Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā. (Mt. 5:43-44)
Teksts, kuru Kristus piemin, šādā veidā neparādās nevienā Vecās Derības vietā, bet šī doma atklājas vairākkārt visā 5. Mozus grāmatā, kur tiek runāts par Israēla ienaidniekiem no apkārt esošajiem pagāniem, kā moābieši, amonieši un amelekieši.
Kaut arī tiešā veidā tas neizskan, ka tiem jāienīst savi ienaidnieki, tomēr netieši tas izriet no tādiem izteikumiem kā 5. Mozus grāmatā 23:6, ka tiem nekad nav jādara nekā laba amoniešiem, moābiešiem un citiem viņu ienaidniekiem, nedz arī jebkad vajadzētu vēlēt tiem veiksmi un panākumus.
Tā jūdiem bija liela velte un priekšrocība, ko tie varēja lietot sev par labu. Taču šai un citos gadījumos viņi to pārprata, krītot galējībās un to aplam lietojot, lai apmierinātu savas kaprīzes. Tāpēc Kristum ir jāpaskaidro un jārāda, kas ir bauslības patiesā nozīme. Viņi nebija to ņēmuši vērā un uzsvēra vienīgi šos izteikumus, kas it kā atbalstīja viņu uzskatus. Tā viņi pamatoja savas blēdības.
Šeit atkal ir jāievēro atšķirība, ka Viņš runā par to, kas kristiešiem kā kristiešiem jādara, un īpaši – kas viņiem ir jādara Evaņģēlija un savas kristīgās ticības dēļ. Manai reakcijai uz kāda naidu un skaudību, zaimiem un vajāšanām nav jābūt atriebībai, ka es vēl vairāk ienīstu, vajātu zaimotu un lādētu, bet drīzāk man ir jāatbild ar mīlestību un palīdzību, lūgšanu un svētību.
Jo kristietis ir laipns, labs cilvēks, kas nepazīst naidu un nicinājumu pret cilvēkiem, viņa sirds nav dusmīga un atriebīga, bet mīloša maiga un izpalīdzīga. Tāds ir mūsu Kungs Kristus un pats Viņa Debesu Tēvs, uz kuru Viņš norāda kā paraugu.
Luters