Kristus Glābējs, Jerónimo de BOBADILLA, Pēterburga, Ermitāža, © Web Gallery of Art
Sargieties, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva Debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās. Lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās. (Mt. 6:1-4)
Līdz šim Kristus nosodīja aplamu Svēto Rakstu mācību un skaidrojumu, kas atturēja cilvēkus vienīgi no ārējiem grēkiem ar dūri, kaut arī viņu sirdis iekšēji palika pavisam nešķīstas. Tāpat Viņš rādīja un uzsvēra patieso Svēto Rakstu un bauslības skaidrojumu.
Nu Viņš dodas tālāk un nosoda ne tikai viņu mācību, bet arī viņu dzīvi. Kristus uzbrūk viņu labajiem darbiem un atsakās piekrist, ka viņu mācībā un darbos ir jel kas labs. Tas viss par spīti tam, ka viņi kā svēti cilvēki mācīja Rakstus katru dienu, darīja labus darbus un viņiem bija vislabāko cilvēku reputācija visā jūdu tautā un vissvētāko cilvēku slava virs zemes.
Visai pasaulei bija jālūkojas uz viņiem kā spogulī un kā uz paraugu, pēc kura tiem jādzīvo, gluži tāpat kā mūsdienās pēc vienīgās patiesās mācības un dzīves būtu jāraugās uz garīdzniecību, priesteriem un mācītājiem. Taču tagad viņus apsūdz Evaņģēlijs; un ikviens redz, ka nedz viņu mācība, nedz viņu dzīve nav bijusi pareiza, ka viņi veduši maldos un piekrāpuši gan sevi, gan citus.
Luters