Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PAR MAZIEM ZAĻIEM VĪRIŅIEM

galilee

Kristus vētrā Galilejas jūrā, Jans Bregels Sr., 1596, Museo Thyssen-Bornemisza, Madrid, © Web Gallery of Art,

Cilvēkus arvien ir interesējuši brīnumaini, neparasti notikumi, un mūsdienas nav izņēmums. Mūs interesē tas, ko tuvākā vai tālākā nākotnē sniegs zinātniski tehniskais progress; mēs ar aizrautību veidojam un skatāmies filmas par starpplanētu lidojumiem, zvaigžņu kariem, kosmiskiem briesmoņiem un tamlīdzīgām lietām; ne mazāk interesanti mums šķiet arī stāsti par lidojošajiem šķīvīšiem, citplanētiešu civilizācijām, īpašām noslēpumainām vietām, kur vērojamas dažādas neparastas parādības, kā arī par pārdabisku spēju apveltītiem cilvēkiem.

Varētu pat sacīt, ka mūsdienās viss iepriekšminētais ir kļuvis īpaši populārs. Zaudējuši ticību saprātam, noguruši no prātīgās dzīves, cilvēki meklē aizmiršanos fantāziju un mistisku notikumu pasaulē. Uz šā savdabīgi ekstravagantā fona Bībeles brīnumi šķiet pat nobālam un zaudējam savu neparastumu. Salīdzinot ar Betmena, Cīnītāja un Harija Potera veikumu, salīdzinot ar citplanētiešiem, kas no saviem kosmosa kuģiem apstādina automašīnas, lidmašīnas un uz tiem izšautās raķetes, Jēzus brīnumdarbi vairs izklausās tikai kā tāda iesācēja niekošanās.

Bet kādēļ gan mūsdienu cilvēkus tik ļoti interesē atnācēji no visuma tālēm? Kādēļ mēs no sirds vēlamies ticēt šiem mazajiem zaļajiem vīriņiem ar lielajām galvām, vai, vienalga, kā viņi arī izskatītos? Atbilde ir diezgan vienkārša. Kādus pāris gadsimtus mēs rietumu pasaulē esam neierobežoti ticējuši cilvēkam, viņa prāta spējām un labestībai. Tomēr beigu beigās tas viss ir izrādījies tikai mīts.

Pēdējā gadsimta gājumā mēs atkal no jauna esam bijuši spiesti nonākt pie sen zināmās patiesības: cilvēka prāta spējas tomēr ir ļoti ierobežotas, ka ar intelektuālo piepūli vien cilvēka dzīves jēga nav atrodama, ka pat visgaišākie prāti tomēr nespēj atrisināt vairākas sasāpējušas cilvēces problēmas – kā karš, terorisms, noziedzība, narkomānija, sociālais netaisnīgums. Un tas beigu beigās, īpaši divu pēdējo pasaules karu un mūsdienu terorisma dēļ, ir licis arī aizdomāties par iedzimto cilvēka labestību, kam mēs tik svēti esam ticējuši pēdējos pāris gadsimtos.

Šajā sakarā es gribētu citēt vārdus, kurus kāds vīrs uzrakstīja neilgi pēc II pasaules kara sākuma. Runādams par cilvēka dabā mītošo “ledusauksto ļaunumu”, viņš rakstīja: “Modernajai, skeptiskajai pasaulei nu jau kādus 200 gadus ir ticis mācīts izprast cilvēka dabu, neņemot vērā ļaunumu – realitāti, kas tik labi bija pazīstama ticības laikiem. Gandrīz ikviens no mums ir uzaudzis gaisīga optimisma pilnā vidē, ka mēs vairs tikai ar grūtībām saprotam, mūsu senčiem labi zināmo vārdu – sātaniski nolūki –  jēgu. Mums vajadzēs no jauna mācīties šo aizmirsto, bet būtisko patiesību – kopā ar tik daudzām citām, kuras mēs pazaudējām tad, kad domādami, ka esam apgaismoti un progresīvi, bijām vienkārši sekli un akli”.

II pasaules karš sen ir beidzies. Ir beigusi pastāvēt arī valsts, kuru Ronalds Reigans savulaik nodēvēja par “ļaunuma impēriju”. Taču ļaunums turpina savu ceļu ne tikai 11. septembra notikumos Ņujorkā, traģēdijā Maskavas teātrī, Izraēlas un Čečenijas pilsētu ielās, bet arī katra atsevišķā cilvēka dzīvē. Un arvien vairāk un vairāk mūsdienu cilvēku sāk šaubīties paši par sevi, par savu dabisko taisnīgumu, godīgumu un labestību.

Cilvēki vairs īsti netic agrākajiem mītiem par mūsu dabisko labestību un nenovēršamo cilvēces progresu. Tā vietā diemžēl nav notikusi atgriešanās pie kristietības kā pie vienīgā spēka, kas spēj ne tikai pretoties ļaunumam, bet to arī uzvarēt.Tā vietā mūsdienu cilvēku prātos arvien ērtāk un noteiktāk savu vietu iekaro nihilisms un anarhisms  – jebkuras jēgas, kārtības un patiesības noliegšana, kas  nereti tiek maskēta ar skaļiem vārdiem par demokrātiju un brīvību.

Taču izrādās, ka ar šādu apziņu dzīvot tomēr nepavisam nav tik viegli, kā cerēts. Lai kā mūs uz šādu dzīvi mudināja vācu filozofs Fridrihs Nīče, lai kā šādu pasaules uzskatu centās pamatot modernie eksistenciālisma filozofi, tomēr atkal ir pierādījusies vēl viena sena patiesība – bez  dzīves jēgas, ticības, cerības un mīlestības mēs vienkārši nespējam dzīvot. Bet ko lai mēs darām, ja kristīgā ticība, kas tik daudzus gadsimtus rietumu pasaulei dāvāja stabilu garīgo pamatu, mūsdienu cilvēkam ir kļuvusi tāla, sveša un nesaprotama, bet ticība humānismam jeb pašam cilvēkam un viņa iespējām vienkārši sabrukusi?

Šo šķēršļu priekšā cilvēka prāts, tāpat kā ūdens, meklē ceļu uz zemāko vietu, pa vismazākās pretestības ceļu. Dziļa iekšēja, bieži vien grūti pamanāma izmisuma un bezcerības dzīts, mūsdienu cilvēks pievēršas  fantāziju pasaulei. Kā slāpju izmocīts ceļinieks tuksnesī redz palmām rotātas ūdens oāzes, tā mūsdienu garīgajā tuksnesī, bezmērķīgi klaiņojošais cilvēks redz marsiešus, lidojošos šķīvīšus un citas mirāžai līdzīgas parādības.

Zaudējis ticību sev, viņš meklē izeju kaut kur ārpus sevis un ārpus arī šīs zemes civilizācijas, cerot, ka kaut kur tomēr pastāv kaut kas tāds, kas varētu piešķirt viņa dzīvei paliekamu jēgu un nozīmi, un atrod iluzoru mierinājumu fantastiskās idejās par kosmosa civilizācijām.

Vienīgās zāles pret šo kluso izmisumu, kas parasti netiek atzīts, bet slēpts aiz ārējas bravūras, ir – Kristus Evaņģēlijs. Ja mēs salīdzinām mūsdienu fantastiskos stāstus ar Jēzus brīnumdarbiem, tad redzam, ka vīrs, kas tos paveic, atškirībā no Harija Potera, Gredzenu pavēlnieka un citiem ir konkrēta vēsturiska persona – Jēzus no Nācaretes. Arī evaņģēliju tapšanas laikā netrūka stāstu par Betmenam un Cīnītājam līdzīgiem varoņiem.

Visi ar patiku tos klausījās un par tiem runāja, tāpat kā par mūsdienu fantastiskajiem varoņiem.  Tomēr, kad evaņģēlisti atstāsta Jēzus brīnumdarbus, tad viņi nestāsta kaut ko līdzīgu sengrieķu stāstam par teiksmaino varoni Ahileju, bet runā par konkrētiem un reāliem notikumiem.

Minēsim, piemēram, notikumu uz ezera, kad Jēzus ar pāris vārdiem apklusināja satrakoto jūru. Notikušais  mācekļos, šķiet, izsauca vēl lielāku pārbīli nekā pati vētra, un tie viens otram bailīgi jautāja: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?”
Jā, kas gan Viņš varēja būt? Citplanētietis? Pieņemsim, bet Viņam taču nebija ne kosmosa kuģa, ne sarežģītas tehnoloģijas, ar kuru radīt īpaši spēcīgu enerģijas lauku vai kaut ko tam līdzīgu. Tā vietā Viņš sacīja tikai divus vārdus – “Klusu, mierā!”

Salīdzinot ar vētras kaukšanu, šie vārdi atskanēja kā kluss čuksts, un tomēr tajā pašā brīdī vētra norima. Neticami!  Kam gan šim cilvēkam bija jābūt, lai Viņam paklausītu vētra un jūra? Toreiz laivā mācekļi, liekas, to nojauta. Viņi saprata, ka Tas varēja būt vienīgi Viņš – par kuru sinagogā tiem bija mācīts, ka reiz tikpat vienkārši Viņš tika teicis – lai top debess, jūra un zeme, un tās tapa, tikai no Viņa vārdiem vien. Tam bija jābūt Viņam, neviens cits tas nevarēja būt, tādēļ tie tik “ļoti izbijās”.

Šie vīri ir  rūpīgi pierakstījuši visu, kas toreiz notika, lai mēs visi – visu tautu un kultūru cilvēki – līdz pat pasaules galam to zinātu. Tas, kas radīja debesis un zemi, bija kļuvis par cilvēku, lai mums izmisumā nebūtu jāmeklē ne citplanētieši, ne burvji, ne magi; lai mums nebūtu bezcerīgi jācīnās ar jautājumiem par dzīves jēgu un to, kas ar mums notiks pēc nāves. Viņš nāca, lai glābtu arī mūsdienu cilvēkus no postošās vētras, kas plosās viņu sirdsapziņās. Viņš nāca dāvāt tām klusumu un mieru, ko var dot tikai un vienīgi Viņš – Jēzus Kristus.

Velti ir meklēt dzīves jēgu un mieru citur. Vienīgi Viņš ir miris par cilvēces grēkiem un augšāmceldamies izglābis mūs no mūžīgas nāves. Toreiz Viņa vārdi paglāba dažus Galilejas zvejniekus no noslīkšanas satrakotā ūdens stihijā, liecinot, ka turpmāk tie glābs ikvienu, kas tiem tic, no nogrimšanas nāves un elles jūrā. Kurš citpalnētietis, pat ja tādi būtu, spētu kaut ko tamlīdzīgu?

Ilārs Plūme

Leave a Reply