Taču savā baznīcā viņi ir mācījušies, kas ir Evaņģēlijs un ticība. To, ko Raksti allaž sauc par ceļa zvaigzni. “Kur divi vai trīs ir pulcējušies Manā vārdā, tur es esmu viņu vidū,” saka Jēzus. Atkal un atkal ir apstiprinājušies vārdi no Vēstules ebrejiem: “Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami.” (Ebr.13:13)

Tādēļ ir ļoti būtiski, lai blakus atrastos labi padomdevēji. Kad Dr. Sīgberts V. Bekers no Viskonsīnas sinodes (WELS) ieradās Zviedrijā 70. gadu sākumā, viņš mums ieteica pamest valsts baznīcu. Daudzi rauca uzacis. Daudzi nenāca līdz. Bet es zinu, ka šodien mēs esam pateicīgi, ka viņš norādīja mums uz Svēto Rakstu mācību un pamudināja tai sekot. Ar teoloģiskā institūta Biblicum palīdzību mums tagad ir uzticams Bībeles tulkojums, ko droši varam likt mūsu bērnu rokās, kas mūsu dārgo un vērtīgo ticību nesīs tālāk.

Nesekot Svēto Rakstu pavēlei – tas ir tīkams ceļš miesas prātam. Tas neko daudz nemaksā, un, iespējams, tas neliek zaudēt draugus. šai priekšlikumā par misijas diecēzi mēs saskatām  soli pareizajā virzienā, un mēs saprotam, ka ir nepieciešams laiks, lai sapulcētu un vienotu atšķirīgās grupas, lai veiktu izšķirīgos soļus. Taču padoms – arī turpmāk palikt valsts baznīcā var vienīgi vājināt šo cilvēku apņemšanos, kas jau tāpat vilcinās pamest valsts baznīcu.

Raugoties uz šiem procesiem no mūsu perspektīvas, mums ir nopietnas bažas par skaidru Dieva vārda sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu saskaņā ar Kristus iedibinājumu. Mēs ticam un zinām, ka kristieši atrodami visās grupās un novirzienos, kur vien Dieva vārds tiek sludināts un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Viņa vārdiem.

Šī Baznīca ir visā pasaulē un neredzama, jo vienīgi Dievs pazīst cilvēku sirdis, vai tajās ir glābjoša ticība. Šādā ticībā mēs esam kļuvuši par Kristus baznīcas locekļiem un vesti sadraudzībā ar visiem ticīgajiem. Bet mums jāatceras, ka vienīgi Dievs var redzēt šo personisko, subjektīvo ticību. Vienīgi Viņš pazīst tos, kas pieder Viņam. Cilvēka acīm tas viss ir apslēpts, un tādēļ tas nevar kalpot kā pamats, lai saskatītu un veidotu sadraudzību un vienotību starp kristiešiem šeit, virs zemes.

Saskaņā ar Bībeli un ticības apliecībām baznīcas sadraudzības pamats nav šī apslēptā sirds ticība, bet gan ārēji apliecinātā un vārdos izteiktā ticība (ticība Dieva vārda mācībai). Uz šīs ārējās ticības apliecības pamata kristieši var izveidot sadraudzību cits ar citu šeit virs zemes. Augsburgas ticības apliecības 7. Artikuls saka: “Patiesai baznīcas vienībai pietiek, ka ir vienprātība Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā.” Nekas vairāk par to nav nepieciešams, bet arī nekas mazāk.

Fredriks Sidevals un citi, kas savā cīņā stāv viņam blakus, saskata, ka viņu baznīca ir pavērsusi savus ieročus uz iekšpusi, lai cīnītos nevis par, bet pret Dieva vārda patiesību, pret erceņģeli Miķeli un Viņa eņģeļiem. Sidenvala izmantotā militārā terminoloģija ir ļoti piemērota šai situācijai. Kādam ir jāuzņemas vadība cīņā.

Gluži kā tas bija mūsu baznīcas agrīnajās dienās, arī šodien daudzi konfesionāli noskaņoti cilvēki, šķiet, pamet šo kustību jau tādēļ vien, ka tiek plānota neatkarīga diecēze, nemaz nepieļaujot domu par aiziešanu no valsts baznīcas.

Varbūt tāpat kā Gideona laikā armijas pulks bija pārāk liels. No 22000 beigu beigās palika pāri tikai 300. Bet Tas Kungs bija ar Gideonu, un ar 300 kareivjiem viņš sakāva mideāniešus. Pēc tam zemē bija miers 40  gadus (Soģu 8).  Mēs lūdzam, lai Dievs dod drosmi un ticību tiem, kas vada cilvēkus ārā no vilku ielenkuma uz drošām ganībām.

Ingvars Adriansons

Leave a Reply