Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

KĀPĒC LĪVENTĀLAM BIJA JĀRAKSTA?

Ansis_Līventāls

Ansis Līventāls

Ansis Līventāls, laika gaitā idejām mainoties, nav zaudējis reiz iemantoto  stabilo vietiņu latviešu literatūras vēstures lappusēs. Zaudējis nav, taču paspilgtinājies un izcēlies arī nav. Padomju laikā literatūras kursu apguvušajiem priekšstatus par pieticīgu un bēdīgu rakstnieku veidoja obligātās rindiņas no dzejoļa “Cūkas ganot Matīsiņam..”.

Šogad, kad aprīļa sākumā paiet 200 gadu kopš rakstnieka dzimšanas, gribējās vēlreiz pārdomāt šķietami ne visai aktuālā un ne visai spilgtā literāta dzīvi un literārās darbības īpatnības – kāpēc viņš tāds bija un kāpēc viņam bija jātop nevis par zemes kopēju kā citiem skolā negājušiem apkārtnes puikām, bet draudzīgā kopā ar vācu mācītājiem jāliek pirmie akmentiņi latviešu nacionālās literatūras pamatos.

Kāpēc pēcnieki literatūrvēsturnieki aprobežojušies ar nepieciešamajām nodaļām literatūras vēsturēs, necenšoties dziļāk ielūkoties viņa personībā un darbībā  – vai tad neslēpjas talanta dzirksts šā literāta darbos, vai tiešām nevar pamanīt neko īpašu, piesaistošu?

Pāršķirot senākus 19. gadusimteņa nekrologus un rakstus par Ansi Līventālu, jūtams, cik daudz siltuma pret viņu jutuši laikabiedri, viņa sirds bijusi, paša vārdiem runājot, “brālīga citiem steigties palīgā” un vārds, kā Kaudzītes Matīss teica – “veciem un jauniem grāmatniekiem sen pazīstamais un mīļais”. M. Kaudzīte, domādams par kādreiz nākotnē rakstāmu latviešu rakstniecības vēsturi, no A. Līventāla vecākā dēla, Skodes mācītāja Jūliusa ievācis ziņas par rakstnieka dzīvi – tās līdz šai dienai kalpo par galveno avotu Līventāla biogrāfijas pētniekam. Pirmajā latviešu literatūras vēstures grāmatā – B. Dīriķa “Latviešu rakstniecībā” (1860)

Līventāls vērtēts kā “tas labākais latviešu dziesminieks, labākais pēc valodas, pēc rīmēšanas un domu izlikšanas”, ierindojot pakāpi augstāk par G. F. Stenderu: “Stenders lūkoja latviešus caur lustīgiem rakstiem uz lasīšanu dzīt, Līventāls lasītājus caur gaužiem rakstiem uz žēlsirdību un labdarīšanu skubināt jeb viņu sirdīs īgnumu pret negantību un māņiem modināt.” Ar daiļrades noskaņu no zemnieku vides nākušais dziesminieks kristīgajai ētikai pietuvojies vairāk nekā profesionāls vācu mācītājs. No kurienes nācis šis ticības spēks?

Galvenais rakstnieka biogrāfs Kaudzītes Matīss ieviesis uzskatu, ka no mātes, un neviens arī nav meklējis citu pamatojumu. Māte, atraitne ar četriem bērniem, piecos gados patstāvīgi lasīšanas prasmi apguvušo dēlēnu ņēmusi līdzi uz ļaudonas baznīcu, kur visiem bijis ko pabrīnīties, cik tekoši un skaņi gaišmatainais zēns dziedājis no dziesmu grāmatas. Anša spējas pamanīja arī Toces muižas ārsts, racionālistiski noskaņotais Fišers. Viņš atviegloja atraitnes rūpes, paņemot Ansi pie sevis par audžudēlu un sulaini vienlaikus. Nodzīvodams pie Fišera līdz audžutēva nāvei, Līventāls apguva vācu valodu, taču nepārmantoja racionālistiskus uzskatus.

Jaunības gados sastaptie cilvēki allaž bagātināja topošo literātu – arī skroderis Berndts, pie kura viņš mācījās amatu, prata novērtēt garīgas vērtības un sūtīja savus dēlus augstās skolās. Arī Ansim ļoti gribējās uz skolu, bet bija jāiztiek ar grāmatām. Nelika miera arī otra nosliece – mūzikas mīlestība. Pats viņš centies iemācīties spēlēt ar “mēmo metodi” – uzzīmējis ar krītu uz galda notis un spēlējis.

Pienāca brīdis, kad jauneklis atstāja skorodera amatu un devās uz Vietalvu pie skolotāja Krenberga mācīties ērģeļspēli. Kad tas bija apgūts, ceļš veda uz vietu, ar ko saistās visa viņa tālākā dzīve – Biržumuižu Kurzemē, kur viņš kļuva par skolotāju un ērģeļnieku. Kad bija iegūtas zināšanas un praktiskā skolas darba iemaņas, Līventāls devās uz Tērbatu iegūt oficiālu izglītības dokumentu, nokārtot elementārskolotāja eksāmenu.

Vienā vietā, Biržu un Salas draudzē nodzīvoti 52 gadi, bet nekādu stagnācijas vai iesūnošanas pazīmju. Līventāls visu savi mūžu bija sabiedrisks, rosīgs un garīgi darbīgs.Dziesma, paša sacerēta un apkārtējo ļaužu pulciņā baznīcā vai laicīgos saietos dziedāta, piešķīra viņam īpašu sabiedrisko statusu. Līventāla māja, kuras sabiedrisko gaisotni  palīdzēja veidot un uzturēt dzīvespriecīgā sieva Jūlija, kļuva par apkārtējās dzīves serdi.

Daudzām dziesmām dzejnieks sacerēja kā vārdus, tā melodijas, daudzas folklorizējās un tika dziedātas saviesīgās reizēs vēl ilgi pēc dziesminieka nāves. Līventālu ģimenē auga trīs dēli un meita, un, lai dotu bērniem izglītību, rakstnieks bija nodomājis pārcelties uz Tērbatu. Šī vēlme nerealizējās, taču dēli dzīvē tika uz augšu un ieņēma labas vietas – mācītāju jau pieminējām, otrs dēls bija tautsaimniecības profesors Rīgas politehnikumā, jaunākais – aptieķnieks Astrahaņā.

Līventāls bija liels ceļošanas draugs, viņš izmantoja katru iespēju izrauties no dzīvesvietas, paceļot pa Latviju, atklāt sev dabas un kultūras objektus . Starp pirmajiem latviešu dzejniekiem daudzi nav izrāvušies pat ārpus savas sētas, Līventāls ir bijis ārvalstīs – viņu sajūsmināja ceļojums pa Prūsiju un Saksiju 1870.gadā, vienlaikus viņš arī ciemojās pie jaunākā dēla. Pabūt Vācijā iegadījās vācu- franču kara laikā, un rakstnieku dziļi aizkustinājusi vācu tautas sajūsma par uzvaru pie Sedanas.

Varbūt brauciena iespaidā tapa divas vēsturiska satura grāmatas “Franču pirmais dumpis” (1870) un “Krievu un vāciešu kari pret frančiem 1813. un 1815. gadā” (1873). Visu redzēto dzejnieks vērīgi izpētīja un aprakstīja, plašs tematiskais spektrs viņa iesūtītajiem materiāliem laikrakstos: dabas parādības (akmeņu krusa – meteorīti, vēsturiskas ziņas par Sēlpili, pamācības biškopībā, ziņas par notikumiem (Reņģes baznīcas iesvētīšana, ķeizara Aleksandra viesošanās Koknesē)..)

Dziļi maldīgi par Līventālu būtu domāt, ka viņš tāpat kā Nerdzīgais Indriķis darbojās Biržu un Salas draudzes mācītāja J. F. Lundberga aizbildniecībā. īstenībā ne salīdzināt nevar abu literātu patstāvības pakāpi. Kaut arī Lundbergs bija ieguvis akadēmisku izglītību un ieņēma augstāku amatu, bet Līventāls tikai ķesteris un dziedātājs viņa vadītajā baznīcā, latviešu literatūras laukā abi bija līdzvērtīgi partneri. Apjomā un žanriski tematiskajā daudzveidībā ķesteris mācītāju pārspēj, par literāro meistarību var diskutēt, tomēr šķiet – A. Līventālam kopumā tā nav zemāka.

Līventāla daiļrades ceļu tradicionāli iedala divos hronoloģiskajos periodos. Pirmajā posmā viņš skandinājis dzejas kokli, otrajā pievērsies dažādiem episkās literatūras veidiem. Literātam dzīves laikā maz rūpējusi paša daiļdarbu apkopošana grāmatās. Periodikā izkaisītie dzejoļi bez autora ziņas (pēc āronu Matīsa sniegtās informācijas) sakopoti  E. Plātesa Rīgā 1863.gadā izdotajos divos krājumos “Vecas modes dziesmiņu un ziņģu līksmības, ko savā laikā sarakstījis Biržu un Salas baznīcu dziedātājs H. Līventāl”.

Kā liecina autora pieminējuma forma, sabiedrībā Līventālu vairāk pazina kā Hansu, nevis Ansi. Ja atceramies, ka bērnībā Līventāls saņēma vācisku audzināšanu, jaunībā, lai izsistos uz augšu, nonāca kontaktā ar vāciešiem un vācu literatūru, ko izmantoja kā avotu tulkojumiem, turklāt viņa ziedu laikā no jaunlatviskām vēsmām nebija ne miņas, nepārsteidz viņa pārtautošanās sadzīviskā izpratnē un bērnu audzināšana vāciskā garā (Līventāla dēli latviešu valodu neesot pratuši). Tomēr rakstnieka darbība bija vērsta uz latviski lasošo lasītāju, bez vācu valodas zināšanām tolaik literārā darbība nemaz īsti nebija iespējama.

Bez valodas zināšanām nebūtu ieraudzījuši dienas gaismu prozas darbu izdevumi, kādas desmit grāmatiņas. Pārsvarā tie ir tulkojumi, bez minētajām vēsturiskajām apcerēm – tautā populāru stāstu latviskojumi no vācu valodas, lasītāju vidū lielu piekrišanu iemantoja viņa tulkojums “Marija pazemīga un droša. Stāsts, kā zemnieku meita apprecēta par lielmāti..”.

Arī reliģiskās literatūras jomā Līventāls atstājis nelielu mantojumu. O. Funkes apcere “Dzīvības skola” (1876) iznākusi gadu pirms tulkotāja nāves, bet  “Septiņdesmit sprediķi uz visām svētdienām un svētku dienām” (1884) izdoti autoram aizsaulē esot Mežotnes mācītāja O. Panka  redakcijā. Sprediķus no vācu valodas Līventāls tulkojis tajos gadījumos, kad Biržu un Salas draudzes mācītāja prombūtnes laikā ķesteris  draudzei nolasījis priekšā kādu vācu literatūrā izmeklētu un paša pārtulkotu sprediķi. Par avotiem izmantoti galvenokārt  četru vācu mācītāju, “kuru vārdi pie visiem ticīgiem stāv lielā godā”  (L. Hofakera, J. Arnta, Ālfelda un Geroka, pa vienam Harmsa un M. Lutera)  darbi.

Krājumā trūka sprediķu tikai uz četrām svētdienām, komplekta pilnības labad tos O. Punks pārtulkojis pats un nedaudz rediģējis un sakārtojis Līventāla atstātos tekstus. Apjomīgais krājums (500 lappuses) izdots pēc Jelgavas grāmatiespiedēju  Stefenhāgenu firmas iniciatīvas un par izdevēja līdzekļiem. Acīmredzot ļaudis vēl ar labu vārdu atcerējās Līventāla teiktos dievvārdus, ja jau komercapgāds rosināja tik apjomīgās grāmatas iespiešanu. Tas jau arī ir tas, ko var vēlēties katrs rakstītājs, bet mēs, lasītāji, varētu vēlēties, lai rakstītāji līdzīgi pusaizmirstajam Līventālam apliecinātu: “Latviski es domāju, brāļu sāpes sajūtu”. Anša Līventāla literārās darbības fakts ļauj aizdomāties par misijas apziņu.

Lilija Limane

Leave a Reply