K.F.V.Valters
Ievērojamais Misūri sinodes baznīctēvs K.F.V. Valters ļoti stingri ieteica konfesionāliem luterāņiem, kas atradās Eiropas valsts baznīcās, aiziet no šīm baznīcām. Kopš Valtera laikiem stāvoklis valsts baznīcās kristīgās mācības ziņā ir ievērojami pasliktinājies. Tāpēc būtisks ir jautājums: “Kāds šodien ir Misūri sinodes padoms konfesionāliem luterāņiem valsts baznīcās?”
Iepriekš esam redzējuši, kā konservatīvie Zviedrijas baznīcas iekšienē cenšas izveidot savu konservatīvu reģionu. Publiskā sanāksmē tās vadītājs Fredriks Sidenvals pavēstīja: “Mēs esam konsultējušies ar Misūri sinodi par mūsu situāciju un lūguši viņu padomu. Mēs tiem jautājām: “Vai mums ir jāpamet valsts baznīca vai jāpaliek tajā?” Mēs saņēmām no Misūri atbildi, ka mums nav jāpamet baznīca.”
Neliksim pārāk lielu uzsvaru tieši uz šo konkrēto izteikumu, taču šeit sacītajā ir nopietns pamats raizēm. Pēdējos gados ir uzkrājušās daudzas liecības par to, ka Misūri sinode vairs nav ieinteresēta atbalstīt neatkarīgās konfesionālās baznīcas, tā vietā cenšoties izvērst savu ietekmi uz konservatīviem un mēreni konservatīviem grupējumiem, kuri netaisās pamest liberālās tautas baznīcas.
Tas nav nekas jauns, jo jau daudzu gadu gaitā Misūri regulāri ir sadarbojusies ar konservatīvām grupām valsts baznīcās, nevis atbalstījusi konfesionālās māsu baznīcas šais pašās valstīs. Misūri sinode neatbalstīja tādas konfesionālās baznīcas kā Evaņģēliski luterisko brīvbaznīcu Vācijā un Somijas konfesionālo baznīca (STLK), kad šīs baznīcas, būdamas saistībā ar Misūri sinodi, nostājās pret mācības izkropļojumiem un pret sadraudzības saitēm ar luterāņu baznīcām, kas jau pazaudējušas luterāņu mācību.
Kad konfesionāli luterāņi Latvijā apliecināja Bībelē pamatoto slēgtā Dievgalda praksi – to pašu praksi, kuru vismaz daļēji bija apguvuši no Misūri sinodes, tad Misūri sinode arī viņus neatbalstīja, bet nostājās arhibīskapa pusē, kurš bija izslēdzis viņus no baznīcas. Vēl nesenāks notikums ir Misūri sinodes nodibinātā sadraudzība ar Pasaules luterāņu federācijas dalībbaznīcām Latvijā un Krievijā (Ingrijā), kuras nemaz netaisās pārtraukt šīs nekonsekventās trīsstūrveida attiecības.
Nav droša lieta paļauties uz nejauši gūtām liecībām, taču atceļā no ceļojuma uz Krieviju man gadījās lidmašīnā sēdēt blakus kādam Misūri sinodes mācītājam, kurš kādu laiku tur bija darbojies. Kad mēs apspriedām savu misiju Krievijā, viņš apgalvoja, ka Misūri sinode vairs netiecas dibināt un atbalstīt konfesionāli luteriskas baznīcas. Drīzāk tā cenšas ietekmēt cilvēkus jau pastāvošajās baznīcās. Un tiešām, ļoti daudz kas apliecina šādu apgalvojumu.
Tādēļ, kad Misūri sinode dod padomu nepamest valsts baznīcas un protestēt ar vārdiem, nevis ar darbiem, tas ir iemesls nopietnām bažām. Ja kāds apmeklē Misūri sinodes interneta mājas lapu un ielūkojas dokumentos, kurus tā pieņēmusi savas 150 gadu ilgās pastāvēšanas laikā, tur citu starpā atrodams arī tāds dokuments kā A Brief Statement. Šo dokumentu sagatavojis labi pazīstamais šīs sinodes teologs Francis Pīpers un Teodors Englender, un tas ir pieņemts 1932. gadā. Misūri sinode skaidri un gaiši toreiz mācīja, kā ticīgajiem ir jārīkojas, kad viņi atklāj, ka atrodas maldus mācošā baznīcā. Šajā dokumentā rakstīts:
28. Tā kā Dievs ir pavēlējis, lai kristīgajā baznīcā tiktu mācīts un ticēts vienīgi Viņa Vārds, bez cilvēku mācību piemaisījuma (1. Pēt. 4:11, Jņ. 8:31,32; Tim. 6:3,4), tad visiem kristiešiem ir Dieva dots norādījums izšķirt patiesu baznīcu no ķecerīgas baznīcas (Mt. 7:8), lai veidotu baznīcas sadraudzības saites tikai ar pareizi mācošu baznīcu, un, ja gadījumā tā kļūst ķecerīga, tad ir nepieciešams to pamest (Rom. 16:17). Mēs noraidām unionismu, proti – sadraudzību ar maldu mācību piekritējiem, jo tā ir nepaklausība Dieva pavēlei, kas rada šķelšanos un nevienprātību baznīcā (Rom. 16:17; 2. Jņ. 9:10), un pakļauj briesmām pazaudēt pavisam Dieva vārdu (2. Tita 2:17-21).
29. Pareizas mācības baznīca ir tāda ne tikai vārda dēļ, ārējas atzīšanas un pareizu ticības apliecību dēļ, bet gan tādēļ, ka tajā kristīgā mācība patiešām tiek sludināta no kanceles, mācīta teoloģijas semināros un pausta tās izdevumos. No otras puses, šī baznīca nepazaudē savu ortodokso (pareizas mācības) raksturu nejaušu kļūdu dēļ, ar nosacījumu, ka tās tiek labotas un galu galā likvidētas ar doktrinālu disciplīnu. (Ap.d. 20:30: 1. Tim. 1:3)
Iecere veidot misijas reģionu, var kalpot kā solis pareizajā virzienā, un mēs saprotam, ka vajadzīgs laiks, lai sapulcētu un vienotu atšķirīgās grupas. Mēs varam atbalstīt un iedrošināt tos, kuri tiecas dot skaidru liecību pret maldiem, kas tiek pieciesti viņu baznīcās, un kuri ir apņēmušies paklausīt Svēto Rakstu pavēlei nošķirties, ja viņu liecība netiek uzklausīta, tomēr ticības apliecināšanas stāvoklis var būt tikai pagaidu situācija.
Tas nevar kļūt par dzīvesveidu. Cilvēkam kāpjot pār sētu, ir īss mirklis, kad katra kāja ir savā sētas pusē, taču nav ērti palikt šādā stāvoklī ilgu laiku. Un šai gadījumā tas arī nav pareizi.
Misūri sinode nav sekmējusi konfesionālu baznīcu tapšanu un nav atbalstījusi neatkarīgas konfesionāli luteriskas baznīcas viņu cīņās. No viņu puses tā ir liela atkāpšanās no Misūri korifeju K.F.V.Valtera un F. Pīpera pozīcijām, kas savā laikā lielā mērā iedrošināja konfesionālo kustību dibināt brīvas luteriski konfesionālas baznīcas Eiropā.
Diemžēl Misūri ir praktiski pārstājusi būt par lielo stipro brāli mazajām brīvbaznīcām. Tagad tā kļuvusi par sīku spēlmani (a bit player) ekumeniskajā izrādē. Viena lieta ir pacietīgi gaidīt uz tiem, kas cenšas izglābt savas draudzes no valsts baznīcas un palīdzēt tiem ar padomu un stiprinājumu. Bet, kā K.F.V.Valters saprata, jau vairāk nekā pirms 100 gadiem, šīs padomdošanas galvenais elements ir skaidrs un atkārtots brīdinājums par nepieciešamību aiziet no valsts baznīcas.
Mērķis ir izbēgt no vilkiem tik drīz, cik iespējams, un arī tik pilnīgi, cik iespējams. Šis brīdinājums nevar tikt uztverts nopietni, ja baznīca, no kuras šis brīdinājums nācis (Misūri sinode), pati ir iesaistījusies sadraudzībā ar Pasaules luterāņu federācija baznīcām – tām pašām baznīcām, kuras konfesionālajam pulciņam valsts baznīcās nepieciešams pamest.
Valtera ceļš ir grūts, kā viņš pats to apliecina savā rakstā, taču tas ir vienīgais pareizais un drošais ceļš. Mēs ceram, ka tie, kas paliek Eiropas valsts baznīcās un vēlas būt patiesi konfesionāli luterāņi, ņems vērā šo Valtera padomu.
Džons Brugs